To, ka neoficiāli maksājumi ir noziedzīgs nodarījums, par kuru pienākas sods, svarīgi pateikt ne tikai mediķiem, bet arī pacientiem – kaut vai ar plakātu palīdzību medicīnas iestādēs.
Sodu par neoficiālajiem maksājumiem var noteikt, bet kā nodrošināt tā nenovēršamību, ja liela daļa sabiedrības to neuzskata par korupciju, ja pacienti ir atkarīgi no ārstiem un ja pašu mediķu vidē šī prakse tiek klusējot akceptēta? Vai politiķu ierosinātie administratīvie un kriminālsodi ir pietiekams līdzeklis, lai tik specifiskā sfērā kā veselības aprūpe apturētu korupcijas epidēmiju?

Bargi jauni sodi

Šogad atsākušās diskusijas par tā sauktajām aplokšņu algām veselības aprūpē strādājošajiem ir devušas rezultātu – īpašas darba grupas[1] izstrādātus likumu grozījumus, kas ievieš atbildību par neoficiālu maksājumu pieprasīšanu un saņemšanu.

Proti, grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā nosaka administratīvo atbildību par prettiesisku mantiska vai citāda rakstura labumu saņemšanu, kas līdz šim bija attiecināta tikai uz pedagogiem[2]. Grozījumi Krimināllikuma 198.pantā, kas Saeimā nu jau pieņemti otrajā lasījumā, paredz, ka par neoficiālu maksājumu pieprasīšanu un apzināti prettiesisku pieņemšanu pie kriminālatbildības varētu saukt arī uzņēmumu, iestāžu un organizāciju, t.sk. ārstniecības un izglītības iestāžu darbiniekus, kuri nav valsts amatpersonas. Tāpat grozījumi paredz, ka pie kriminālatbildības par kukuļošanu varēs saukt šķīrējtiesnešus atbilstoši Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas papildprotokolam[3]. Šobrīd šāda atbildība nepastāv, jo ne veselības aprūpes speciālisti, ne arī pedagogi nav amatpersonas un neoficiālu maksājumu pieņemšana nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

Paredzētais sods variē no brīvības atņemšanas uz laiku līdz trim gadiem vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām. Atkārtota pārkāpuma gadījumā uz laiku līdz pat diviem gadiem var tikt atņemtas tiesības darboties attiecīgajā jomā.

Problēma sistēmā. Vai sodi to labos?

Pēdējos gados veiktās iedzīvotāju aptaujas liecina – ja šie grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā būtu jau spēkā, tie attiektos uz aptuveni 80% ārstēšanas gadījumu. Piemēram, pirms trīs gadiem Latvijas Pacientu tiesību biroja pētījumā 63 % aptaujāto slimnīcas pacientu atzina, ka veikuši neoficiālus maksājumus brīvprātīgi, savukārt 26 % to darījuši pēc mājienu saņemšanas un 11% atzinuši, ka nauda viņiem izspiesta[4]. Pēdējo piecu gadu laikā kopumā neoficiālo maksājumu pieredze ir pieaugusi no 24,9% (1999.g.) līdz 31,7% (2005.g.), samazinoties personīgo kontaktu nozīmei[5].

Ja pacientiem tiek pieprasīta nelikumīga samaksa, viņi jau šobrīd var vērsties, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā. Taču līdzšinējā prakse liecina, ka tas notiek ārkārtīgi reti. Arī Pacientu tiesību birojs apstiprina, ka šādas sūdzības pēdējā gada laikā praktiski nav saņemtas. Šogad veikts pētījums liecina – pacientu vairums (62%) neziņotu par ārstu, kurš pieprasījis maksāt, un tas izskaidrojams ar pacientu lielo atkarību no mediķiem[6]. Tikai 1/5 aptaujāto zina, kā iesniegt sūdzību par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem[7]. Tāpat pacientiem nav lielas skaidrības par to, kuri ir valsts apmaksāti pakalpojumi un par ko viņiem jāmaksā pašiem.

Kādi tad ir motīvi maksāt “aploksnē”? Vairākums no aptaujātajiem norāda, ka viens no galvenajiem ieguvumiem no neoficiālu maksājumu veikšanas ir ātrāka apkalpošana, savukārt aptuveni trešdaļa neuzskata, ka maksāšanas rezultātā būtu kaut ko vairāk ieguvuši[8]. Šie motīvi norāda, ka par izspiedēju nav saucams tikai ārsts, bet pati veselības aprūpes sistēma.

