Šķiet, tas ir Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu”, kurā kāds personāžs par Francijas Goda leģiona ordeni izsakās aptuveni šādiem vārdiem: “Iemesls, kura dēļ man patīk šis ordenis, ir tas, ka tā saņemšanai nav vajadzīgi nekādi banāli nopelni...”

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pieļauju, ka kopš grāmatas uzrakstīšanas laika Francijas valsts attieksme pret tās galveno “protokolordeni” ir mainījusies uz labo pusi, taču šis patiesībā neglaimojošais raksturojums man ienāca prātā, saliekot kopā visas tās dīvainās izdarības, kas pēdējā laikā aizvien biežāk vērojamas ap mūsdienu Latvijas Republikas “oficiālajām vērtībām”.

Tas, ka pa labi un pa kreisi, neatstājot bešā ne labus paziņas, pensijā laižamus darbiniekus un kambarsulaiņus, ne ministru sekretāres un izvarošanā apsūdzētus zemessargus, tiek izsniegts Triju Zvaigžņu ordenis, ir apspriests jau daudzkārt, bet, kā vēsta latviešu tautas teiciens, tāda vārna pērta, tāda nepērta. Un patiesībā – lai nu tā būtu.

Protams, nav patīkami, ka arī pēc visiem sabiedrības protestiem Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanā nav nekādu skaidru kritēriju un atklātībai nav pieejama nekāda informācija par to, kāpēc un par ko konkrētam cilvēkam tiek piešķirts valsts augstākais apbalvojums.

Tomēr tas viss tāds sīkums vien ir – izsakoties Leonīda Brežņeva mazdēla vārdiem, kam galu galā no tā kļūst mazāk desas, ka ģenerālsekretāram vai kādam citam piesprauž vēl vienu spīdīgu bimbuli. It īpaši, ja bimbuļu karināšanu un spraušanu salīdzina ar Latvijas pilsonības piešķiršanu, kur situācija ir daudz satraucošāka, lai gan vismaz pagaidām par to satraukties nav pieņemts.

Jā, teorētiski arī Latvijas (kā faktiski jebkuras valsts – protams, ja nav runa par Ziloņkaula Krastu vai ko tamlīdzīgu) pilsonība ir gana nopietna lieta, dodot tās īpašniekam tiesības vēlēt, tikt ievēlētam, strādāt pat par advokātu, ugunsdzēsēju, utt., kā nu mūsu valsts īpatnējā likumdošana to paredz.

Cik nu ir manīts, pasaulē – ja runa atkal nav par Ziloņkaula Krastu – pilsonību tieši tā arī uztver: atšķirībā no zeltītiem bimbuļiem tās iegūšanai parasti nepieciešami patiešām ievērojami nopelni vai pamatīgi investēti līdzekļi, aizpildītu papīru kalni, gadiem ilga pacietīga gaidīšana, nevainojama uzvedība un, protams, skaidri cieņas un intereses apliecinājumi konkrētajai valstij.

Par Latvijas pilsonības ārkārtas piešķiršanu Satversmes aizsardzības biroja direktora kandidātam ir diskutēts pietiekami, un tāpat arī jautājums par to, dot vai nedot Latvijas pilsonību perspektīvam ASV basketbolistam, ir apspriests gana plaši.

Protams, arī pēc šīm diskusijām man nekļūst skaidrs, kāpēc gan krievam, kurš visu mūžu nodzīvojis Latvijā, pilsonības iegūšanai tiek prasītas valodas, vēstures, Satversmes un kādas tik vēl zināšanas, bet attiecībā uz amerikāņu basketbolistu pilnīgi pietiek ar viņa apliecinājumu, ka viņš esot “apņēmības pilns apgūt latviešu valodu, studēt Latvijas kultūru un vēsturi, tās Satversmi”.

Tāpat man nav pārliecības, ka Latvijas valsts augstāko vērtību – tās Satversmi – spēs gana godprātīgi un pašaizliedzīgi aizsargāt iestādes ar nosaukumu “Satversmes aizsardzības birojs” direktors, kuram atteikties no svešas valsts pilsonības kavē tā arī nenosaukti “ģimenes apstākļi” un pagaidām neatrisināti “personiski iemesli”.

Protams, lielā politika ir lielā politika – kurš gan tur ņems vērā kaut kādas jokainas ētikas normas, turklāt dubultstandartu ievērošana pilsonības jautājumos Latvijā jau izsenis ir faktiski dzīves norma: atcerēsimies kaut vai “Parekss bankas” prezidentu, kurš, zaudējis krāpnieciskā ceļā iegūto Latvijas pilsonību, to ātri vien atguva “par īpašiem nopelniem”.

Tomēr, pat ņemot vērā visas šīs “latviskās tradīcijas”, es kaut kā nespēju iedomāties ne tikai Eiropas valsti, bet pat vistumsonīgāko Krieviju, Nigēriju vai to pašu daudzpieminēto Ziloņkaula Krastu, kur valdības pārstāvis uzdrīkstētos reklamēt un piedāvāt savas valsts pilsonību kā sava veida tūrisma vaučeri.

Tieši to aizvadītajā nedēļā paveikusi mūsu pašreizējā ārlietu ministre Sadra Kalniete: kā vēsta aģentūra BNS, viņa “vēstulē sabiedriskajai organizācijai "Pilsoņu un nepilsoņu savienība" aicinājusi nepilsoņus iegūt pilsonību, kas līdztekus citām priekšrocībām tiem garantētu iespēju izmantot bezvīzu režīmu ar tām valstīm, ar kurām Latvijai noslēgti šādi līgumi”.

Protams, būsim reālisti: labi ja katram desmitajam no tiem 60 tūkstošiem cilvēku, kuri saskaņā ar oficiālo statistiku līdz šā gada 28.februārim ar Ministru kabineta rīkojumiem uzņemti Latvijas pilsonībā, zilais dokuments tiešām ir kaut jel kādas cieņas un lepnuma objekts.

Līdz ar to, protams, iespēja iztikt bez vīzām potenciālā pilsoņa ausīm ir daudz svarīgāks arguments nekā urrāpatriotiski auri par godu, privilēģijām, pilsonisko atbildību un visu pārējo, ko nodrošina tumšzilā grāmatiņa, un mērķtiecīga manipulēšana ar to var nodrošināt krietni labākus naturalizācijas “piecgades plāna” īstenošanas rezultātus.

Taču nez vai šī ir tā joma, kurā būtu vēlams valdības līmenī atteikties no jelkādas cieņas izrādīšanas savai valstij un tās pasi faktiski nodēvēt par universālu tūrisma vaučeri. Domājot ilgtermiņā, vismaz man ir kaut kā jokaini ap dūšu, iedomājoties, kādus, piemēram, deputātus savēlēs jaunie šo pasu īpašnieki, kuriem komplektā ar Sandras Kalnietes vārdā nosaukto vaučeri būs tikusi arī Latvijas pilsonība. Lai gan, protams, var teikt arī tā - lai par to sāp galva Eiropas Savienībai. Melots nebūs.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form