Līga Mervina: Labas likumdošanas princips – kā panākt tā ievērošanu Latvijā?
Foto: Shutterstock

Ikvienam likumam būtu jābūt kvalitatīvam un ilgtspējīgam, tātad atbilstošam Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības normām. Lai kvalitatīvu likumu atbilstoši Satversmei pieņemtu, tam cita starpā jābūt arī pietiekamā mērā izdiskutētam un saprotamam visām ar to saistītajām pusēm. Lai sasniegtu minētos mērķus, likumdošanas process tiek regulēts - tieši tādēļ tam cita starpā paredzēti trīs lasījumi Saeimā.

Svarīgs likumdevēja uzdevums demokrātiskā valstī ir savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas – gan tieši, gan pastarpināti – likuma radīšanas procesā iesaistīt personas, kuras konkrētais likums var skart. Attiecīgi katra likumprojekta apspriešanā aktīvi piedalās ne vien deputāti, bet arī citi sabiedrības pārstāvji – sabiedriskās organizācijas, ministriju ierēdņi un citi ieinteresēti cilvēki – skatot likumprojektu pēc būtības, pamatojot tā nepieciešamību un sniedzot priekšlikumus tālākām diskusijām.

Līdz ar to likumprojekta apspriešana pirmajā un otrajā lasījumā var būt, un nereti arī ir, garš un laikietilpīgs process. Savukārt trešais lasījums tiesiskā valstī pēc būtības tiek paredzēts vien tā dēvētajiem tehniskajiem papildinājumiem, lai uzlabotu likumprojekta kvalitāti un terminoloģijas lietojumu, kā arī izdarītu kādus precizējumus jau iepriekš apspriestajās normās, bet ne veiktu dramatiskas izmaiņas likumprojekta saturā.

Tomēr Latvijas gadījumā tieši trešā lasījuma nepietiekamā regulējumā slēpjas plaši izplatīta problēma, kas nu jau kļuvusi teju vai par normu visos likumprojektos, kuros iesaistītas nozīmīga mēroga komercintereses. Proti, būtiski priekšlikumi likumprojektā tiek apzināti novilcināti līdz pat trešajam lasījumam, ar mērķi novērst iespēju par tiem izvērst visas puses iesaistošu apspriešanu un tādējādi bez liekiem sarežģījumiem dabūt cauri sev vēlamās izmaiņas.

Citiem vārdiem sakot – ja mērķis ir likumprojektā iekļaut dažādas, bieži visai grūti kopējam labumam pamatojamas lietas, tad tam lieti noder trešais lasījums. Tiesiskā valstī trešais lasījums nebūtu izmantojams šādiem mērķiem, un tā šobrīd ir viena no neveselīgas demokrātijas izpausmē mūsu likumu pieņemšanas procesā, ko varētu mainīt pavisam vienkāršu noteikumu maiņa.

Labi redzam, ka šī pieeja rada galvassāpes arī šobrīd karstajā Iepakojumu likumā (plašāk pazīstamā kā Depozītu likumā). Tieši šobrīd, kad likumprojekts veicis savu ceļu cauri pirmajam un otrajam lasījumam, uz trešo lasījumu pēkšņi iesniegts vislielākais skaits priekšlikumu. Tā likumprojekts, kas pēc būtības jau pirmajā un otrajā lasījumā ir pienācīgi izdiskutēts un varētu tikt pieņemts, atrisinot atsevišķus vairāk vai mazāk tehniskus jautājumus otrā lasījuma redakcijā, riskē iegūt pēdējā brīdī ieslidinātus, šaubīgus papildinājumus, kuri turklāt potenciāli skar personas, kurām līdz pat šim brīdim nav bijusi nekāda informācija par to, ka šis likums varētu uzlikt tām kādus jaunus pienākumus (konkrētajā gadījumā tie būtu ražotāji un izplatītāji, kuru preču iepakojumam līdz šim nav bijis plānots depozīts, bet kuriem varētu nākties iesaistīties sistēmas finansēšanā, ja tāda tiktu attiecināta uz papildus iepakojuma veidiem).

Protams, arī tas, ka pretstatā pasaules praksei un Eiropas Savienības uzstādījumiem, kur tieši ražotājs atbild par sava tirgū laistā iepakojuma savākšanu, Latvijā atkritumu apsaimniekotāji vēlas veidot depozīta sistēmu un arī šis priekšlikums ir oficiāli iesniegts tikai trešajā lasījumā, ir ievērības cienīgs fakts un skaidri norāda uz metodēm, kādas likumdošanas procesā izmanto komercintereses.

Ko darīt, lai praksi trešajā lasījumā iesniegt iepriekš nediskutētus priekšlikumus pēc būtības, mainītu? Jāgroza Saeimas Kārtības rullis, skaidri un gaiši nosakot, ka būtiskus priekšlikumus likumprojekta papildinājumiem var iesniegt tikai pirmajā un otrajā lasījumā. Atbilstoši Latvijas tiesību sistēmā pastāvošajam labas likumdošanas principam tā tam būtu jābūt jau šobrīd, tomēr, acīmredzot nenosakot likumdošanas kārtību pietiekami skaidri, esošie noteikumi pieļauj praktiskas nobīdes no vispārīgiem tiesību principiem.

Iespējams, palīdzētu arī akadēmisko aprindu virzītā iniciatīva izveidot Valsts padomi, kuras funkcija būtu izvērtēt katra jaunā likumdošanas akta atbilstību tiesību sistēmai, Satversmei un demokrātiskas valsts iekārtai. Šī priekšlikuma oponenti piesauc valsts aparāta pārmērīgu izplešanu, kas noteikti ir vērā ņemams un vērtējams arguments. Tomēr labas likumdošanas principa aktīvāka iedzīvināšana likumdošanas procesā viennozīmīgi palīdzētu ne vien kvalitatīvākam likumdošanas darbam, bet arī vēlākai pieņemto likumu tulkošanai un piemērošanai. Ja likumprojekts nav pienācīgi sagatavots un tajā tiek veikti pēdējā brīža grozījumi, arī likumdevēja gribu noskaidrot ir apgrūtinoši, ja ne pavisam neiespējami.

Nākamais solis pēc Saeimas Kārtības ruļļa grozījumiem, lai novērstu politizētu komercinterešu iekļaušanu likumprojektos, izmantojot trešā lasījuma priekšrocības, būtu interešu pārstāvniecības procesa caurspīdības nodrošināšana. Tomēr manuprāt pat viena neliela izmaiņa Saeimas Kārtības rullī radītu virkni pozitīvu efektu gan uz likumdošanas procesu, gan izstrādāto aktu kvalitāti. Tikmēr cerēsim, ka ceļā uz Iepakojuma likuma pieņemšanu svari Temīdas rokās nosvērsies par labu labas likumdošanas principam, nevis atsevišķām interesēm, kuru pamatā ir neslēpta vēlme iedzīvoties pat no mūsu tukšajiem iepakojumiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form