Tiešām, nelegālo maksājumu problēma nebūtu tik nopietna un to būtu daudz vieglāk apkarot, ja tie būtu atsevišķi gadījumi. Taču pieredze liecina, ka tā ir nostabilizējusies sistēma, kuras ietvaros pacientam nākas ievērot “dubulto cenrāžu sistēmu”, lai saņemtu kvalitatīvu pakalpojumu saprātīgā laikā. Aprīkojums specifiskiem izmeklējumiem ir ļoti dārgs un vienlaikus pieprasīts. Pēc plānveida medicīnas pakalpojumiem veidojas rindas, tādēļ pacientiem nākas ilgāku laiku gaidīt savu kārtu, lai saņemtu aprūpi. Ja likme ir pacienta dzīvība un veselība, saprotama ir gatavība maksāt, lai rindu apietu, kā arī nevēlēšanās sūdzēties par šādu kārtību. Uz problēmas sistēmisko raksturu pirms kāda laika norādīja arī KNAB Sabiedriski konsultatīvā padome uzsverot, ka korupcijas riskus medicīnas aprūpes sistēmā bez jūtamiem zaudējumiem tās kvalitātē var nodrošināt tikai tad, ja pastiprinātas un neizbēgamas sankcijas tiek ieviestas vienlaikus ar principiāliem sistēmas sakārtošanas soļiem[9].

Kādi ir risinājumi?

Galvenā problēma, kā parasti, ir nauda. Mediķi un nozares politiskā vadība norāda uz nepieciešamību palielināt veselības aprūpes finansējumu, tai skaitā ieviest adekvātu mediķu atalgojumu un samaksu par pakalpojumiem tuvināt to reālajām izmaksām. Pirmais pussolis jau sperts, jo 2006.gada budžetā veselības aprūpes pakalpojumiem paredzēts finansējuma palielinājums par 20.7% salīdzinājumā ar šo gadu (veselības aprūpes budžets nākamajam gadam ir 358,2 miljoni latu). Tajā lielāko daļu veido tieši mediķu darba samaksas paaugstināšana, līdzekļi paredzēti arī rindu mazināšanai plānveida pakalpojumos un veselības ambulatorajā aprūpē[10]. Tomēr tikai par pussoli tas jāsauc tāpēc, ka mediķu atalgojums nesasniegs šobrīd neoficiālajos maksājumos nopelnītā apmēru[11] un līdz ar to visai apšaubāms, ka tas apturēs neoficiālo maksājumu plūsmu.

Neoficiālo maksājumu legalizēšana bieži tiek minēta kā iespējamais risinājums, panākot, ka no tiem valstij tiek samaksāti nodokļi. Pacientu iemaksas pēdējo gadu laikā ir palielinājušās par aptuveni 20%[12]. Tomēr šo iemaksu palielinājums automātiski nenozīmē korupcijas mazināšanos. Tieši pretēji, paaugstinot valsts noteiktās cenas par pakalpojumiem, korupcijas risks var pieaugt, turklāt ar vēl graujošākām sekām valsts budžetam. Ja šobrīd neoficiālais maksājums tiek veikts papildus oficiāli noteiktajai samaksai, tad pie pārlieku augstiem pacientu maksājumiem var rasties jauns korupcijas veids, kad pakalpojumus pacients vispār vairs nepērk oficiāli, bet saņem tos par zemāku cenu nelegāli un valsts kase neiegūst vispār neko. Tāpēc diezin vai iemaksu paaugstināšana būs atslēga uz problēmas risinājumu.

Skaidrs, ka neoficiālo maksājumu novēršanas iespējamība būs maza, ja tos atklāt nepalīdzēs paši pacienti. Līdz šim vienīgā publiski izskanējusī lieta ir saistīta ar bijušo veselības ministru ārstu Āri Auderu, kad krimināllieta tika ierosināta par krāpšanu un nepamantotas samaksas pieprasīšanu, ļaunprātīgi izmantojot pacientes uzticēšanos. Ja vismaz daļa no pacientiem, kuri uzskata, ka no viņiem tiek izspiesti šādi maksājumi, izmantotu likuma grozījumos paredzētās iespējas, tas liktu sarosīties citiem pacientiem un arī mediķiem.

Plaša un saprotama informācija par veselības aprūpes pakalpojumiem un to finansēšanas kārtību, medikamentu pieejamību un citiem pacientus interesējošiem jautājumiem varētu palielināt pacientu neiecietību pret mediķu negodīgumu. Turklāt, to, ka neoficiāli maksājumi ir noziedzīgs nodarījums, par kuru pienākas sods, svarīgi pateikt ne tikai mediķiem, bet arī pacientiem, kaut vai ar plakātu palīdzību medicīnas iestādēs. Iepriekš pieminētā pacientu aptauja apstiprina sakarību – jo labāk pacients ir informēts par savām tiesībām, jo mazāk tiek veikti neoficiālie maksājumi. Sods par šādiem nodarījumiem kļūs nenovēršams tikai tad, ja plašāka sabiedrība būs vienprātīga, ka neoficiālie maksājumi ir nepieļaujama prakse.

