Ja cīņā ar konkurentu ķersieties pie kriminālām metodēm, jūs — kā, piemēram, “Riga Taxi” valdes priekšsēdētāja auto spridzinātājus — var neatrast, bet var arī atrast un iesēdināt. Vārdu sakot, tas ir nopietns risks. Bet kāpēc riskēt, ja jebkura Latvijas uzņēmēja rīcībā ir īsta negodīgas konkurences formu bagātība? Neraugoties uz to, ka lielākā daža no tām ir uzskaitīta likumā, līdzšinējā pieredze rāda: pat retajā gadījumā, ja negodīgu konkurenci izdosies pierādīt, jūs, visticamākais, tiksiet cauri sveikā, bet cietušais tā arī paliks upura lomā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Bezzobainība vai pedantiska likumības ievērošana?

Privātās sarunās no uzņēmējiem var dzirdēt pietiekami daudz nīgru atziņu ne tik daudz par Konkurences likumu, cik par Konkurences padomes darbu, no kurām galvenā ir — pat retajā gadījumā, kad tiešām izdodas pierādīt negodīgas konkurences faktu, nekāds reāls sods jau netiek piespriests, jo “jebkuru Konkurences padomes lēmumu taču var pārsūdzēt tiesā”, turklāt “tas Vilks jau ir diezgan bailīgs puisis”.

Pats Konkurences padomes priekšsēdētājs Pēteris Vilks, kuram veltīts šis raksturojums, “Kapitālam” gan pilnīgi pamatoti norāda uz dilemmu — no vienas puses, padome labi apzinās, cik svarīgi ir lēmumus pieņemt operatīvi un principiāli, no otras — ir kategoriski nepieciešams uzklausīt visas iesaistītās puses, lai pieņemtu izsvērtu un objektīvu lēmumu. Tieši šo pēdējo nepieciešamību parasti «piemirst» pārmetumu izteicēji, kuri, kā likums, pārstāv tikai vienas puses intereses.

Taču ir Konkurences padomes lēmumi, kas cilvēkam no malas patiešām var šķist grūti izprotami. Spilgts piemērs šeit ir Konkurences padomes lēmums pagājušā gada aprīlī, kad tika noslēgta četrus mēnešus ilgusī pārbaude par kabeļtelevīzijas operatoru darbības metodēm.

Pārbaude sākās pēc tam, kad SIA “Baltkom TV” vērsās Konkurences padomē ar iesniegumu par konkurenta — SIA “Livas” — darbiniekiem, kuri labticīgiem un nedaudz naiviem kabeļtelevīzijas abonentiem bija izplatījuši ziņas par drīzu “Baltkom TV” bankrotu, kura dēļ jau laikus vajagot slēgt līgumus ar Livas. Un patiesi — pateicoties tam, ka “Baltkom TV” norādīja konkrētus “Livas” darbinieku “apstrādātos” iedzīvotājus, Konkurences padome tiešām konstatēja, ka “ir pierādīts nepatiesas informācijas izplatīšanas fakts SIA “Livas” darbībās saistībā ar divām fiziskajām personām”.

Taču tas arī viss. Šajā lietā ir cietušā iesniegums, ir pierādīta negodīga konkurence, ir konkrēti vainīgie, ir konkrēti liecinieki, kas patiešām atslēgušies no “Baltkom TV”, un vienalga — Konkurences padome lietas izpēti vienkārši izbeidz, jo “nav ieguvusi pierādījumus, ka konkurencei konkrētajā tirgū ir radītas negatīvas sekas, kas varētu izpausties kā būtiskas izmaiņas tirgus struktūrā, kā rezultātā citi tirgus dalībnieki ir spiesti iziet no tirgus vai tiek apgrūtināta potenciāla tirgus dalībnieka ienākšana tirgū”.

Bet cilvēki, kuri atteikušies no “Baltkom TV”, jo noticējuši meliem par tās bankrotu? “Divu abonentu atteikšanos februārī no kabeļtelevīzijas pakalpojuma nepatiesas informācijas izplatīšanas rezultātā no kopējā abonentu skaita nevar uzskatīt par pierādījumu, ka konkrētajā tirgū ir radusies konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana,” paziņo Konkurences padome, vēl piebilstot, ka “konkurence ir daudz plašāks jēdziens un tā ir ekonomiska (saimnieciska) sāncensība starp diviem tirgus dalībniekiem, kur konkurenti ir divi vai vairāki tirgus dalībnieki”.

Kad negodīga konkurence ir pierādāma (un sodāma)...

