Pirmkārt, Policijas akadēmijas statuss un darbības lauks atšķiras no vairākumā Eiropas Savienības valstīs realizētajām sistēmām - tur lielu akadēmiju pastāvēšana raksturīga sociālisma un postpadomju laika valstīm. Savukārt, kā redzams no Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzes, pārsvarā policijas mācību iestādes ir integrētas policijas struktūrās un ir dabiskas šo institūciju struktūrvienības. Ņemot vērā šo pieredzi, arī Latvijā savulaik tika izveidotas visu trīs Iekšlietu ministrijas centrālo dienestu - Valsts policijas, Valsts robežsardzes un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta - koledžas, kuras nodrošina profesionālo izglītību dažādās pakāpēs un ir nodotas tiešā šo iestāžu pakļautībā. Tas garantē profesionalitāti mācību procesā, darbinieku rotāciju, optimizē materiāli tehniskās bāzes izmantošanu, uzlabo pretendentu atlases sistēmu un dod citus ieguvumus.
Turpretī Latvijas Policijas akadēmija ir izglītības iestāde[1], kura darbojas uz Izglītības likuma, Augstskolu likuma[2] un LPA Satversmes pamata, un Valsts policija savukārt ir pilnībā patstāvīga valsts pārvaldes iestāde, kurai ir tikai visnotaļ nosacīta saikne ar akadēmiju.
Otrkārt, Policijas akadēmijas vīzija balstās uz pieņēmumu, ka augstskola veiksmīgi var vadīt akadēmiskās un profesionālās studiju programmas. Tiesiskais pamats šādu programmu realizācijai ir noteikts Augstskolu likumā[3], taču pēdējā laika tendences profesionālās izglītības jomā parāda, ka šādas izglītības mērķis ir galvenokārt nodrošināt iespēju iegūt vispārējās zināšanas, nepieciešamās prasmes, kā arī profesionālo kvalifikāciju. Tādējādi šāda izglītība visciešāk ir saistāma ar topošo darba devēju. Iekšlietu dienestu darba specifika - dinamiskas darba metodes, specifiski apstākļi, jauni tehniskie līdzekļi - prasa tiešu Iekšlietu ministrijas dienestu praktisko darbinieku līdzdalību apmācības procesos.
Jau 1998.gadā, strādājot pie Policijas akadēmijas akreditācijas iespēju izpētes, ārvalstu ekspertu komisija savā ziņojumā norādīja, ka ir pamats uztraukumam par studiju akadēmisko kvalifikāciju, jo viena no akadēmijas vājākajām pusēm ir spēja sabalansējot studiju aspektus, sagatavojot darbiniekus specifiskai profesijai un akadēmisku zināšanu ieguvei vienlaikus. Tāpat tika norādīts, ka situācija ir nepieņemama Policijas tiesību katedrā, kur tikai viens no visiem pasniedzējiem veic zinātnisku darbību. Man tas liekas īpaši pārsteidzoši, ja tiek uzskatīts, ka Policijas akadēmijai ir jābūt vadošai institūcijai šajā nozarē Latvijā, kā arī fundamentālo problēmu risināšanā, ar kurām nākas saskarties Latvijas policijai.
Treškārt, studijas klātienes un neklātienes formās norisinās tikai Policijas akadēmijas telpās Rīgā, taču aizvien mazāk studēt gribētāju no iekšlietu dienestiem izvēlas mācīties galvaspilsētā. Nav noslēpums, ka pašreizējā ekonomiskā situācijai ir atstājusi būtisku iespaidu arī uz iekšlietu dienestu darbinieku atalgojumu, taču studijas Rīgā neizbēgami ir saistītas arī ar papildus ceļa un uzturēšanas izdevumiem. Lai arī esam par to jau iepriekš runājuši ar rektoru, diemžēl līdz šim akadēmija tā arī nav spējusi nodrošināt studiju procesa organizēšanu pēc reģionālā principa - dibinot un nodrošinot filiāļu tīkla darbību. Līdz ar to nav skaidrs, kā tiek realizēts Eiropas Kopienas īstenotais virziens uz mūžizglītību. Visā pasaulē tiek risināts jautājums par izglītības iegūšanas veida pakārtošanu cilvēku vajadzībām, piemēram, izmantojot internetu, taču, redzot pašreizējo praksi, neviļus rodas iespaids, ka Policijas akadēmija pakārto cilvēku vajadzības izglītībai. Un tas izskaidro arī pēdējo gados novērojamo tendenci, ka iekšlietu darbinieki izvēlas studēt citās Latvijas augstskolās. Pēc Valsts policijas statistikas[4], no visiem 1073 studējošiem darbiniekiem, tikai 441 darbinieks studē Policijas akadēmijā. Visi pārējie nav vēlējušies studēt Policijas akadēmijā, jo tur gan studiju maksa ir augstāka, gan mācības notiek tikai Rīgā nevis reģionālās filiālēs, kādas ir citām augstskolām, gan arī studijas akadēmijā ir daudz garākas nekā citur. Turklāt 2004.gadā veikts arī Iekšlietu ministrijas audits, kura atzinumā konstatētas Policijas akadēmijas turpmākās darbības problēmas: tā tiek uzskatīta par augstskolu ar zemu izglītības kvalitāti un ļoti šauru specializāciju un vienveidīgu mācību programmu. No tā visa varam secināms - ja Valsts policijas darbinieki labāk izvēlas mācīties neklātienē citās augstskolās, tad akadēmija nepilda tai uzticētos pienākumus apmācīt IeM padotībā esošās iestādes darbiniekus.
