Lūk, viens no šiem maznozīmīgajiem sīkumiem – lielākais rīta laikraksts publikācijā ar virsrakstu "Ardievas Mariņinai un Poteram", atsaucoties uz Grāmatu tirgotāju asociācijas izpilddirektori, skaļi apgalvo: "Ļoti žēl, ka Ineses Zanderes "Iekšiņa un Āriņa" iznākusi tikai gadu mijā. Ja tā būtu grāmatu plauktus sasniegusi ātrāk, varbūt pārdoto bērnu un pusaudžu grāmatu klāstā tā būtu pārspējusi visus poterus, hobitus un pat Dž. R. R. Tolkiena "Gredzena (!!!) pavēlnieku"," un rezumē: "Pat bez skaitļiem redzams, ka lasītāji atgriezušies pie latviešu literatūras..."
Jauki, ko tur teikt, ja jau “pat bez skaitļiem redzams”. Un tepat blakus – no cita izdevuma izplēsts intervijas fragments: jau pieminētais ministrs Āris Auders, aizvien aktīvāk vicinot izdiedzētos eņģeļspārniņus, pārliecinoši stāsta, ka, lūk, viņa slavenais dienesta auto patiesībā ir citā krāsā, citā izskatā, ar citu stūri un ar citu motoru, nekā to aprakstījuši nejaukie mediji, un vispār: "Man nav problēmu braukt ar savu privāto mašīnu, bet pēc idejas ministrs nedrīkst to darīt..."
Tā, lūk, vai zinies. Un tad vēl te ir kārtējie Ventspils mēra Aivara Lemberga domugraudi par to, cik simtus miljonu dolāru zaudē Krievija, neizmantojot Ventspils "trubas" pakapojumus, un kādus zaudējumus cieš nabaga Latvijas valsts, gan "Ventspils naftas" jaunie, optimisma pārpilnie pārkraušanas dati, gan Ministru prezidenta Einara Repšes apliecinājums, ka viņš taču nestrādājot reitingu dēļ, gan Ministru prezidenta biedra palīdzes skaidrojums par to, kāpēc līdz Aināru Šleseru uz Zviedriju par šīs valsts līdzekļiem (tiesa, aviobiļetes tiek apmaksātas par Latvijas nodokļu maksātāju naudiņu) dodas arī viņa sabiedrisko attiecību padomniece: "Atgriežoties Latvijā, viņš nevarēs veltīt daudz laika, lai stāstītu kolēģiem un presei par Zviedrijā pieredzēto, tāpēc nepieciešams cilvēks, kas to darīs..."
Un tā tālāk, un tā tālāk, un tas, kas saistībā ar visiem šiem šķietami tik dažādajiem un nesaistītajiem izteikumiem ne tikai smīdina, bet arī biedē, ir viens – tas vieglums, ar kādu visas šīs blēņas bez jelkādas pārdomāšanas tiek novadītas plašajai publikai – nu gluži kā pa taisno zarnu, bez kādas sagremošanas un filtrēšanas.
Zelta roku īpašniekam neviens pat nedomā pajautāt, kopš kura laika tad nabaga ministriem aizliegts vizināties savās privātmašīnās (varbūt arī personisko veļasmašīnu nedrīkst izmantot, ko?), premjeram – vai tad tiešām valdībai nav jārūpējas, lai tās rīcību atbalstītu tās politiķus ievēlējušie cilvēki (sabiedrība, tā sacīt), bet viņa biedram – ar ko tad viņš, nabadziņš, būs tik ļoti aizņemts, ka pat kolēģiem ministriem nespēs atskaitīties par braucienā padarīto (ja, protams, tas nebūs bijis kārtējais polittūrisma pasākums, no kura jēga ir tikai paša braucēja biznesa kontaktiem vai kuņģim – lai gan šajā gadījumā, protams, labāk runāt par iekšām).
O, un vēl jau šie skaitļi. Lielais rīta laikraksts skaidri deklarē, ka tam arī bez tiem ir "redzams", kuras ir pirktākās un lasītākās grāmatas, – laikam jau tikai nožēlojami nūģi un pedanti izdara secinājumus, balstoties uz konkrētiem pārdošanas un tirāžu datiem. Un ne jau lielais rīta laikraksts vien, – neviens, absolūti neviens masu saziņas līdzeklis šajās dienās neuzskatīja par vajadzīgu kaut cik precīzi noskaidrot, no kuriem griestiem rauti Ventspils mēra minētie skaitļi par Krievijas un, kas varbūt vēl būtiskāk, Latvijas zaudējumiem no šīs ekonomiskās blokādes (uzmanību – nejaukt ar paša Lemberga kunga zaudējumiem!), un pat nemēģināja "Ventspils naftas" manipulatīvi sakārtotos skaitļus objektīvi salīdzināt ar pērngada cipariem, tā vietā bez garas domāšanas atstājot virsrakstus "Kāpj kravu apjomi "Ventspils naftā"".
Jā, kam gan mums šie nevajadzīgie jautājumi un skaitļi, kas var tikai samaitāt mums simpātisku un patīkamu ainu, – nu kam mums šāda patiesība? Tiesa, šādā situācijā var parādīties ķecerīga doma – varbūt, ņemot vērā visu iepriekš sacīto, nemaz nav tik slikti, ka ekonomikas ministri staigā uz preses konferencēm? Lai gan, protams, – kurš tikmēr ekonomikas ministru vietā rūpēsies par, piemēram, valsts ekonomiku?