Šķiet, pirmdien nebija neviena medija, kurš tādā vai citādā formā nebūtu pieminējis "politisko spiedienu", kuru darbā visu sevi atdevusī veselības ministre Ingrīda Circene beigu beigās neesot izturējusi un tāpēc iesniegusi demisijas rakstu.
Vēl vairāk - pat no ļoti tuviem cilvēkiem es saņēmu rājienu par, lūk, šo te "pietiek.com" pirmdienas tvītu: "Cilvēks atbildīgā amatā. Ilgi slimo. Darbā nenāk. Nestrādā. Darbinieki kurn. Un tādam pateikt "ej prom!" - tas ir politiskais spiediens???"
Rājiena pamatojums un loģika man bija caurcaurēm saprotami - briesmīgi cilvēkam nonākt tādā situācijā kā Ingrīdai Circenei: nopietna slimība, ko nevienam nevarētu novēlēt, pastrādāt nevar, ļauni cilvēki spiež atteikties no darba, rezultātā slims cilvēks paliek bez iztikas līdzekļiem.
Jo vairāk, ka, raugoties uz "Vienotības" zirnekļu aizvien niknākajām cīņām burkā - trauks lielāks nepaliek, bet uz ēsmu sanākuši aizvien jauni zirnekļi no blakusesošās krējumburciņas -, televīzijas ekrānā vienmēr tik sagurusī, nopietnā un norūpējusies Ingrīda Circene uz dažādu āboltiņu fona tiešām izskatās pēc īsta netaisnības upura.
Tomēr, manuprāt, vajadzētu tomēr saņemties un uz notikušo paraudzīties pēc būtības - daudz kas izskatīsies krietni citādāk.
Pirmkārt, par ministra darbu. Tas nav parasts darbs, un to neieņem vienkārši tāpat. Cilvēks par ministru kļūst, jo ir konkrētas, visu ko sasolījušas partijas pārstāvis un vismaz vārdos uzņēmies milzīgu atbildību par veselu valstisku nozari. Personisku atbildību. Tā tam vismaz vajadzētu būt normālā valstī un sabiedrībā.
Otrkārt, par spiedieniem. "Politiskais spiediens" - tas, protams, skan gana baisi un nosodāmi, ierakstīts skaļa paziņojuma pareizajā vietā. Taču patiesībā - kādu tad vēl spiedienu izdarīt uz politisku amatpersonu?
Administratīvu, kriminālu? Oi, jā, tas gan būtu briesmīgi un nepieļaujami. Bet augstākā mērā politiskai amatpersonai tieši politiskais spiediens ir īstais un piemērotais. Būtu visādi kalvīši un slakteri laikus politiski spiesti, ne atstāti ganībās savā vaļā, kazi, viss būtu pavērsies citādi.
Treškārt, par ministra darbu. Ja saslimst tāds svarīgs cilvēks kā zobārsts, pacienti var paciesties vai aiziet pie kāda cita. Bet, ja ilgi slimo veselības ministrs, visi pacienti un visi ārsti nevar ar savām problēmām pārcelties pie cita ministra. Jo veselības ministrs ir tikai viens. Var, protams, nozīmēt aizvietotāju, bet aizvietotājam ir pašam savs darbs, ar ko šā vai tā ir jātiek galā.
Ceturtkārt, par ministru un viņa nozari. Ministri ir dažādi - neatkarīgi no tā, cik biezs naudas maks ir viņu rīcībā. Ir tādi, kurus viņu nozarē respektē un ciena, bet ir tādi, kuru demisiju regulāri un skaļi pieprasa nevis kaut kādi kaktu skandālisti, bet lielas nozares organizācijas. Ar vienkāršu argumentu - ministrs netiek galā un kaut ko, latviski izsakoties, muhļī.
