Dažāda līmeņa amatpersonām piemērot atšķirīgus interešu konflikta standartus – līdz šim tas ir bijis tikai korupcijas pētnieku ieteikts risinājums, kas veiksmīgāk palīdzētu novērst interešu konfliktus, taču tagad pie līdzīga secinājuma nonākuši arī politiķi. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas starpziņojumā par Einara Repšes finansiālajām darbībām atklātā interešu konflikta izpratne, lai arī pasniegta bagātīgā politiskā mērcē, ir šī dokumenta zelta maliņa. Plašāka diskusija – vēlams ar pašu amatpersonu piedalīšanos – būtu labākais turpinājums, lai noskaidrotu, kā šādu atbildības latiņu, kad interešu konflikta situāciju analīzē tiek drosmīgi apsvērti un interpretēti ētikas kritēriji, būtu iespējams pastāvīgi un konsekventi piemērot arī turpmāk. Ne tikai attiecībā uz politiskajiem oponentiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzdevums ir analizēt E. Repšes finansiālo darījumu (ziedojumu vākšana pirms vēlēšanām un 2003.gadā īpašumu iegādei ņemtie kredīti) ietekmi uz viņa pieņemtajiem lēmumiem, atrodoties Latvijas Bankas (LB) prezidenta un Ministru prezidenta amatos. Tiek analizēti notikumi, sākot no “Rīgas Komercbankas” sanācijas 1999. gadā un apgalvots, ka E.Repšes darbība LB varētu būt ietekmējusi arī vēlāk no komercbankām saņemto kredītu nosacījumus. Izvērtēti arī ziedojumi E.Repšes kā politiskas partijas vadītāja neatkarības nodrošināšanai un saņemto summu ietekme uz lēmumiem, vadot valdību. Tā, par “vismaz neētisku” atzīta E.Repšes rīcība augstos amatos ieceļot personas, kuras ziedojušas viņam summas no 50 eiro līdz 2500 latiem. Apskatīti lēmumi, kas varētu būt mudinājuši personas ziedot – piemēram, valsts budžeta kompensācija par ražošanā izmantotu cukuru. Komisija analizē arī E. Repšes finansiālo stāvokli un izsaka bažas, ka “augstas valsts amatpersonas atkarība no riskantu darījumu veiksmes var apdraudēt valsts pārvaldības kvalitāti”.

Komisija izvērtējusi arī Delnas iesniegumu KNAB par premjera šķietami saņemto labumu ļoti izdevīgu kredīta nosacījumu formā. Interpretējot tos pašus faktus un tiesību normas, deputāti atzinuši, ka “KNAB veiktā pārbaude ir apliecinājums šīs iestādes darbinieku nekompetencei, profesionālai mazspējai vai personiskai ieinteresētībai pārbaudes rezultātos”.[1] Tomēr komisijas starpziņojumā nav argumentu, kas šādu apgalvojumu pierāda.

Atceroties interešu konfliktu trejdalījumu reālos, potenciālos un šķietamos, Interešu konfliktu likums nepārprotami nosoda visus reālos interešu konfliktus. Tas nosaka ierobežojumus un to bardzību saista ar amatpersonas statusu. Jo augstāka amatpersona, jo vairāk ierobežojamu un garāka atbilde uz jautājumu, kas ir interešu konflikts.[2] Galu galā, pieņemtajam lēmumam par to, kas ir vai nav interešu konflikts, jānodrošina amatpersonas darbība sabiedrības interesēs, darbības atklātums, jāveicina sabiedrības uzticēšanās un amatpersonas atbildība sabiedrības priekšā.[3] Tieši šādās robežās savā pārbaudē bija turējies KNAB.

