Lilija Apine: Kas jāzina, pirms sajūsmināties par lētiem banāniem
Foto: Shutterstock

Mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, un tā nosaka to, ka lielveikali īsteno sekojošu produkcijas iepirkšanas principu – zemākā cena par pieņemamu kvalitāti. Tas, kurš šo principu īsteno visveiksmīgāk, konkurencē uzvar. Tam, kuram izdodas vēl lētāk to pašu piedāvāt, aplaudē, jo ir izdevies sasniegt jaunu efektivizācijas līmeni.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Un patērētāji arī, protams, pieprasa to, ko var saprast, jo taču visi gribam ietaupīt, tad varēsim nopirkt arī vēl ko citu, kas sola paaugstināt dzīves kvalitāti. Lielveikala īpašnieks arī, protams, vēlas nopelnīt vairāk. Tas viss nosaka to, ka ir milzīgs spiediens iegādāties produktus par maksimāli zemu cenu. Un nevienam no šiem cilvēkiem – gan tiem, kas izvēlas patērēt lētāko, gan tiem, kas, pārstāvot veikalu, meklē un iepērk lētāko, – mērķis nav uzkarsēt planētu, līdz tā kļūst neapdzīvojama, vai arī panākt to, ka kāds bērns Ganā neies uz skolu, bet bez atlīdzības strādās kakao plantācijā jau no 11 gadu vecuma.

Tomēr tieši tā tas notiek. Agrāk par to daudz nezinājām un godīgi varējām teikt, ka tiešām nebija ne jausmas, ka mūsu ikdienišķās, racionālās izvēles tiešā veidā izraisa ne tikai ciešanas citur, bet beigu beigās skars arī mūs pašus, izjaucot klimata stabilitāti uz mūsu brīnišķīgās planētas. Tomēr tagad būtu grūti noticēt, ja kāds apgalvotu, ka nekad nav dzirdējis par to, ka kāda produkta zemā cena nozīmē moderno vergturību vai to iegādāties būtu atbalstīt Amazones mūžamežu izciršanu. Lētas pārtikas sekas vairs nav neredzamas, un mēs vairs nevaram izlikties, ka banānus ir audzējuši smaidīgi zemnieki, kas strādājuši, līdzīgi kā mēs, 8–9 stundas dienā.

Pārtikas piegādes ķēdes ir milzīgs un sarežģīts process, kas nodrošina to, ka ēdiens no zemnieka nonāk līdz mūsu galdiem. Tās ietver izaudzēšanu vai ieguvi, apstrādi, izplatīšanu, pārdošanu un beigu beigās patēriņu. Piegādes ķēdes, kas sniedzas pāri vienas valsts robežām, var būt ļoti garas un ietvert daudz elementu. Preču biržas un piegādes ķēdes ir organizētas tā, ka bieži vien ražotājiem vai lielveikalu ķēdēm nav nemaz pārredzams tas, no kurām saimniecībām produkts ir nācis. Bez starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem un valstu lauksaimniecības politikām vislielākā ietekme uz šīm piegādes ķēdēm ir tieši lielveikaliem un lielajām pārtikas kompānijām, kas nosaka iepirkuma cenu.

Ja kaut kas šķiet aizdomīgi lēts, tad kādam kaut kur visā piegādes ķēdes garumā nav pienācīgi vai vispār samaksāts. To sauc par izmaksu eksternalizāciju. Jāpiebilst, ka pie atsevišķu produktu lētuma esam pieraduši un tas vairs nešķiet aizdomīgi. Parasti tas ir zemnieks vai strādnieks, kas faktiski ir uzdāvinājis sava darba stundas vai savu veselību, lai uzpircējs preci dabūtu par ļoti zemu cenu. Tas, protams, notiek piespiedu kārtā, atstājot zemnieku, strādnieku vai mazo ražotāju bez izvēles. Bez cilvēkiem cieš arī vide. Vides piesārņojums, kas ražošanas vai audzēšanas procesā tiek radīts, bet netiek savākts vai kompensēts citādi, ir izmaksas, kuras jau sedz vai segs tie, kas cietīs no šī piesārņojuma. Un, jūs jau uzminējāt, diemžēl tie, kas pirmie cieš, ir to pašu valstu vai reģionu iemītnieki, kas jau tā ar savu lēto darbaspēku un lētajiem resursiem apkalpo pasaules bagāto iedzīvotāju daļu, jo, piemēram, klimata pārmaiņas bez arktiskajiem reģioniem šobrīd vissmagāk skar tieši Sahāras reģionu, mazo salu valstis.

Lielie pārtikas ražotāji kopā ar tādām lielajām korporācijām kā "Monsanto" un BASF daudzviet caur vietējiem likumiem un PR kampaņām uzspiež vietējiem zemniekiem atteikties no savām tradicionālajām sēklām un izmantot noteiktu (industriālu, hibridizētu) sēklu, kas savukārt padara tos atkarīgus no lielo korporāciju ražotajām sēklām un dārgajām agroķimikālijām, kuras attiecīgajām sēklām ir nepieciešamas, lai būtu laba raža, jo tās nav pielāgotas vietējam klimatam, kā ir tradicionālās sēklas, kā arī liek pievērsties monokultūrai. Monokultūras savukārt ir daudz jutīgākas pret sausumu un kaitēkļiem. Tam ir ne tikai sociāli negatīvas sekas uz vietējām kopienām, izputinot mazos lauksaimniekus, padarot pilnīgi atkarīgus atlikušos, bet arī negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību un vides kvalitāti.

