Runa, protams, ir par ne ta gāzto, ne ta pašnogāzušos premjeru Einaru Repši, kura aizrautīgo darbību „honorāra” un aizņemtas naudas izvietošanā nekustamajos īpašumos un ārvalstu akciju portfelī "jauno laiku" politiskie pretinieki un to mediji žļembās vēl mēnešiem ilgi.
Viss jau ir pareizi – šķiet, ka čaklais Einars arī no astoņiem līdz pieciem (citās stundās viņš valdības mājā tiešām reti kad bijis sastopams) papildus rūpēm par valsts nākotni laiku ir kavējis ne tikai ar lidināšanos un lidotāja formas pucēšanu, bet arī ar tirgus izpēti un lietišķām sarunām ar mākleriem.
Taču nav skaidrs – kāpēc jautājumi par to, cik no sava valsts apmaksātā darba laika amatpersonas tērē gauži savtīgiem mērķiem, tiek uzdoti saistībā ar vienu pašu Einaru Repši. Viņš nudien nav vienīgais valstsvīrs, kurš pērn, maigi izsakoties, prāvu laiku pavadījis, kārtojot personiskās naudas lietas.
Lai šis nebūtu tikai tukšs apgalvojums, ielūkosimies jau pieejamajās amatpersonu deklarācijās par pagājušo gadu, – milzīgu aizdevumu, aizņēmumu, pirkumu un pārdošanu šeit ir milzums, pat nerunājot par tādiem jau pavisam personiskas dabas "sīkumiem" kā desmitu tūkstošu latu dividenžu saņemšana, vērienīgu kredītu ņemšana un tamlīdzīgi.
133 tūkstošu latu un 110 tūkstošu dolāru aizdevums, īpašumu iegāde par 100 tūkstošiem dolāru un 16 tūkstošiem latu, sadarbības līgums par 40 tūkstošiem latu un aizdevuma līgums par 100 tūkstošiem dolāru, pirkuma līgumi par 59 tūkstošiem eiro un 55 tūkstošiem latu... Skan labi, vai ne?
Bet tas vēl nav viss: 11 nekustamā īpašuma dāvinājumi kopumā par vairāk nekā 100 tūkstošiem latu, kapitāldaļu pirkšana un pārdošana, atteikšanās no vienām akcijām, citu kompāniju pamatkapitāla palielināšana, neskaitāmu organizāciju vadīšana (saņemot pat 10 tūkstošu latu algu mēnesī), – tam visam laiku pērn ir atradis Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Viņš, protams, ir tikai redzamākais, bet ne vienīgais uzņēmējs – amatpersona. Tepat ir Rīgas domnieks Valdis Kalnozols, kurš te pērk, te atpērk savas kompānijas kontrolpaketi no paša ekssievas. Deputāts Vilis Krištopans, kurš uz nebēdu pārdod kapitāldaļas (kopumā par 1,48 miljoniem dolāru) un iekrīt milzu parādos (359 tūkstoši dolāru). Nu jau bijušais "jauno laiku" deputāts Guntis Bērziņš, kurš veicis vērtspapīru darījumus 420 tūkstošu latu apmērā.
Vēl? Latvijas dzelzceļa ģenerāldirektors Andris Zorgevics, kurš starp vaimanām par pasažieru vilcienu slikto stāvokli atrod laiku "valūtas nākotnes darījumiem", kuros nopelna 303 tūkstošus dolāru, turklāt vēl noslēdz "uzņēmuma līgumus" par 89 tūkstošiem latu. Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, kurš pērn aizdevis 5,53 miljonus dolāru un 400 000 eiro. Rīgas domnieks Andris Ameriks, kurš dāvinājis ēkas un nodevis trasta līgumā 200 tūkstošus dolāru un 53 tūkstošus latu.
Un tā tālāk, un tā tālāk. Ja vēl pirms pāris gadiem liels notikums mediju lappusēs bija kādā deklarācijā atrasts zemes vai auto pirkums, tagad valsts amatpersonas – deputāti, ministri, sīkāki gariņi – jau masveidā pērk un pārdod uz nebēdu, kārtīgi ielienot arī akciju, kapitāldaļu, citu vērtspapīru, valūtas tirgū, lielos nekustamā īpašuma projektos, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, dzīve mutuļo Un kāpēc gan ne? Pat ja pieņemsim, ka "emsisma" laikos ļoti neatkarīgo un objektīvo KNAB un prokuratūru interesēs kaut kas vairāk par Repšes darījumiem un "jauno laiku" pārstāvju grēku sameklēšanu un izmeklēšanu, jāņem vērā – mūsu tā saucamā pretkorupcijas likumdošana šādas darbības ar "paša īpašumu" neaizliedz arī valsts amatpersonām.
Tiesa, ja godīgi, es gan īsti nesaprotu, ar ko mūsu brīnišķo likumdevēju izpratnē uzņēmējs Lembergs, kurš būtu konkrētu kompāniju vadībā, būtiski atšķirtos no uzņēmēja Lemberga, kurš simttūkstošu darījumus joprojām veic tā, ka skan, savukārt savu uzņēmumu vadību efektīvi spēj veikt, arī neesot oficiālos amatos.
Taču... pirmo likums aizliedz, savukārt pret otro nevienam nekādu iebildumu nedrīkst būt. Un, lai kā šeit uzprasītos secinājums, ka Latvijas tā dēvētā pretkorupcijas likumdošana ir fufelis, būsim godīgi – citāda tā nemaz nevar būt valstī, kur uzņēmēji–amatpersonas paši sev likumus uzraksta, paši pieņem un paši tulko. Protams, tajā laikā, kas atliek pēc kārtējo kapitāldaļu iegādes vai notirgošanas.
Vērā gan jāņem arī tas, ka nekad un neviens likums nespēs iznīdēt cilvēka vēlmi rūpēties ne tikai par valsti, bet arī par sevi un savu paša kabatu. Boļševiki pamēģināja tā īsti pamatīgi, un nekas nesanāca arī viņiem – kāpēc gan lai kaut kas sanāktu kapitālistiskajai Latvijai, vai ne? Taču, to atceroties, droši vien vajadzētu būt vēl jo mazāk pamata par ko tādu lamāt vienu pašu nabaga Eināru.