Lato Lapsa: Nelamājiet Bērziņu - viņš tāds vienkārši ir
Foto: LETA

Jau kuro reizi otrdien atkal bija lasāmi simti lasītāju komentāru saistībā ar mūsu valsts tagadējā Valsts prezidenta, atvainojiet, žēlīgo bubināšanu par valsts valodas referendumu, kura pat Valdim Zatleram ļautu izskatīties pēc drosmes un izlēmības kalngala. Atzinības vārdu, maigi izsakoties, nebija pārāk daudz.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Patiesībā jau arī pašam pirmā reakcija, klausoties, kā valsts galva uzvedas kā tāds... nu, nezinu, varbūt valsts apendikss, bija līdzīga – iebrēkties par to, kam gan mums ir vajadzīgas visas šīs tiesiskuma koalīcijas un stabilitātes garanti, ja saistībā ar gaidāmo referendumu viņi visiem brīvā dabā esošajiem grābekļiem jau uzkāpuši un nu tos gandrīz vai gatavi importēt.

Taču, meklējot pareizos vārdus, netīšām ielūkojos nu jau pirms kāda brītiņa iznākušās, šim te pašam stomīgi ietiepīgajam prezidentam veltītās grāmatas lappusēs – un biju pārsteigts par to, cik precīzi jau pirms vairākiem mēnešiem, kad nekādi referendumi vēl ij pie apvāršņa nerādījās, tās priekšvārdā un pēcvārdā iezīmēts tas, ko no mūsu prezidenta var un ko nevar gaidīt.

Līdz ar to atļaušos šeit vienkārši pārpublicēt šo raksturojumu – un, domājams, cerību un attiecīgi vilšanos saistībā ar Bērziņkungu nākamajos trīsarpus gados būs krietni mazāk:

"Ticiet vai ne, bet, pat neraugoties uz visu to, kas par šīs grāmatas varoni ir bijis pateikts iepriekš, mēs ļoti labprāt būtu lieliem burtiem jau grāmatas nosaukumā uzrakstījuši kaut ko, kas aicinātu – skatieties ar cieņu un respektu, te nu reiz ir viens godavīrs.

Nesanāca.

Tiesa, Andris Bērziņš – kuru mēs pēc aizvadīto mēnešu intensīvā darba esam iepazinuši tīri labi – pats noteikti ir pārliecināts, ka tā arī ir. Ka par spīti visam, ko nebūt ne vieglais liktenis atnesis pašam un ģimenei, viņš šo sarežģīto dzīvi ir nodzīvojis labi un kārtīgi.

Tā nav tikai viņa pārliecība vien. Desmiti bijušo skolas, kompartijas nomenklatūras, darba, prihvatizācijas un vēl citādu jomu biedru – arī tādu, kam no viņa nekad neko nav vajadzējis un droši vien arī nevajadzēs – saka apmēram vienu un to pašu: te nu ir viens kārtīgs, prātīgs, apdomīgs, īsti latvisks cilvēks. Daži pat saka – harmoniska personība.

Tiesa, ir arī daži vārdi, ko nelieto neviens no šiem cilvēkiem, kuriem Andris Bērziņš dzīvē acīmredzami ir darījis tikai labu, - vai viņi tā vismaz uzskata. Neviens no viņiem nesaka ne "godīgs", ne "atklāts", ne "vīrišķīgs". Neviens.

Šī grāmata dos pietiekami skaidru atbildi – kāpēc tā. Jo tā stāsta nevis par godavīru, bet par cilvēku no mūsu vidus. Kādu, kurš ir ne jau daudz - drusku pakrāpies, drusku palocījies, drusku likumīgi pazadzis. Kā jau latvietis parastais, kad dzīve viņam šo to it kā bez variantiem liek darīt, taču arī piedāvā šo to vilinošu, kā iegūšanai jāpasper tikai viens mazs solītis sāņus no pareizā un godīgā ceļa.

Tā nu mūsu varonis arī ir dzīvojis, un savā ziņā viņš neapšaubāmi ir lāga vīrs. Viņš nekad neizzagtu, neizkrāptu un neizmelotu ne desmito daļu no tā, ko viņa labais paziņa – kampējs Andris. Jo šis mūsu Andris ir tāds, kādu dzīve viņu ir pataisījusi – piesardzīgs, apdomīgs, tāds, kas pakamps, tikai iepriekš parūpējies, ka kampšana izskatīsies pieklājīga, piedienīga un korekta pret citiem.

Kāpēc tad ne godavīrs? Tāpēc, ka godavīrs ir tas, kam ir gods un godīgums. Pret sevi un citiem. Kas spēj vismaz brīdī, kad uzņemas rūpes par visu valsti, godīgi pateikt – te es esmu, tāds, kāds es esmu. Jā, es esmu drusku locījies, drusku krāpies, drusku vēl šādus tādus baušļus pārkāpis – tad nu metiet akmeni, ja kāds vēlas.

Andris Bērziņš, protams, to neizdarīja un nekad neizdarīs. Jo šādas drosmes viņam nav un arī nebūs. Viņš nekad nemainīs spēles noteikumus, kādi nu tie ir vai kādus viņš pats tos saskata, - viņš, kā to darījis visu mūžu, tiem piemērosies. Un ne tikai tāpēc, ka, kā pats izteicies kādā intervijā, bailes izdzīvojis, vēl pat nepiedzimis.

Šis cilvēks ir jūsu un mūsu valsts prezidents. Un viņš ir tāds, kāds viņš ir.

Tas, ko viens viņā sauks par simpātisku apdomīgumu un piesardzību, otru acīs būs konformisms un bailīgums.

Ko vieni dēvēs par praktiskumu un biznesa veiksmi, citiem šķitīs paslepu kampšanas un valstiskās zagšanas paraugs.

Kas vienam būs pakļaušanās sīkām cilvēciskām vājībām, otram liks raudzīties uz valsts galvu kā tādu kazanovu pensijā. Un tā tālāk.

Protams, viss, kas aprakstīts šajā grāmatā, jau ir pagātnē – gan pēdējā brīža rāpšanās pa padomju nomenklatūras kāpnēm, gan "korektā kampšana", gan brunču mednieka gaitas, gan vairīšanās no atbildības un dārgi izmaksājušu kļūdu atzīšanas.

Pašlaik šim bailes jau pirms dzimšanas izdzīvojušajam cilvēkam viņa vecumā un ar viņa bankas kontu it kā patiešām nav vajadzības ne mēģināt vēl kaut kur, kaut ko pieklājīgi pakampt, ne uztraukties par to, vai viņš ievēros pareizos spēles noteikumus.

Tas nozīmē, ka pie valsts stūres ir cilvēks, kuram līdz ar to it kā nekas netraucētu rūpēties tikai un vienīgi par valsts un tās iedzīvotājiem. Bet vai tā būs?"

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form