Visbeidzot Policijas akadēmija vienmēr ir centusies pozicionēts sevi kā vienīgo izglītības iestādi Latvijā, kurā notiek iekšlietu dienestu vajadzībām atbilstošu darbinieku izglītošana. Šādam uzdevumam un risinājumam es nevaru piekrist, jo jāņem vērā dažādās iekšlietu dienestu darbības sfēras un veicamos pienākumus - policijas darbība, ugunsdzēsības un glābšanas darbība, valsts robežas apsargāšanas darbība, pilsonības un migrācijas sfēra utt. Ir svarīgi sagatavot darbiniekus arī dažādās citās mācību iestādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Protams, Policijas akadēmijas darbības misija vairāk asociējas tieši ar policijas darbības sfēru, taču jāsaprot, ka, pēc būtības, nav iespējams runāt par universālu policijas darbinieku, kurš iegūst tipveida izglītību tikai vienā mācību iestādē. Dažādie policijas darbības bloki (administratīvā darbība, kriminālprocesuālā darbība, operatīvā darbība, iekšējā organizatoriskā darbība) ir saistīta ar nepieciešamību pēc plaša profila speciālistiem un vadītājiem. Kriminālpolicijas darbinieks var tikt specializēts plaša spektra noziedzīgu nodarījumu sfērā - kibernoziedzībā, noziedzīgu nodarījumu sfērā ekonomikā, finanšu sfērā, starptautiskās noziedzības līmenī. Eksperts kriminālists specializējas atbilstoši ekspertīzes tipam - ķīmiskā, bioloģiskā, ballistiskā, kibernoziegumu utt. Kārtības policijas inspektors var būt atbildīgs par darbu ar bērniem, sadarbību ar iedzīvotājiem, ceļu satiksmes uzraudzību, masu pasākumiem utt. Policijas struktūrvienības vadītājs, vadoties no konkrētās struktūrvienības darbības pienākumiem un kompetences, var būt gan jurists, gan personāla vadītājs, gan ekonomists, gan menedžeris (administrators), gan arī psihologs. Tādējādi ir skaidrs, ka iekšlietu dienestu darbības specifika ir saistīta ar ļoti plaša profila izglītības jomu speciālistu nepieciešamību.
Es uzskatu, ka ir maināma esošā izglītības sistēma 2.līmeņa augstākās izglītības iegūšanā, nododot šo izvēli Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu vadītāju kompetencē. Viņiem kā patstāvīgu valsts pārvaldes iestāžu vadītājiem būtu kompetence un pilnvarojums noteikt, kādas formas un līmeņa apmācība ir nepieciešama iestādes darbiniekiem, attiecīgi sadalot un izlietojot izglītībai paredzētos finanšu līdzekļus.
Manuprāt, nebūtu pieļaujama kādas atsevišķas izglītības iestādes statusa monopolizācija, bet nākotnē izglītības procesa nodrošināšanā iekšlietu sistēmas vajadzībām ir iesaistāmas aizvien vairāk dažāda profila augstskolas, kuras, vadoties no dienestu pieprasījuma, veiktu nepieciešamo speciālistu sagatavošanu. Tas savukārt nodrošinās plašākas amplitūdas zināšanu, pieredzes un nostājas ieplūšanu iekšlietu dienestos.
[1] Izglītības likuma 1.panta 7.punkts: Izglītības iestāde ir valsts, pašvaldību un citu juridisko vai fizisko personu dibināta iestāde, kuras uzdevums ir izglītības programmas īstenošana, vai uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kuram izglītības programmu īstenošana ir viens no nodarbošanās veidiem.
[2] 2.pants - šis likums attiecas uz visām Latvijas Republikā esošajām augstskolām neatkarīgi no to dibināšanas un finansēšanas kārtības un specializācijas. Tas regulē augstskolu darbības tiesisko pamatu, nosaka un aizsargā augstskolu autonomiju
[3] 3.pants - Vienā augstskolā var īstenot gan akadēmiskās, gan profesionālās studiju programmas
[4] Uz 2009.gada 1.ceturkšņa noslēgumu