Tomēr, lai noskaidrotu, vai problēma patiesi pastāv, ir nepieciešami dati, un tas bija pirmais darba grupas uzdevums.
Kas ir naida noziegums?
Sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka naida noziegums ir noziegums, kas izdarīts aiz naida pret jebkuru cilvēku. Piemēram, "desu arī var nozagt aiz naida pret veikalu".
Patiesībā naida noziegums ir krimināli sodāms nodarījums, kas radies pilnībā vai daļēji tādēļ, ka noziedzniekam ir aizspriedumi pret rasi, reliģiju, seksuālo orientāciju, etnisko piederību, dzimumu vai dzimumidentitāti, kustību traucējumiem vai garīgu saslimšanu. Naida noziegums ir noziegums - slepkavība, dedzināšana, vandālisms- ar aizspriedumu elementu. Tie ir noziegumi, kas nodara pāri ne tikai fiziski, bet arī aizskar cilvēka pašcieņu.
Daudzi naida noziegumu upuri izvairās ziņot par naida noziegumiem, jo viņiem jau sākotnēji ir zems uzticēšanās līmenis tiesību aizsardzības sistēmai. Tādēļ īpaši skaļi mazākuma kopienās izskan gadījumi, kad šķiet - tiesībsargājošās iestādes nav rīkojušās pietiekami aktīvi. Vienalga, vai tas būtu bijis uzbrukums dzīvē vai aicinājums uz vardarbību pret kādu grupu internetā. Pārkāpējiem tas rada nesodāmības sajūtu, cietušajiem - kalpo kā pamats uzskatam, ka situāciju, vēršoties policijā, nevarēs uzlabot.
Turklāt cilvēki baidās un nevēlas redzēt sevi kā upuri. Ne tikai upuri, bet arī citi liecinieki mēdz atteikties no savām liecībām, jo baidās tikt asociēti ar grupu, pret kuru sabiedrībā mēdz būt naidīga attieksme. Piemēram, kontekstā ar naida noziegumiem pret LGBT kopienu, nereti liecinieki un upuri baidās, ka, ziņojot par šo noziegumu, viņi atklās savu seksuālo orientāciju apkārtējiem. Šādi noziegumi var iegūt publicitāti, kuru upuris vai nozieguma liecinieki nevēlas. Tādēļ policijai ir jāizdara viss iespējamais, lai uzzinātu notikuma apstākļus un pierakstītu visas liecības, pārliecinot cietušos un lieciniekus, ka viņi, sniedzot šīs liecības, ir drošībā.
Varmāka šajā gadījumā bieži vien jau iepriekš ir izrādījis nepatiku pret attiecīgo sabiedrības grupu, piemēram, rakstot internetā komentārus, verbāli un pat fiziski aizskarot citus. Tieši tādēļ jo īpaši svarīgi ir fiksēt katru šādu gadījumu. Tas, kādēļ naida noziegumi ir īpaša kategorija, saistīts ar to, ka starptautiski pieejamie dati liecina - nereti varmākas paliek arvien nežēlīgāki pret saviem upuriem, ja netiek laikus apstādināti. Sākumā tie varētu būt komentāri uz ielas, tad tādi fiziski maznozīmīgi aizskārumi kā spļaušana uz cilvēku, vēlāk jau brutālāki aizskārumi, tai skaitā grupā.
Ir ļoti svarīgi runāt par naida noziegumiem, jo tie aizskar ne tikai cietušo personu, bet arī plašāku sabiedrību. Tie rezonē ar skartajām sabiedrības grupām, rada neuzticēšanos valstij un tiesībsargājošajām iestādēm, nostiprina bezpalīdzības sajūtu, savukārt varmākam - nesodāmības sajūtu. Šie noziegumi vājina sabiedrības vienotību un rada šķelšanos.
Naida noziegumi Latvijā - tiesiskais ietvars
Latvijas Krimināllikumā nav definēts jēdziens "naida noziegums". Krimināltiesību speciālisti jēdzienu "naida noziegums" saprot kā noziedzīgus nodarījumus, kas paredzēti KL 71.pantā (Genocīds), 71.1pantā (Aicinājums uz genocīdu), 74.1 pantā (Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara noziegumu attaisnošana), 78.pantā (Nacionāla, etniska un rasu naida izraisīšana), 149.1pantā (Diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana), 150.pantā (Sociālā naida un nesaticības izraisīšana), kā arī jebkuru citu noziedzīgu nodarījumu, kurš izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ (Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 14.punkts).
Latvijas Cilvēktiesību centrs, kura mājas lapā var iesniegt ziņojumu par notikušu naida noziegumu, to definē kā "kriminālnoziegumu, kas vērsts pret personu vai īpašumu un kura motīvs ir aizspriedumi/naids pret personu, tās rases, ādas krāsas, etniskās izcelsmes/tautības, seksuālās orientācijas, reliģiskās piederības, invaliditātes vai citu pazīmju dēļ".
Iekšlietu ministres M.Golubevas izveidotajā darba grupā secināts, ka ir nepieciešams domāt par tiesiskā ietvara pilnveidošanu, par naida runu un naida noziegumiem ieviešot ne tikai krimināltiesisku, bet atsevišķos gadījumos arī administratīvo atbildību.
