Gada laikā terorisma upuru pasaulē vidēji ir tikai nedaudz vairāk kā zibens nosperto. Par autokatastrofās, plūdos, ģimenes strīdos vai laupīšanās bojāgājušo desmittūkstošiem nemaz nerunāsim. Bet vienalga: jau trīs gadus mums diendienā jādzird tieši par starptautisko terorismu un tā apkarošanu, un, tuvojoties 11. septembrim, jau šķiet pilnīgi loģiski – par ko gan rakstīt, ja ne par šo un tikai šo tēmu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Patiesībā jau ir gana dīvaini, ka šī tēma ir aktuāla arī pašlaik, 2004. gada rudenī, kad kopš 11. septembra notikumiem pagājuši jau trīs gadi. Ņemot vērā šajā jautājumā apbrīnojami vienotās "pasaules sabiedrības" (vismaz tās "civilizētās daļas") skaļās apņemšanās un ieguldītos līdzekļus, tā vien šķiet: terorismam – gan starptautiskajam, gan visam pārējam (kuru taču tik ērti varēja pasludināt par starptautiskā terorisma izpausmi) – jau sen vajadzēja kļūt par pagātni.

Bet – nekā nebija. Ja pa Ameriku neceļo vēstules ar aizdomīgiem pulverīšiem vai Izraēlā neuzsprāgst kārtējais autobuss, varam būt droši, ka par ķīlnieku krīzi vai nogāztām lidmašīnām parūpēsies teroristi (viņi arī brīvības cīnītāji) Krievijā. Savukārt, ja klusums uz brīdi iestāsies tur, ir taču vēl Ziemeļāfrika, Eiropas dienvidi, Ziemeļkaukāzs un, protams, jaunizveidotā visu sugu un žanru teroristu (vai tie būtu spridzinātāji, šāvēji vai cilvēku laupītāji) paradīze – Irāka. Un tādā garā.

2001. gadā bija laiks uzdot jautājumu – kā gatavotais teroristu uzbrukums Dvīņu torņiem tika nogulēts vēl baisāk nekā fašistiskās Vācijas iebrukums Krievijā 60 gadus iepriekš? Atbilde šajā laikā vismaz daļēji ir gūta – un tā nav glaimojoša dāsni finansētajiem ASV drošības dienestiem. Bet pašlaik jautājums ir cits, vēl nepatīkamāks – kā tas var būt, ka starptautiskie un pārējie teroristi uz nebēdu rosās arī pašlaik, kad trīs gadus to apkarošanai taču ir tērēti miljardi dolāru un vienotajā pretterorisma frontē ir iestājusies vai visa pasaule?

"Pareizā" atbilde ir labi zināma: izrādījies, ka mums gluži kā Bonda filmās ir darīšana ar baisu, asinskāru, zemisku, plaši sazarotu un lieliski konspirētu vispasaules teroristu organizāciju, kuras rīcībā ir milzīgi līdzekļi un tūkstoši maniakālu, reliģiozi nenosvērtu un suicidāli noskaņotu kaujinieku visos kontinentos, izņemot varbūt vienīgi Antarktīdu. Līdz ar to skaidrs, ka tāda tūkstoškāja iznīdēšanai ir nepieciešami nevis gadi un miljardi, bet vismaz desmitgades un triljoni.

Šāda atbilde iet pie sirds katrai namamātei, kurai tonusa uzdzīšanai ir par maz ar ikdienišķo ziepju operu, – un ne viņai vien. Galu galā ne jau tāpat vien mēs satraucamies nevis par plūdu vai zibens, bet tieši terorisma upuriem. Piedzērušā kaimiņa folksvāģis mūsos nekādas izjūtas nerada – atšķirībā no šermuļiem, televizora ekrānā raugoties uz pārogļotām atrautām rokām un kājām, kas mētājas kārtējā sprādziena vietā. Terorisms – tas ir uzskatāmi, tas ir iespaidīgi, tas ir savā ziņā seksīgi. Savukārt šīs pasaules varenajiem terorisms – tas pirmām kārtām ir izdevīgi.