Turpretī parlamentārās izmeklēšanas komisijas starpziņojumā interešu konflikta izpratne tiek krietni paplašināta. Deputātu interpretācija ietver ne vien reāla, bet arī potenciāla un šķietama interešu konflikta situācijas. Tas nozīmē, ka likumā noteiktie pienākumi un tiesiskās sekas iestājas arī tad, ja amatpersona nav novērsusi situācijas, kurās ir paaugstināts interešu konflikta risks, vai, ja šāda riska patiesībā nav, tomēr no malas raugoties apstākļi nešķiet savienojami ar personai uzticēto pienākumu īstenošanu, ļaujot sabiedrībai apšaubīt tās godprātību. Komisija to apstiprina, norādot, ka “ir spiesta interpretēt faktus atbilstoši vien pašu komisijas locekļu izpratnei par ētisku un loģisku rīcību”, jo tai nav izdevies uzklausīt E. Repšes viedokli par viņa rīcības ētiskajiem aspektiem.

Izmeklēšanas komisijai nevar nepiekrist – likums ne vien pieļauj, bet pat paredz interešu konflikta jēdziena paplašināšanu, nosakot amatpersonai pienākumu pakļauties nozares ētikas normām un atturēties no amata pienākumu veikšanas, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta amatpersonas darbības objektivitāte un neitralitāte.[4] Šāda interešu konflikta izpratne ir īpaši būtiska attiecībā uz valsts augstākajām amatpersonām, un tam par piemēru var kalpot tiesnešu ētikas kodekss. Tas nosaka: “Tiesnesis izvairās no necienīgas rīcības, kā arī no šķietamas šādas rīcības izraisīšanas [..] Tiesnesim jāpieņem tādi uzvedības ierobežojumi, kas parastam pilsonim var šķist apgrūtinoši, turklāt tas jādara pēc brīvas gribas.”[5]

Deputāti ir gana drosmīgi, velkot vienlīdzības zīmi starp likumu, pašas amatpersonas godaprātu un objektīvām sabiedrības interesēm, taču neatbildēts paliek jautājums, kā uzskatāmi novilkt robežu starp rīcību, kas sabiedrības acīs pieļaujama un kas nav? Ziņojuma apspriešana Seimā rāda, ka pašreiz arī deputātu izpratne par “vismaz neētisko” vai “amatpersonas reputāciju ietekmējošo” rīcību nav vienprātīga. Tā ir vairāk ironiska kā lietišķa: “būdams premjera amatā, viņš [Repše] ir arī elpojis, lai uzlabotu savu veselību, bet patiesībā – vai premjers to drīkstēja?”[6]

Nedz Saeimai, nedz KNAB, kuram Interešu konflikta likums jāpiemēro ikdienā, nav pienākums turēt gatavībā cilvēku grupu ar “izpratni par ētisku un loģisku rīcību” katrai konkrētai situācijai. Šādu standartu noteikšana, pirmkārt, ir pašu nozaru amatpersonu kompetence. Tas būtu arī sekmīgākais risinājums, lai novērstu interešu konfliktus, kas izriet no nozares vai noteikta līmeņa amatpersonu darbības specifikas. Minētais sasaucas ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu, kur katrai valsts un pašvaldības iestādei noteikts izstrādāt individuālu korupcijas novēršanas plānu. Ētikas pamatprincipi un to ieviešanas mehānisms tādā lieliski iekļautos.

Šeit vietā atgādinājums, ka arī Saeimas deputātu ētikas kodekss vēl joprojām top. Jācer, ka starpziņojums būs pamudinājums visiem – Saeimai turpināt darbu, bet Ministru kabinetam ķerties pie sava ētikas kodeksa izveides, lai citā reizē ētikas un loģikas ieročus nomainītu kas taustāmāks, nepolitiskāks un konstruktīvāks.

___________________

[1] Parlamentārās izmeklēšanas komisijas Einara Repšes finansiālo darbību pārbaudei starpziņojums.

[2] Piemēram, attiecībā uz amatu savienošanu, likums iedala amatpersonas 9 kategorijās un katrai no tām raksturīgi savi ierobežojumi.

[3] Likums “Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonu darbībā”. Latvijas Vēstnesis, 09.05.2002. 2.p.

[4] Likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”. Latvijas Vēstnesis, 09.05.2002. 22.p.

[5] Tiesnešu ētikas kodekss

[6] K. Šadurskis, izsakoties par Starpziņojumu Saeimas debatēs.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form