Visvienkāršāk konstatējamā no visām Konkurences likumā uzskaitītajām negodīgas konkurences formām neapšaubāmi ir “cita tirgus dalībnieka (eksistējoša, savu darbību izbeiguša vai reorganizēta) likumīgi lietota nosaukuma, atšķirības zīmju un citu pazīmju izmantošana vai atdarināšana, ja tas var maldināt attiecībā uz tirgus dalībnieka identitāti”, kā arī “cita tirgus dalībnieka ražotās vai realizētās preces nosaukuma, ārējā izskata, marķējuma vai iepakojuma atdarināšana, preču zīmes izmantošana, ja tas var maldināt attiecībā uz preces izcelsmi”.

Ar visu veidu kopēšanu un atdarināšanu — tā saukto produktu klonēšanu — pēdējos gados nācies saskarties arī Latvijas uzņēmumiem. “Spilva” ir izteikusi sašutumu par “Cido” ražoto ļoti līdzīgo produkciju, bet arī “Cido” nācies pat publiski izteikt pretenzijas pret kompāniju “KOK”, kuras produktiem “ir nosaukumi, kas ir līdzīgi mūsējiem. Būtībā runa ir par “Omammas vīniem””; “Staburadzei” radušies iebildumi pret SIA “TLA BaltTrading” torti “Staburags”, kā arī SIA “Adugs” vafeļu tortēm, kas atgādina “Staburadzes” “Vāverīti” un “Rebeku”, un savas “Kaprīzes” vārdamāsas ražotāju SIA “Laura L”; “Rīgas Piena kombinātam” aizdomīgi līdzīgs pašu produkcijai šķitis “Daugavpils Saldējuma fabrikas” saldējuma iepakojuma dizains...

Taču šīs lietas parasti tiek pietiekami ātri atrisinātas, turklāt pārsvarā bez tiesu vai Konkurences padomes iejaukšanās — uzņēmumiem tādā vai citādā veidā vienojoties. Izņēmums no plašāk zināmajiem “produktu klonēšanas” gadījumiem ir vienīgi laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, par kuru Konkurences padome oficiāli secina — ir atdarināts laikraksta “Tukuma Ziņas” ārējais izskats, kā arī “Lauces rudzu-kviešu maize” un “Āgenskalna baltmaize”, kuru etiķešu atdarinātājai SIA “Latgales maiznīca” tiesa uzliek par pienākumu iznīcināt atdarinātās preču zīmes.

Jau gluži atšķirīga situācija ir ar citiem negodīgās konkurences paveidiem: par situāciju ar rūpniecisko spiegošanu “Kapitāls” jau stāstījis, savukārt visgrūtāk konstatējamā un pierādāmā ir “nepatiesas, nepilnīgas vai izkropļotas informācijas izplatīšana par citu tirgus dalībnieku vai tā darbiniekiem, kā arī par šā tirgus dalībnieka ražoto vai realizēto preču saimniecisko nozīmi, kvalitāti, izgatavošanas veidu, īpašībām, daudzumu, noderīgumu, cenām, to veidošanas un citiem noteikumiem, kas var šim tirgus dalībniekam nodarīt zaudējumus”.

Faktiski vienīgās kompānijas, kam izdevies pierādīt šādas negodīgas konkurences gadījumus (turklāt tieši savā starpā), ir abi mobilo telefonsakaru operatori — “Latvijas Mobilais telefons” un “Tele 2” (bijušais “Baltkom GSM”). Pirmajam 1999. gadā pēc mēnešiem ilgas lietas apstākļu noskaidrošanas ar Konkurences padomes palīdzību izdevās no “Baltkom GSM” iegūt formālu atsaukumu reklāmai “Pārbaudi, vai Tu nepārmaksā!”, no kurā publicētās vienpusīgi atlasītās informācijas izrietēja, ka “Baltkom” tarifi ir daudz izdevīgāki nekā LMT piedāvājums. Savukārt “Tele 2” izdevās revanšēties dažus gadus vēlāk, kad par nekorektiem tika atzīti LMT ģenerāldirektora apgalvojumi par “Tele 2” priekšapmaksas kartes “Zelta zivtiņa” un mobilo telefonu zādzību skaita saistību.

Taču parasti apgalvojumi par konkurentu izplatītu nepatiesu informāciju, kā likums, paliek tikai runu līmenī: tā beigusies 1998.-1999. gadā lielu troksni sacēlusī baumu izplatīšana par komercbankām, — vaininieku noskaidrošanā un sodīšanā neko nelīdzēja pat ierosinātā krimināllieta; savstarpējos apvainojumus un nezināmu personu izplatīto informāciju aizmirsušas Latvijas lielākās tūrisma kompānijas; ne tiesā, ne Konkurences padomē nav nonākuši arī iesniegumi saistībā ar auditorkompānijas “Deloitte&Touche” 2002.gada pavasarī, īsi pirms Latvijas kompāniju akcionāru gada pārskata sapulču rīkošanas laika, it kā izplatītajām maldinošajām ziņām par konkurentu “Ernst&Young” un “Arthur Andersen” Baltijas filiāļu apvienošanos.

