Pasaule deviņdesmitajos baudīja nepieredzētu tehnoloģiju attīstību. Jaunā Ekonomika – straujas galaprodukta pieauguma, augstas nodarbinātības un zemas inflācijas kombinācija - bija iespējama, jo reālais produktivitātes pieaugums vairs nebija vienkārši lineārs, bet par inovāciju un informācijas tehnoloģiju pienesuma kārtu augstāks. Tomēr, veiksme krasāk nekā jebkad iepriekš varēja acumirklī pārvērsties par kauna zīmogu uz politikas veidotāju sejas, ja pieņēmumi par jauno tehnoloģiju ietekmi uz biznesu un uz to pamata būvētā naudas piedāvājuma politika izrādītos nepareizi.
Akciju tirgus sabrukums (1987)
1987. gada 2. jūnijā prezidents Ronalds Reigans nominēja A. Grīnspenu aizejošā FRS priekšsēdētāja Pola Volkera vietā. A. Grīnspens pārņēma vadību 11. augustā. Viņa pirmais darbs bija pacelt procentu likmes par 0,5 procentpunktiem, lai radītu iespaidu, ka viņš ir apņēmības pilns apkarot inflāciju, samazinot pieprasījumu. Divus mēnešus vēlāk Dow Jones indekss krita par rekordlieliem 508 punktiem (22 procentu samazinājums). FRS atbildēja otrdienā pēc melnās pirmdienas – 1987. gada 19. oktobra. Tika paziņots par papildu naudas iepumpēšanu sistēmā, lai novērstu panikas izplatīšanos. Tas atjaunoja uzticību A. Grīnspenam, kaut arī kritiķi nekautrējās atzīmēt, ka rosība bijusi novēlota. Kaut gan tika izteikts R. Reigana administrācijas rīkojums atgriezties Vašingtonā akciju tirgus sabrukuma dienā, A. Grīnspens bija palicis Dallasā līdz nākamās dienas rītam.
Acumirkļa panīkums bija novērsts, bet tas izrādījās vien pagaidu risinājums. Inflācijas draudiem pieaugot, procentu likmes atkal tika celtas. 1987. gada novembrī refinansēšanas likme sasniedza 6,7 %, un turpmākajā periodā līdz 1989. gada maijam tā tika celta līdz pat 9,8 %. Nav grūti pamanīt pretrunas šajā politikā. Krīzes izsauktais procentu likmju samazinājums izraisīja nekavējošus inflācijas draudus, bet sekojošā ierobežojošā monetārā politika līdztekus inflācijas bremzēšanai panāca ekonomikas ieslīgšanu recesijā jau nākamajā gadā.
Recesija (1990)
1990. gadā recesija saglabājās ne tikai pieaugošo naftas cenu dēļ (Irākas iebrukums Kuveitā), bet arī ierobežojošās monetārās politikas rezultātā. Daudzi eksperti, tajā skaitā tādas prominences kā Dž. E. Štiglics (Joseph E. Stiglitz) un B. Grīnvalds (Bruce Greenwald), norāda, ka tieši FRS vainojama 1987. gada krīzē un tai sekojošā recesijā, jo ticis lietots vienkāršots investīciju – uzkrājumu / likviditātes – naudas daudzuma apgrozībā (IS/LM) modelis, kurš nepietiekami atspoguļo finansu tirgus dabu. 1990. gada oktobrī ASV komercbanku sistēma bija nonākusi krīzes stāvoklī, un FRS nācās ķerties klāt tai.
Laikā starp 1990. gada oktobra beigām un 1991. gada janvāri federālo rezervju likme tika samazināta no 8,25 % uz 6,5 %, kas bankām atviegloja aizņemšanās iespēju, un sekojoša šīs naudas investēšana paaugstināja banku peļņu. Līdz 1993. gada beigām komercbanku sektors bija atguvies pilnībā.
Pareizās īstermiņa likmes (1993)
1993. gadā FRS un A. Grīnspens nolēma pārcelt savu uzmanību no kopējā naudas piedāvājuma visiem elementiem uz procentu likmēm. Šķiet, A. Grīnspens bija sapratis, ka katra IS/LM modeļa elementa kontrole ir sarežģītāka – preču un pakalpojumu tirgus ir stabilāks nekā finanšu tirgus. Īstermiņa procentu likme kā instruments ļauj panākt, ka LM līkne ir praktiski horizontāla, kas ļauj mazināt kļūdu potenciālā kopprodukta mērķa izvēlē.
1993. gada februārī A. Grīnspens paziņoja, ka FRS pievērsīs mazāk uzmanības kopējā naudas piedāvājuma elementiem, bet koncentrēsies uz īstermiņa procentu likmēm. Tas ļautu naudas piedāvājuma apjomam mainīties, paliekot nemainīgai īstermiņa likmei. Šajā gadā A. Grīnspens izdarīja arī to, kas raksturo atbildīgu centrālās bankas politiku – tika uzsākta naudas politikas veidotāju sanāksmju protokolu un saskaņotu viedokļu publiskošana, kas vairoja sabiedrības uzticību gan FRS, gan prezidenta B. Klintona administrācijai kopumā.