Naida noziegumu statistika Latvijā
Darba grupa secināja, ka ir ļoti sarežģīti apkopot informāciju par naida noziegumiem Latvijā, tādēļ nolēma turpmāk strādāt pie statistikas apkopošanas uzlabošanas, klasificējot šos noziegumus no iesnieguma saņemšanas līdz lēmuma pieņemšanai. Laika posmā no 2016. līdz 2020.gadam Valsts policijā kopumā reģistrēts 121 iesniegums. Iesniegumu skaits ar katru gadu pieaug - ja 2016.gadā tie bija 16 iesniegumi, tad 2020.gadā tie bija jau 54 iesniegumi.
Iesniegumu sadalījums pēc grupām, pret kurām vērsts naids un nesaticība:
44% seksuālā orientācija,
39% nacionālā vai etniskā piederība,
15% piederība kādai sociālajai grupai vai citu pazīmju dēļ (nelegālie imigranti, bēgļi, noteiktu profesiju pārstāvji, politisko partiju pārstāvji u.tml.),
1% invaliditāte,
1% personas dzimums,
1% reliģiskā piederība.
72% gadījumu Valsts policija pieņēmusi lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu.
Naida noziegumus, kas attiecas uz rasi un etnisko izcelsmi, nodod izmeklēšanai Valsts drošības dienestam. Laika posmā no 2016. līdz 2020.gadam Valsts drošības dienests kopumā reaģējis uz 111 iespējamiem naida noziegumiem.
Kā redzams no apkopotajiem datiem, iesniegumu skaits ir neliels. Tas varētu būt saistīts arī ar iepriekš aprakstītajiem iemesliem, kas raksturīgi ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm - nevēlēšanos sevi atzīt par cietušo un bailēm, ka gadījums kļūs publisks, kas tikai veicinās naidīgus komentārus un radīs jaunus apdraudējumus; neuzticēšanos policijai un tiesībsargājošajām iestādēm; sabiedrībā jau iepriekš izskanējušiem gadījumiem, kuros naida noziegums kā tāds netiek klasificēts.
Tādējādi zems iesniegumu skaits ne vienmēr nozīmē, ka problēma nav aktuāla, bet gan var norādīt uz sistēmiskām problēmām. Piemēram, ziņojumu skaits par vardarbību ģimenē nemazinās, tomēr tas nenozīmē, ka vardarbība ģimenē ir arvien pieaugoša. Tas drīzāk ir signāls, ka cietušie nebaidās par to ziņot, un policijai savukārt ir iedoti rīki, kā uz šīm situācijām reaģēt.
Policijas kapacitātes stiprināšana
Prasme atpazīt naida noziegumus un atbilstoši rīkoties ir naida noziegumu problemātikas mazināšanas stūrakmens. Valsts policijas koledžā šī tematika tiek apskatīta vairākās formālās un neformālās izglītības programmās. 2022.gadā Valsts policijā paredzētas vairākas pieaugušo neformālās izglītības programmas par naida noziegumu tematiku, tomēr dalība tajos ir brīvprātīga.
Arī Valsts robežsardzes koledžā nav specifisku kursu vai programmu tikai par naida noziegumiem. Vienlaikus pamattiesību jautājumi, kā arī jautājumi par aizspriedumiem, neiecietību, rasismu, ksenofobiju, starpkultūru komunikāciju un tamlīdzīgi jautājumi ir iekļauti Valsts robežsardzes koledžas īstenotajās apmācību programmās.
Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācību aģentūra (CEPOL) regulāri organizē apmācību kursus un seminārus par naida noziegumiem. Valsts policijas apkopotā informācija) liecina, ka no 2016.gada līdz 2019.gadam iespēju apmeklēt CEPOL organizētos kursus vai seminārus izmantojuši 5 Valsts policijas, 1 Valsts policijas koledžas (divas reizes) un 3 Valsts robežsardzes pārstāvji. Šobrīd CEPOL organizē vebinārus, uz kuriem brīvi pieteikties var ikviens klausītājs, līdz ar to informācija vairs netiek apkopota.
Līdz ar to darba grupā secināts, ka nepieciešams izvērtēt un ieviest uzlabojumus, kā apmācības par naida noziegumiem un naida runu ietvert izglītības programmās.
Turpmākie rīcības virzieni
2021.gada 7.jūlijā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra publicēja pētījumu par ziņošanu par naida noziegumiem, kā arī tiesībaizsardzības un citu iestāžu lomu šajā procesā. Pētījums atkārtoti pierāda, ka Latvija nav unikāla valsts naida noziegumu kontekstā un ka visas Eiropas Savienības valstis šajā jomā saskaras ar līdzīgām problēmām.
Viena no problēmām, kas ziņojumā īpaši akcentēta - naida noziegumu upuri neziņo par šiem noziegumiem, jo neuzticas policijai. Tādēļ viens no svarīgākajiem ieteikumiem - dalībvalstīs jāuzlabo datu apkopošana par naida noziegumiem, kā arī jānodrošina, ka upuri var saņemt atbalstu un panākt taisnīgumu. Būtiski ir arī uzlabot apmācības un sadarbību starp tiesībsargājošajām iestādēm, cietušo atbalsta organizācijām un pilsonisko sabiedrību. Iedrošināt upurus ziņot par naida noziegumiem nav vienkāršs uzdevums, jo šeit nozīmīgi ir arī sociālie, strukturālie un personiskie aspekti.
Nobeigumā gribētos atgādināt Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas teikto - "Mātei Latvijai visi bērni ir mīļi." Mūsu uzdevums ir rūpēties par to, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs var dzīvot drošībā un nebaidās ziņot par to, ja kāds viņa tiesības ir apdraudējis.