...un kad — vairs ne

Tāpat ir pietiekams daudzums konkurences metožu, kuras nekādi nav nosaucamas par godīgām, taču Konkurences likumā nav pat pieminētas. Plašas iespējas dod prasme izmantot latviešu valodas formu bagātību un daudzveidību (piemēram, “Zelta alus” ražotājam un “Ford Focus” loterijas rīkotājam “Aldarim” nebija ko iebilst pret konkurenta “Cēsu alus” reklāmas saukļiem “Labāks par zeltu” un “Bez fokusiem”), tāpat ne reizi vēl nav noskaidrota saistība starp konkrētiem tirdzniecības tīkliem un ražotājiem, no vienas puses, un telefonspridzinātājiem un dažādu draņķību (stiklu, dzīvsudraba, kukaiņu, tārpu, peļu) “atradējiem” dažādos produktos, no otras.

Visbeidzot, viena no visefektīvākajām konkurentu apkarošanas metodēm ir “svešu roku” — valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju — izmantošana. Pēdējā gada laikā iecienīta kļuvusi Valda Birkava vadītās datorpirātu apkarošanas organizācijas “Business Software Alliance” (BSA) uzrīdīšana konkurentiem, tādējādi uzņēmuma darbība visbiežāk cieš krietni pamatīgāk nekā reputācija, tāpat šāda veida stučīšanas konkurencei papildefektivitāti nodrošina valsts iestāžu pēdējo gadu laikā aizvien biežāk demonstrētā gatavība reaģēt arī uz anonīmiem ziņojumiem, — pat gadījumā, ja pārkāpumi netiek atrasti, konkurenta darbība uz pārbaužu laiku tiek nopietni traucēta.

Papildus tam visapkārt notiek aktīvs “agresīvā mārketinga” darbs, izmantojot apšaubāmā veidā iegūtas datu bāzes, lai pārvilinātu konkurentu klientus (piemēram, “Tele 2” pēdējā laikā zvana tieši LMT “biezākajiem” individuālajiem klientiem), tikai retumis pie rokas tiek pieķerti savu preču un pakalpojumu nekorekti slavinātāji (piemēram, pēc pārbaudes izrādījās, ka “vienmēr garākais” “Serla” tualetes papīrs patiesībā atpaliek gan no “Zewa”, gan “Edet” un “Lotus”), un milzu kaitējumu spēj nodarīt arī tādas situācijas kā informācijas tehnoloģiju kompānijā AS “Dati”, — neviens gan par to skaļi nevēlas runāt, taču pietiekami skaidri situāciju parāda uzņēmuma dokumentācijā atrodamais ieraksts par to, kā 2000.gadā notikusi “angliski runājošo valstu virziena sagraušana” kāda A.Lokmaņa darbības rezultātā, kad kompāniju pametuši kopumā 24 cilvēki...

Vārdu sakot, Konkurences likuma deklarētais mērķis — “aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs, ierobežojot tirgus koncentrāciju, uzliekot par pienākumu izbeigt konkurenci regulējošajos normatīvajos aktos aizliegtas darbības un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saucot pie atbildības vainīgās personas,” — pagaidām vēl tikai vīd tālumā, un pat tā daļēja sasniegšana ir tālākas nākotnes jautājums. To faktiski atzīst arī P.Vilks, ieminoties, ka vispār jau efektīvākais variants uzņēmumiem, kuri cietuši no negodīgas konkurences, ir vēršanās ar civilprasību tiesā, kas žauj reizē saņemt arī kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem (Konkurences padome ir tiesīga tikai uzlikt sodu vaininiekiem). Cita lieta, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šāds tiesu process var šķist pārāk sarežģīts un neperspektīvs, priekšroku dodot iesniegumam administratīvai iestādei — Konkurences padomei. P.Vilks gan godīgi brīdina, ka līdz ar Administratīvā procesa likuma stāšanos spēkā šā gada 1. februārī iespējas ierobežot kāda uzņēmuma darbību tiks vēl vairāk apgrūtinātas, un tas nozīmē tikai vienu — slīcēju glābšana vēl vairāk būs pašu slīcēju rokās.

Rakstu pilnā apjomā var izlasīt žurnāla “Kapitāls” 2004.gada februāra numurā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form