Smalkais stils (1994 – 2000)
Deviņdesmitie gadi apliecina vecum veco patiesību – lēns naudas daudzuma pieaugums ir cieši saistīts ar zemu inflāciju. Vienlaikus A. Grīnspens parādīja, ka ekonomika un attiecības ar politiķiem ir smalka padarīšana, kurā nav vietas asām darbībām un skaļiem paziņojumiem. Demokrāts B. Klintons divus termiņus atkārtoti nominēja republikāni A. Grīnspenu, jo valdības pasākumi un FRS darbs lieliski papildināja viens otru. Budžeta deficīts tika pārvērsts pārpalikumā, iepriekš pieminētās jaunās ekonomikas radītais produktivitātes pieaugums bez nopietniem inflācijas draudiem, bezdarba kritums un izcili labais stāvoklis akciju tirgū ļāva saukt par spīdošu gan fiskālo, gan monetāro politiku.
Daudzās procentu likmju izmaiņas kopš 1994. gada ir zīmīgas ar to, ka tās demonstrēja darbību, mērenību un izpratni par galveno mērķi – nenodarīt ļaunumu izaugsmei. Inflācijai augot par 1 procentpunktu, federālā likme tika celta vidēji par 1,39 procentpunktiem – 1 procentpunkta pieaugums procentu likmē tika segts ar inflāciju, pārējais 0,39 procentpunktu pieaugums nozīmēja reālās procentu likmes pieaugumu, kurš tomēr neietekmēja kopējo pieprasījumu tik nopietni, kā varētu šķist. Faktisks 0,39 % pieaugums neietekmē investīciju lēmumu tikpat, cik nomināls 1,39 % pieaugums, bet ir pietiekams, lai izvairītos no turpmāka inflācijas pieauguma. Precīzi kritēriji procentu likmes izvēlē tomēr nekad nav tikuši paskaidroti. Kā raksta ASV ekonomists G. Mankivs: „Izskatās, ka vienīgā konsekventā politika ir – uzmanīgi izstudē visus datus, tad nosaki procentu likmi pareizajā līmenī. Papildu tam nekādu citu vadlīniju nav.”
Ekonomikas krīze un atkopšanās (2001 - 2005)
Veicinošas monetārās politikas ietekmētā vēsturē ilgākā ekonomikas izaugsme (1991. gada marts – 2001. gada marts) nevarēja turpināties bezgalīgi. Kaut arī par to domas dalās. Kritiķi pārmet, ka A. Grīnspens pats ir izraisījis recesiju, jo nogulējis interneta burbuļa izraisītās pārspīlētās investīcijas, pieļaujot ekonomikas pārkaršanu. Tad par vēlu cēlis procentu likmes, un tas jau novedis ekonomiku pilnīgā stagnācijā.
Krīzes pārvarēšana tika iesākta ar A. Grīnspena publisku atbalstu nozīmīgam nodokļu samazinājumam, jo prognozes pirms 2001. gada 11. septembra liecināja, ka budžetā saglabāsies pārpalikums. Zemi nodokļi īstermiņā ir labs instruments ekonomikas veicināšanai un var turpināties tikmēr, kamēr sekojošs budžeta deficīts neizraisa uzticības kritumu un sabiedriskā labuma preču pasūtījuma nozīmīgu samazinājumu. Budžeta deficītam augot, FRS konsekventi samazināja procentu likmes līdz pat kopš 1958. gada zemākajam līmenim – 1 % - 2003. gada 25. jūnijā. Agresīvā stimulējošā monetārā politika un to pavadošais produktivitātes pieaugums, padarīja 2001. gada krīzi par maigāko ASV vēsturē.
Iestājoties pirmajām atveseļošanās pazīmēm, inflācija jau klauvēja pie durvīm. A. Grīnspens turpināja būt aktīvs, un laikā no 2004. gada 30. jūnija līdz 2005. gada 1. novembrim procentu likmes tika paaugstinātas 12 piegājienos, sasniedzot likmi 4 %. Kaut arī iejaukšanās gandrīz ik mēnesi var šķist pārspīlēta, monetārā politika joprojām ir drīzāk stimulējoša nekā ierobežojoša. Faktiskā federālā procentu likme, ņemot vērā inflāciju, joprojām ir negatīva un zemākā pārskatāmā periodā.
Kopumā, raugoties uz trim makroekonomiskajiem pīlāriem – cenu stabilitāti, nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi, A. Grīnspens ir stiprinājis tos visus. A. Grīnspena pēctecim jau laikus jānodrošinās ar skaidrojumu, ja un kāpēc veiksmes stāsts neturpināsies. Te cienījamais K. Farels (Christopher Farrell) pasaka priekšā: „Zema uzkrāšanas tieksme, nekustamo īpašumu burbulis, pārspīlēta aizņemšanās un savā vaļā atstāts tekošā konta deficīts – tāds ir FRS un valdības kopīgās politikas rezultāts”.