Latvijas Ārstu biedrība nosūta presei vēstuli, kuru tai rakstījis Liepājas slimnīcas direktora vietnieks reanimatologs Ivars Krastiņš.

Pacients – sauksim viņu par Uldi – guļ intensīvās terapijas nodaļas gultā, bažīgi raudzīdamies visriņķī. Bālajā, nosvīdušajā, nedaudz tūskainajā sejā baiļu un sāpju izteiksme. Sarunu ar Uldi apgrūtina slikta dūša un vemšanas kustības, kas vīram, lai gan kuņģī ievadīta zonde, piemetas ik pa brīdim, tomēr Uldis pastāsta, ka trīs dienas mājās stipri sāpējis vēders; viņš cietis, kā varējis, cerējis un gaidījis, ka pāries.

Pēc trim dienām, sāpēm arvien pastiprinoties, Uldis vairs nav varējis izturēt un izsaucis ātro palīdzību. Kad nogādāts slimnīcā, diagnoze kļuvusi skaidra ātri – akūts apendicīts ar iespējamu plīsumu –, kas operējot arī apstiprinājusies; aklās zarnas piedēklis pārplīsis, inficējot vēdera dobumu ar zarnu mikroorganismiem un izraisot nopietnu infekciju un intoksikāciju, ar kuras sekām Uldim labvēlīga iznākuma gadījumā būs jācīnās vēl ilgi.

Vaicāts, kāpēc gan nav griezies pēc palīdzības ātrāk, Uldis pārmetoši attrauca – vai tad jūs avīzes un internetu nelasāt un televizoru neskatāties? Lūgts paskaidrot, ko viņš ar to domā, Uldis, cik nu ļauj sliktā dūša un nelāgā pašsajūta, labprāt izskaidroja, ka avīzēs un internetā par ārstiem raksta briesmu lietas, sak, aplokšņu izspiedēji, kas to vien gaida, lai varētu kādu nelaimīgu upuri iemidzināt, izgriezt pa kādam orgānam, pārdot un to, kas paliek pāri, uz morgu prom. Vai tad kāds saprātīgs cilvēks mūsdienās iet pie ārsta?! Tāpat taču skaidrs, ka no tā nepatikšanas vien sanāks! Tāpēc Uldis, uzskatot sevi par izcili saprātīgu, cieties, cik spējis, kamēr vairs nav varējis izturēt...

Nelaime tā, ka Ulda pieredze nebūt nav izolēts gadījums. Arvien vairāk un biežāk satraukti kolēģi stāsta par bezcerīgi ielaistiem, neārstējamiem pacientiem, kas burtiski pēdējiem spēkiem tikuši līdz slimnīcai, no kurienes paši diez vai vairs izies, bet kuriem vēl pirms dažām nedēļām (vai dienām, kā tas ir Ulda gadījumā) būtu varēts palīdzēt bez īpašām problēmām. Protams, iemesli, kāpēc pacienti nesaņem palīdzību, ir daudzi un dažādi, un lielā mērā to nosaka nesakārtotība sistēmā un sarežģītajā pacienta–ārsta–pašvaldības–valsts attiecību un kompetenču sadalījuma mehānismā, tomēr līdz šim maz runāts par kaitējumu, ko veselībai var nodarīt vienpusēji, tendenciozi materiāli ar lētuma piegaršu, ko aizgūtnēm ievieto visi plašsaziņas līdzekļi. Palasiet virsrakstus – "Slimnīca pazemo pacientus", "Ārstu nolaidības dēļ iet bojā cilvēks", "Ārsti aizmirst vēderā lupatu" u.t.jpr. – un Ulda, kā arī tūkstošiem citu viņam līdzīgu viedoklis būs gatavs. No kurienes gan blakus rakstiem ar kliedzošajiem virsrakstiem rodas komentāri "Visus ārstus sadzīt koncentrācijas nometnēs!", "Dodiet man automātu, es viņus visus apšaušu!" "Ārstus cietumā vai nošaut!" un tā tālāk, simtos vien? Protams, rakstītāji lielākoties ir nelaimīgi ļaudis, kas slimības vai citu iemeslu dēļ savu personīgo problēmu cēloni saskata vien citos, un sava niknuma un naida izviršana bieži vien ir vienīgā iespēja gūt kaut neilgu atvieglojumu, bet iegansts sākt naida izvirdumu ir rakstiņi ar kliedzošajiem virsrakstiem, kas visus mediķus ataino kariķēti kroplīgā gaismā.

Uz šiem rakstiņiem asi reaģē ne tikai ļaudis ar vairāk vai mazāk nopietnām problēmām, tos lasa un par tiem šausminās arī gluži parasti ļaudis, kas pēc tam, dodoties pie ārsta, jau iepriekš sevi noskaņo "pareizi": sak, neļaušu es šim aprobežotajam izspiedējam un slepkavniekam sevi apvest ap stūri, es zinu savas tiesības, un mani neviens maisā neiebāzīs!

Ja ārsts sajūt šo attieksmi, viņš atbilstoši tam izturas pret pacientu, pats ieņemdams aizsargpozu, un apburtais loks ir sācies. Iznākums ir sagrauta cieņa un uzticēšanās ārstam no pacienta puses un pacientam no ārsta puses, bet bez šīm lietām sekmīga un pilnvērtīga ārstēšanās nav iespējama. Bet sākums ir rakstiņš ar kliedzošo virsrakstu... Varbūt arī žurnālists, pirms ķeras pie spalvas (vai digitālās kameras), lai tēlaini vienpusīgi aprakstītu sensacionālas šausmas kādā slimnīcā un ārsta praksē, tīšām izprovocējot nenosvērti agresīvos klaigāt par ārstu apšaušanu un bāšanu koncentrācijas nometnēs, varētu mazliet ieturēt pauzi, noskaidrot citus viedokļus un pamēģināt izsvērti un mierīgi aprakstīt notiekošo? Bet droši vien tas ir par daudz prasīts, laikam jau ārstiem pašiem jāķeras pie šiem pašiem ieročiem un jāsacer kliedzošs gabals ar virsrakstu "Uldis dzīvības briesmās plašsaziņas līdzekļu dēļ!"

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form