Banānu audzēšana lielākoties notiek monokultūrās, kas, protams, ir lētāk nekā polikultūrās vai īstenojot kultūru rotāciju, un tas iztukšo augsni, izsmeļot barības vielas. Tas savukārt padara augus jutīgākus pret kaitēkļiem, ir jālieto vairāk agroķimikālijas, minerālmēsli. Tikai kokvilnai tiek lietots apjoma ziņā vēl vairāk agroķimikāliju. Plantāciju strādnieki nopelna vidēji tikai 4–9% no banānu kopējās vērtības, savukārt mazumtirgotāji var nopelnīt līdz pat 40% no cenas, ko maksā patērētāji. Dažās valstīs mazumtirgotāji patur vēl vairāk.

Turklāt vairākās valstīs strādnieki ir slikti aizsargāti pret toksisko agroķimikāliju intensīvas lietošanas ietekmi, tādējādi ciešot nopietnas negatīvas ietekmes uz veselību dēļ. Nemitīgais spiediens samazināt iepirkuma cenas, kā arī banānu ražotājiem neizdevīgie līgumi (pēdējā brīdī var atcelt pasūtījumu, biežie iebildumi pret kvalitāti) liek izputēt mazākajiem ražotājiem, tiem kļūstot par migrantiem darba meklējumos. Tas viss aizvien pasliktina strādnieku dzīves kvalitāti, kuri ir spiesti strādāt vairāk, saņemt mazāk.1 Sevišķi smagi cieš sievietes un viesstrādnieki, sezonālie strādnieki.

Lai nodrošinātu pēc iespējas zemāku iepirkuma cenu un apmierinātu pieaugošo pieprasījumu, zemnieki vai ražotāji, lielākoties Latīņamerikā, Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā, bieži vien ir spiesti īstenot nelegālu mežu izciršanu. Izcirstās platības galvenokārt tiek izmantotas liellopu audzēšanai, palmu eļļas, sojas un celulozes plantācijām. Šajā procesā dažkārt tiek atņemta zeme iezemiešiem, kuru klātesamība nereti ir kritiska, lai novērstu mūžamežu izzušanu. Ja tropu mežu izciršanas rezultātā radītās emisijas, kas saistītas ar komerciālo lauksaimniecību, būtu valsts, tā ieņemtu trešo vietu aiz Ķīnas un ASV.2

Lielākā daļa kakao audzētāju nopelna mazāk par 1 ASV dolāru dienā, kas ir ienākumi zem galējās nabadzības sliekšņa. Šī iemesla dēļ bieži tiek izmantots bērnu darbs, lai saglabātu cenas konkurētspējīgas. Aptuveni 2,1 miljons bērnu Kotdivuārā un Ganā strādā kakao plantācijās. Viņi strādā smagu darbu līdz pat 14 stundām dienā un faktiski ir vergi.3 Lieki piebilst, ka šokolādi šie bērni nekad nav nogaršojuši.

Kāpēc Globālo dienvidu valstis to pieļauj? To vadītāji un vismaz daļa iedzīvotāju ir noticējuši idejai par labo, materiāli pārtikušo dzīvi un tam, ka ceļš uz to ir "attīstība" Rietumu izpratnē – maksimāla resursu komercializēšana, kapitāla, iekšzemes kopprodukta audzēšana. Cēloņi tam meklējami koloniālismā – viena reģiona paverdzināšana un izmantošana, lai ļautu citam reģionam sasniegt industrializācijas un materiālā patēriņa virsotnes. Kādā brīdī svarīgāk kļuva izaudzēt pārtiku, lai to pārdotu, nevis lai pabarotu cilvēkus.4 Formālu koloniju vairs nav, bet tas arī vairs nav vajadzīgs, jo ir izveidota funkcionējoša sistēma – pasaules 20% bagāto ir tik bagāti, ka "mazāk attīstītajām" valstīm tās nav panākamas, tās ir atkarīgas no šīm iedibinātajām varmācīgajām attiecībām un turpina smagi strādāt, sapņojot kādreiz sasniegt rietumvalstu labklājības līmeni, kas gan nekad nenotiks, jo diemžēl mūsu planēta, tās resursi un spēja absorbēt piesārņojumu ir ierobežota.

Atceros, ka skolā ģeogrāfijas stundā skolotāja ar jūtamu lepnumu balsī stāstīja, ka arī Kurzemes hercogistei reiz bijusi sava kolonija, lai gan uz neilgu laiku. Protams, Kurzemes hercogs jau nebija nekāds kursis un tagadējās Latvijas teritorijas iezemieši jau paši tad bija citas varas pakļautībā. Lai nu kā, šobrīd, apzinoties to, cik smagas sekas, gan no cilvēktiesību, gan no ekoloģiskās perspektīvas raugoties, koloniālisms ir atnesis un joprojām uztur, ir grūti aptvert, par ko gan tur varētu lepoties.

