Tad baram Latvijas amatpersonu un arī masu informācijas līdzekļiem par lielu brīnumu stājas spēkā acīmredzami pretrunīgais un viegli murgainais likums "Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā", kas nosaka amatu savienošanas aizliegumus virknei pazīstamu un ietekmīgu ļaužu.
Visbeidzot, visiem valsts darba devējiem ar izbrīnu un sašutumu nākas uzzināt, ka ir pieņemts tāds normatīvais akts kā Darba likums, kurā cita starpā iekļauta norma, kas nosaka, ka par svētku dienām darbiniekiem līdz šim maksātās cietās algas vietā jāsaņem vidēja izpeļņa.
Protams, katrā no šiem gadījumiem ir savas īpašie traģikomiskie momenti: tā, piemēram, saistībā ar futbolu atrašanos uzmanības centrā, protams, būtu pelnījusi Latvijas sabiedrības nelabojamā mīlestība uz visa veida "haļavu" un tikpat nelabojamā nespēja saprast, kāpēc gan visādi "monopolisti" šo "haļavu" ne vienmēr nodrošina pietiekami operatīvi.
Taču šīm ķibelēm ir arī kas kopējs, un proti – ja ticēt tajās iesaistītajām amatpersonām, visas minētās nelaimes ir iestājušās pilnīgi negaidīti un neprognozējami. Turklāt tā apgalvo ne jau kaut kādi tur nenopietni politiķi, bet gan vērā ņemami cilvēki un vēl nopietnāki mediji.
"Latvijas Televīzijas sporta raidījumu redakcija kopš piektdienas tiek burtiski bombardēta ar izmisušu futbola fanu telefona zvaniem, kāpēc netiek pārraidīts pasaules čempionāts futbolā," – tā kāds laikraksts uzreiz pēc čempionāta sākuma zīmēja futbola līdzjutēju neizpratni, kurai tālākajās dienās pievienojās arī tikpat izbrīnītas un nesapratnes pilnas amatpersonas (ieskaitot pat premjeru), vienā balsī saucot – oi, bet kur tad futbols, kāpēc gan mēs bez tā esam palikuši!?
"Rūpīgi iepazīstoties ar jauno Darba likumu un sagatavojot uzņēmuma dokumentāciju, es pēkšņi atklāju, ka šajā likumā ir iestrādāts normatīvs, kas pauž skaidru valsts vēlmi, ka uzņēmējiem saviem darbiniekiem obligāti ir jāapmaksā svētku dienas," – šādi citā laikrakstā sodījās akciju sabiedrības "Diena" prezidents Arvils Ašeradens, šim vaimanu gabalam (protams, pamatotam ar rūpēm par latvju valsts nākotni) acīmredzami cauri skanot tam pašam: "Oi, kā tad tā gadījies?".
Savukārt, kas attiecas uz likumu "Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā", tad, izskatās, par tā un tajā iekļauto jokaino normu parādīšanos vienīgais atbildīgais varētu būt Dievs tas Kungs, jo autorību nevēlas atzīt ne tā sauktais iepriekšējā "pretkorupcijas likuma tēvs" Jānis Lagzdiņš, ne tieslietu ministre Ingrīda Labucka. Un jau atkal – gan no politiķiem, gan no medijiem – skan slāpēts: "Oi!"
Jā, pie šiem, kā izskatās, nu jau vispārpieņemtajiem un par pamatotiem atzītajiem skaidrojumiem mēs arī varētu palikt, jo vairāk – ņemot vērā, ka visas šīs ķibeles kaut kā tiek labotas: pateicoties privātfirmai, futbolu mēs ar vairāk kā nedēļas novēlošanos jau varam skatīties, kaut kas kaut kad kaut kā tikšot mainīts arī nejēdzīgajās likumu normās – un, ja tajā laikā valstij vai kādiem cilvēkiem radīsies lielāki vai mazāki zaudējumi, tas taču tikai pieder pie lietas.
Taču patiesībā šo ķibeļu "negaidītība" un "neprognozējamība" visdrīzāk liek atminēties Rīgas domi, kas jau neskaitāmus gadus katru novembri vai decembri ar izbrīnu atskārst, ka ir tāda tikpat "negaidīta" un "neprognozējama" lieta kā ziema. Lieta tā, ka, lai ko arī teiktu visi minētie audis, likuma normas vai pasaules futbola čempionāta sākums ir negaidīti un neprognozējami tikai nolaidīgiem muļļām un sliņķiem.
Nemaz nav ko pieminēt futbola čempionātu, par kura sākumu bija zināms gadus iepriekš. Arī tad, ja runājam par Latvijas darba devējiem, kuriem pašlaik uzradies tik daudz aizstāvju un kurus, kā vēsta kāds avīžu virsraksts, tik ļoti "uztrauc neskaidrības likumā", tad atļaujiet pajautāt – kur viņi un viņus pārstāvošās organizācijas bija tad, kad likums vēl bija tikai projekta stadijā un ar to varēja iepazīties gan Saeimā, gan presē?
Jā, kāpēc gan, teiksim, Latvijas Darba devēju konfederācijas vadība klusē par to, ka likumprojekta apspriešanas laikā par šo "absurdo normu" nav ne iepīkstējusies? Un kāpēc kā ūdeni mutē ieņēmusi bija Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera? Un kāpēc klusēja slavenie Ekonomikas ministrijas eksperti? Vai ne tāpēc, ka ieinteresētības trūkuma dēļ vajadzīgajā brīdī šo punktu likumprojektā pat nepamanīja? Un vai gan Ašeradenam kā Latvijas lielākā laikraksta izdevējam patiesībā labāk nevajadzētu nevis vaimanāt par "negaidītību", bet gan padomāt – kāpēc gan viņa izdotā avīze faktiski visiem valsts darba ņēmējiem un devējiem (tostarp viņam pašam) tik svarīgajam Darba likumam tā pieņemšanas laikā nepievērsa faktiski nekādu uzmanību.?
Ar vārdu sakot – var, protams, pēc likumu pieņemšanas, čempionātu sākuma un tamlīdzīgām lietām skaļi vaimanāt un meklēt vainīgos (un reizēm arī šo to panākt – pārsvarā gan otrajā punktā), bet vai nebūtu tomēr jēdzīgāk izvairīties no vaimanāšanas un, tā sacīt, par ragavām tomēr sākt domāt jau vasarā? Protams, vēlu ir labāk nekā nekad, un tomēr...