Tad nu tā: varētu domāt - ja jūs esat ministrs, kuru viņa pārraudzītā nozare (vai vismaz liela tās daļa) ļoti nemīl, un uz daudzām nedēļām zaudējat spēju strādāt savu darbu, jūsu apziņai par savu nespēju īsti tikt galā ar nozari komplektā ar valstiskās atbildības sajūtu un brēcošo sirdsapziņu par bez aizgādņa palikušo nozari vajadzētu ātri vien jūs aizspiest līdz demisijas raksta iesniegšanai. Bez kāda spiediena no malas.
Circenes kundzes gadījums, kā mēs visi labi zinām, ir bijis nedaudz atšķirīgs. Ministre saslimst, darbā nenāk, ministra pienākumus nepilda, bet ar visām savām (bez)darbībām acīmredzami pauž - mana valstiskā atbildība līdz ar ārstiem, pacientiem un visu veselības nozari pagaidīs līdz brīdim, kamēr izveseļošos. Pacietieties!
Turklāt ministre ir acīmredzami izbrīnīta un pat sarūgtināta, ka atrodas ļaudis, kuri nez kāpēc ir pietiekami necilvēciski, lai uzskatītu, ka veselas nozares un simtu tūkstošu cilvēku problēmas, to risināšana un atbildība šo cilvēku priekšā tomēr ir svarīgākas par viena konkrēta cilvēka nelaimi. Šie ļaudis tad nu arī politiski spiež, spiež, kamēr piespiež.
Manuprāt, īsi un skaidri: Ingrīdas Circenes "politiskā piespiešana" uz demisiju tik neierasti un neparasti publikai izskatās ne jau tāpēc, ka būtu noticis kāds īpaši cinisks, ņirdzīgs un visādi citādi nekrietns politisks akts, bet gan tāpēc, ka pa nez cik gadiem šis ir pirmais gadījums, kad savus pienākumus pildīt nespējoša augsta amatpersona, kura pati savu amatu pamest nevēlas, pēc ilgas un garas cimperlēšanās beidzot tiek nomainīta.
Viena no Latvijas valsts lielajām nelaimēm ir tā, ka pie mums augstākajā valstiskajā līmenī ir pierasts "rīkoties" pilnīgi citādi - precīzāk, vispār nerīkoties, cerot, ka uz debesīm vai Briseli vērstas lūgsnas, nekam nederīgu dārgu ekspertu piesaiste un neskaitāmu darba grupu izveide ļaus jebkuru problēmu novilcināt tik ilgi, kamēr tā "uzsūksies" vai visi zaudēs par to jebkādu interesi. Atcerieties kaut vai visu to, kas pērn tika (ne)darīts saistībā ar "Liepājas metalurgu"...
Patiesībā Latvijas valsts augstākie varas un pārvaldes ešeloni ir pilni ar personām, no kurām arī pie pilnas veselības nav vairāk labuma kā no slimas Ingrīdas Circenes. Ja šādu ļaužu laicīga "izspiešana" kļūtu par sistēmu, mēs, piemēram, tagad nenoraudzītos uz kārtējā vilcienu iepirkuma krahu - jo, rau, negaidīti un pēkšņi "atklājies", ka valstiska uzņēmuma vadītāji spēcīgi ir bijuši iedomāto, ne reālo skaitļu pasaulē.
Neizskatās, protams, ka varētu kļūt. Arī Circenes kundze (joprojām ministres amatā) varētu turpināt slimot un atveseļoties ilgi un gari, ja ne neliela politiska nepatikšana, kas gaidāma oktobra sākumā: sasodītās vēlēšanas liek varas partijai mēģināt izlikties efektīvai un rūpju pārpilnai par valsti un tās iedzīvotājiem. Plus vēl, protams, tie izsalkušie jaunpienācējzirnekļi...
Bet nu - nebūtu jau slikti arī tas, ja vismaz turpmākos nepilnos trīs mēnešus nefunkcionējošu valsts amatpersonu nomaiņa notiktu tā, kā tai īstenībā vajadzētu notikt nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada.