Latvijas tautsaimniecība joprojām turpina ļoti strauji augt – iekšzemes kopprodukts pagājušajā gadā pieaudzis turpat par 10%, un arī šogad neesot gaidāms, ka izaugsmes tempi īpaši kritīsies. Tai pašā laikā jāatzīst, ka, par spīti straujajai valsts izaugsmei kopumā, nez kāpēc pārlieka augšupeja nav vērojama kultūras procesos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Saprotams, kultūra vienmēr ir bijusi viena no tām nozarēm, kam nepieciešams īpašs atbalsts no malas, jo tās radītais produkts salīdzinoši reti ir komerciāli veiksmīgs un rentabls, līdz ar to – tiešā veidā saistīts ar ekonomikas izaugsmi. Tomēr – piekritīsiet, "plika" civilizācija un šķietami augsts dzīves līmenis bez labas izglītības un patiesas inteliģences, ko cilvēcei dod dažādi kultūras procesi, diez vai ir kā vērti. Un jautājums par dalīšanos starp ekonomiski aktīvajām un nekomerciālajām, pabalstāmajām nozarēm ir aktuāls kā vienmēr. Turklāt – iespējami nesavtīgu dalīšanos…

Nu, piemēram, ņemsim kaut vai banku sektoru – ne tik sen ziņu dienesti informēja sabiedrību, ka banku peļņa 2005. gadā sasniegusi 193,6 miljonus latu jeb par 32,7% vairāk nekā iepriekšējā gadā. Es pat nerunāšu par to, ka man tīri cilvēciski šie skaitļi liekas pilnīgi fantastiski un nereāli, taču fakts - salīdzinot tos līdzekļus, kas pieejami kultūrai, ar šādiem skaitļiem, metas mazliet baisi.

Lai gan – no otras puses, protams, viss būtu labi un slavējami, ja, teiksim, tā pati "desmitā tiesa" tiktu veltīta dažādu ne tik veiksmīgu jomu nesavtīgai atbalstīšanai. Jūs teiksiet, bet manis minētās bankas taču atbalsta ļoti daudzus pasākumus – gan mākslu, gan sportu utt. Jā, atzīstu, ka ir vairāki labi projekti, kurus šī nozare patiešām atbalsta, nesaņemot neko daudz pretī, taču – cik ir tādu projektu, kas tiek sponsorēti, lai iegūtu maksimāli daudz labuma sev?

Nu, kaut vai vesela rinda uzņēmumu, tostarp arī bankas, kas atbalstīja 2006. gada Pasaules čempionātu hokejā. Tas taču uzņēmumam ir fantastisks ieguvums – kļūt par vienu no galvenajiem sponsoriem pasākumam, kurš izraisījis milzu interesi sabiedrībā jau pāris gadus, pirms tas vispār vēl sācies! Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, atdeve šai uzņēmuma iniciatīvai ir acīmredzama.

Tai pašā laikā jāatzīst, ka ir arī uzņēmumi, kas mērķtiecīgi un itin veiksmīgi īsteno ilgtermiņa atbalsta projektus visdažādākajās jomās. Tā, piemēram, es ar prieku uzzināju, ka būvfirma "Merks" tikko kā uzsākusi trīs gadu ilgu programmu Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku atbalstam. No vienas puses, varētu domāt, ka arī šis projekts atbilst tieši tam hokeja čempionāta gadījumam, ko minēju iepriekš, jo Dziesmu svētki taču arī ir liels pasākums, kam pievērsta visas Latvijas sabiedrības uzmanība. Jā, piekrītu – ja ir runa par Dziesmu svētku nedēļu, kas norisināsies 2008. gada vasarā. Taču – cik daudzi no jums zina, kas tiek darīts tajā starplaikā starp diviem svētkiem? Tas tomēr nav pasākums, ko var uzrīkot pusgada vai pat gada laikā; visus piecus gadus starp iepriekšējiem svētkiem un nākamajiem notiek aktīvs darbs, bet tas parasti neizpelnās īpašu uzmanību un atbalstu no sabiedrības un arī uzņēmēju puses, jo tas taču nav īpaši redzams… Taču – ja tas netiks darīts un tam nebūs pietiekami daudz līdzekļu – ne tikai valsts, bet arī privātā kapitāla, – mēs varbūt pēc vairāk nekā 130 gadu ilgas svētku vēstures kādus no nākamajiem svētkiem vairs nesagaidīsim.

Nevaru atturēties, nepieminējusi arī kādu citu man mīļu projektu – tik tikko uzsākušos azartspēļu uzņēmuma "Alfor" atbalstu nekomerciāliem, bet tik ļoti nozīmīgiem un vērtīgiem kino un teātra pasākumiem. Tostarp, manuprāt, viens no būtiskākajiem, kas vienlaikus prasa salīdzinoši lielus ieguldījumus, ir neatkarīgo teātru skate-konkurss – šajos teātros ir daudzi lieliski režisori un aktieri, kuri arī ir pelnījuši tikt novērtēti un atzīti.

Šie divi, ko minēju iepriekš, ir projekti, kas sākušies tikai tagad un, protams, vēl grūti spriest, cik veiksmīgi tie būs, lai gan – jau tagad skaidrs, ka uzteicama ir pati iniciatīva pievērsties šādām nozarēm un tēmām. Taču ir vēl kāda, manuprāt, vērtīga iniciatīva – pēdējos gados pavisam citā mākslas nozarē īstenots un nu jau nostabilizējies nekustamo īpašumu firmas "Latio" fotogrāfijas attīstībai veltītais projekts. Jo vērtīgāks tas šķiet tādēļ, ka ir tik daudz vizuālās mākslas nozaru un jomu, kuru pārstāvji regulāri tiek novērtēti ar dažādām balvām, īpašām izstādēm utt., taču fotogrāfija – jau krietnu laiku ir tādā kā pabērna lomā… Tās vērtība ir šķietami devalvējusi, jo fotografēt taču var ikviens, kam nav slinkums. Jautājums tikai – cik daudzām no šādi tapušām "bildēm" ir kāds sakars ar mākslu un kultūras attīstību?...

Tāpat arī fotogrāfijas vēsture Latvijā ir pārlieku maz pētīta un tajā vēl ir ļoti daudz nezināmā – tai pašā laikā, teiksim, par glezniecību, tās vēsturi un lielākajiem dižgariem ir sarakstīts kalniem grāmatu. Protams, arī fotovēstures jomā ir atsevišķi entuziasti – piemēram, vēsturnieks Pēteris Korsaks, – bet cik tad daudz viens cilvēks var padarīt bez jebkāda atbalsta?

Protams, ir vēl citi pozitīvie piemēri, kas dod reālu labumu un ieguldījumu mūsdienu kultūras procesos, vēstures apzināšanā un māksliniecisko procesu pēctecības nodrošināšanā. Tie nav pelnoši paši par sevi, nav vienreizēji skaļi notikumi, kas gribot negribot pievērš lielu uzmanību. Šajos gadījumos drīzāk atbalstītāju uzdevums ir panākt, ka attiecīgajai nozarei sabiedrība vispār sāk pievērst uzmanību, ko tā godam pelnījusi. Taču – kā jau pašā sākumā minēju, joprojām šādu piemēru ir par maz. Ļoti, ļoti, ļoti par maz.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form