Jā, domāju, nebūs pārspīlēti apgalvot – trīs gadus pēc 11. septembra notikumiem cīņa pret starptautisko terorismu ir kļuvusi maksimāli izdevīga vai pilnīgi visiem. Politiķiem ir iespēja tautai apliecināt savu principialitāti un saglabāt krēslus, pasludinot karu pret vieniem vai otriem ļaundariem, vai tas būtu Osama, Sadams vai čečeni, teroristiem – pamatot savas iemīļotās metodes ar cīņu pret okupantiem, reliģijas nīdējiem utt., tautsaimniecību sapurina militārie un līdzīgie pasūtījumi, daudz plašākas ekonomisko manevru iespējas dod naftas cenu pārmaiņas... Un tā tālāk, un tā tālāk – galu galā pat viduvēju dokumentālo filmu autoriem starptautiskais terorisms dod iespēju tikt pie elitāru kinofestivālu galvenajām balvām.

Arī mums pašiem rociņas nomazgāt neizdosies: protams, ka starptautiskais terorisms un tā apkarošana ir bijuši izdevīgi arī Latvijai. Pietiekami ātra noorientēšanās, aizmirstot pašu okupācijas pagātni, uzšķaudot vispārcilvēciskām vērtībām par labu pragmatiskākām lietām un nostājoties pareizajā pozā... tas ir, pozīcijā, mums ir devusi gan ievērojamu militāri finansiālo palīdzību, gan pasaules vienīgās superlielvalsts atzinību. Un vai gan citādi mēs būtu tik veikli iestājušies NATO, ja mums nebūtu piepalīdzējis šis tik noderīgais Osama?...

Jā, gandrīz vai jāsaka – ja starptautisko teroristu nebūtu, viņus vajadzētu izdomāt, un te arī slēpjas vismaz daļa atbildes uz jautājumu, kāpēc trīs gadu pūliņi starptautiskā terorisma apkarošanā ne pie kādas galīgās uzvaras nav noveduši. Kurš gan būs ieinteresēts līdz galam piežmiegt vistiņu, kura dēj zelta oliņas? Ja, teiksim, Osama tiks noķerts, kur gan ņemt jaunu ļaunuma iemiesojumu, kura apkarošana attaisno gan miljardu tēriņus, gan pilsoņu brīvības ierobežošanu un, ļoti iespējams, mūsu draugam Bušam ļaus palikt savā ASV prezidenta krēslā?

Protams, kaut ko šī terorisma apkarošana arī prasa pretī – pasaulē ir kļuvis daudz mazāk brīvības, daudz mazāk cilvēcīguma. Vismaz man šķita dīvaini, ka laikā, kad pasaule krieviem izsaka līdzjūtību par ķīlnieku krīzi Beslanā, mūsu ārlietu ministrs pārprasta "pareizuma" lēkmē viņiem... pieprasa paskaidrojumus. Nez kāpēc principiālajam Pabrika kungam neienāca prātā paprasīt paskaidrojumus no ASV valdības pēc 11. septembra notikumiem, kas taču bija tikpat netīri un neskaidri kā Beslanas traģēdija? Tā šķita man, taču izrādījās, ka latvju sabiedriskajai domai kopumā tā liekas gluži normāla rīcība. Un par ko gan tas varētu liecināt, ko?

Otrkārt, ja nauda jātērē terorisma apkarošanai, trūkumcietēju atbalstam tās vairāk nekļūst. Kaut arī teicienu par neiespējamību vardarbību iznīdēt ar vardarbības palīdzību varam uzskatīt par vecmodīgu, neapšaubāms ir fakts – lielgabalgaļa starptautiskā terorisma bosiem nāk kā reiz no trūcīgākajiem un tumsonīgajiem sabiedrības slāņiem. Miljonāram Osamam pašam nekad nav ienācis uzspridzināties tuvējā universālveikalā, – to viņa vietā dara ļaudis, kuri starptautiskā terorisma apkarošanas rezultātā kļūst tikai nabadzīgāki, izmisušāki un niknāki. Un, ja nauda tiek tērēta šāviņiem un tualetes papīram ar Sadama noģīmi, potenciālo šahidu, kā saprotat, mazāk nekļūst.

Protams, ja runājam pavisam nopietni, visas šīs izdarības ap starptautisko terorismu un tā apkarošanu ir viena liela spēlēšanās ar uguni, kas var beigties nevis vienkārši slikti, bet baisi. Ak, jā, un vēl taču šo visiem tik izdevīgo teroristu akcijās iet bojā arī cilvēki. Taču, kā jau minēts, viņu – pat kopā ar radiem, draugiem un paziņām – taču ir tik sīka, nenozīmīga saujiņa...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form