Mums patīk sevi asociēt ar rietumvalstīm, jo tie taču ir uzvarētāji. Joprojām ticam, ka spēsim noķert tādas valstis kā Lielbritāniju, Dāniju, panākt viņu materiālo labklājību un realizēt to izdaudzināto "ekonomisko izrāvienu". Un varbūt Eiropas Savienība šo materiālās pārticības izlīdzināšanu savienības iekšienē arī kaut kad realizētu, ja vien netraucētu tāda "nieka" problēma – dzīvojam uz ierobežotas planētas.

Cita problēma, ko izraisa nepārdomātas, garas piegādes ķēdes, ir pārtikas atkritumi. Viena trešdaļa no visas cilvēku patēriņam saražotās pārtikas nonāk atkritumos, un tie kopumā pasaulē rada 8% no visām radītajām siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm. Tā ir milzīga ietekme uz vidi, ņemot vērā, ka šī pārtika nemaz nav tikusi izmantota. Globāli no visiem pārtikas atkritumiem aptuveni puse rodas kādā no pārtikas piegādes ķēdes posmiem, pirms tā nonākusi līdz patērētājam.5

Ir skaidrs, ka patērētāji vieni nespēs situāciju mainīt, ir nepieciešama politiskā griba pārtikas sistēmu pārveidei. Lielveikalu ķēdēm un lielajiem pārtikas ražotājiem jāmaina savi biznesa modeļi, atzīstot, ka nebeidzama izaugsme uz ierobežotas planētas nav iespējama. Lielveikalu ķēdes var un tām vajag izvirzīt tādus noteikumus saviem piegādātājiem, kas nodrošinātu ilgtspējīgas ražošanas prakses, atbilstošu atalgojumu, veselībai drošus darba apstākļus zemniekiem un strādniekiem. Vietējie ražotāji var izvēlēties iepirkt vairāk vietējo izejvielu savai produkcijai, kaut arī tas nozīmētu lielākas izmaksas.

Tomēr arī patērētāji var sniegt savu ieguldījumu lietas labā. Pirmkārt, varam retāk iegādāties no tālām zemēm atgādātus produktus, tādējādi mazinot klimata pārmaiņas izraisošo gāzu emisijas, kas rodas transportēšanas (un apstrādes, uzglabāšanas, iepakošanas) rezultātā. Otrkārt, apzinīgiem patērētājiem ir pieejami produkti ar godīgās tirdzniecības marķējumiem, piemēram, "Fairtrade", "Fair for Life", "The World Fair Trade Organization", un bioloģiski ražota produkcija. Ir ražotāji, kas uzsver, ka viņu produkta sastāvā nav palmu eļļas.6 Tas, protams, vēl ir tikai sākums nepieciešamajām pārmaiņām. Tad kāds teiks: "Bet tas viss ir dārgi!" Tas nav dārgi, tas ir tieši tik, cik tas maksā un cik tam būtu jāmaksā, ja vēlamies saglabāt šo planētu apdzīvojamu, ja vēlamies, lai mūsu vēlmes pēc lētas šokolādes dēļ cilvēki citviet nepavadītu savu dzīvi verdzībai līdzīgos apstākļos. Taču varbūt arī tam ne vienmēr ir jābūt dārgi, jo valdības rokās ir nodokļu politikas un subsīdiju sviras, lai ilgtspējīgu un no sirdsapziņas pārmetumiem brīvu pārtiku varētu atļauties visi.

Šī raksta tapšanu finansiāli atbalstīja Eiropas Savienība projekta "Our Food. Our Future." ietvaros. Rakstā paustā informācija ir autora viedoklis, un tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par Eiropas Savienības viedokli.

1 Banana Link, Fair Trade Advocacy Office, Research Report, 2015. Banana value chains in Europe and the consequences of Unfair Trading Practices.

2 Dummett, C., Blundell, A. 2021. Illicit Harvest, Complicit Goods: The State Of Illegal Deforestation For Agriculture. Forest Trends.

3 Child Labor And Slavery In The Chocolate Industry, 2021. Food Empowerment Project. Pieejams: https://foodispower.org/human-labor-slavery/slavery-chocolate/

4 Mark Bittman's warning: the true costs of our cheap food and the American diet, 2021. The Guardian. Pieejams: https://www.theguardian.com/environment/2021/apr/25/our-unequal-earth-mark-bittman-cheap-food-american-diet

5 Gustavsson et al., 2011. Global food losses and food waste. FAO.

6 Palmu eļļas ražošanai tiek izcirsti mūžameži Indonēzijā, bez klimata pārmaiņu veicināšanas cieš arī bioloģiskā daudzveidība, piemēram, dzīvību zaudē orangutāni, kuriem draud izzušana.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form