Visbeidzot, ledum jāsakustas arī medicīnas institūcijās. Līdz šim naudas līdzekļu trūkuma aizsegā mediķi turpināja attaisnot savu rīcību, pieņemot neoficiālus maksājumus. Šobrīd mediķa profesijas prestižs ir visai zems, kas var sagādāt nopietnas problēmas nozares turpmākai attīstībai un kvalitatīvu speciālistu konkurencei. Sabiedrībai ir jāredz pašu mediķu neiecietība pret kolēģu negodīgo praksi, lai tiktu saglabāta cieņpilna attieksme pret šo profesiju. Ideālā gadījumā pašiem ārstiem ar ētikas komisijas starpniecību būtu asi jāreaģē uz negodprātības gadījumiem, nevis jāmeklē iemesli, lai tos attaisnotu.

Atbildība par savu dienesta pienākumu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu ir jānosaka arī veselības aprūpes sniedzējiem. Taču ar grozījumiem atsevišķos likumos aplokšņu problēma netiks izskausta. Arī finansējuma palielinājums var izrādīties vājas zāles, ja pacienti nebūs labāk informēti par medicīnas pakalpojumu apmaksas kārtību un, ja mediķu ētikai lielāku nozīmi nepiešķirs gan paši ārsti, gan pacienti. Neoficiālie maksājumi veselības aprūpē drīzāk ir simptoms, kas norāda uz daudz plašāku risināmo problēmu loku. Grozījumi normatīvajos aktos ir viens no risinājuma veidiem, taču nedrīkst palikt vienīgais.

- - - -

[1] To vadīja veselības ministrs G.Bērziņs, un darba grupā iesaistījās tieslietu ministre S.Āboltiņa, izglītības un zinātnes ministre I.Druviete, Latvijas Pašvaldību savienības, Iekšlietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Valsts ieņēmumu dienesta, Ekonomikas policijas, Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas komisijas un KNAB pārstāvji.

[2] Likumprojekta redakcija pieņemšanai otrajā lasījumā. Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

[3] Saeimas Juridiskās komisijas atbalstītā redakcija likumprojekta otrajam lasījumam. Grozījums Krimināllikumā.

[4] LPTB Pacientu tiesību aptaujas anketēšanas rezultāti 2002.

[5] Kopā skaitītas atbildes par summu/dāvanu līdz Ls 5 (šai laikā pieauga par + 1.2%) un virs Ls 5 vērtības (+ 5.6%). “Pieredze saskarsmē ar korupcijas problēmām”. Latvijas iedzīvotāju aptauja. 2005.gada janvāris. SKDS.

[6] 38% no aptaujātajiem norāda, ka ieguvums ir ātrāka apkalpošana, 33% norāda, ka nekāds ieguvums no tā nav, 10 % atbild, ka tādējādi ir vieglāk saņemt pakalpojumu nākotnē un 6 %, ka tā ir pateicība ārstam. Avots: Kā likvidēt sūci sistēmā: Veselības aprūpes sektors un licenču izsniegšana Latvijā. CIET International. 2002.gads.60.lpp.

[7] Kā likvidēt sūci sistēmā: Veselības aprūpes sektors un licenču izsniegšana Latvijā. CIET International. 2002.gads. 58.lpp.

[8] 38% no aptaujātajiem norāda, ka ieguvums ir ātrāka apkalpošana, 33% norāda, ka nekāds ieguvums no tā nav, 10 % atbild, ka tādējādi ir vieglāk saņemt pakalpojumu nākotnē un 6 %, ka tā ir pateicība ārstam. Avots: Kā likvidēt sūci sistēmā: Veselības aprūpes sektors un licenču izsniegšana Latvijā. CIET International. 2002.gads.60.lpp.

[9] Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Sabiedriski konsultatīvās padomes vērtējums par korupcijas novēršanu veselības aprūpē.

[10]Veselības ministrijas budžets

[11] Iepriekšējais Veselības ministrs R.Muciņš savulaik medijiem tika minējis, ka, piemēram, anesteziologi mēnesī faktiski nopelna Ls 400 – 1000 uz rokas, ķirurgi – Ls 1000 - 4000, dažu speciālistu ienākumi sasniedz pat 20 000 latu. Avots: Zālīte, Z. Kukuļos ārsti var saņemt pat vairākus tūkstošus mēnesī. Diena, 21.09.2004.

[12] 2005.gada 1.aprīlī spēkā stājās MK noteikumi Nr.1036 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!