- Kā pareizi saprast prezidenta Nikolā Sarkozī izteikumus par gatavību vispirms palīdzēt saviem automobiļu ražotājiem un tikai tad ar Francijas autoražotājiem saistītajiem uzņēmumiem citur Eiropā?
- Šobrīd pasaulē neviena valsts nevar atļauties saražot visu sev nepieciešamo. Tāpēc ir tapis daudz dokumentu, lai visu ES valstu ražotāji atrastos vienlīdzīgās pozīcijās, veidotos savstarpēji izdevīga sadarbība un būtu iespējams izvairīties no konkurences kropļošanas. Taču nesenās diskusijas jēga nebija atbalsts protekcionismam, bet gan rūpes par Francijas autorūpniecības glābšanu. Ja sabruktu Francijas autorūpniecība, tad tas stipri ietekmētu arī Austrumeiropu - "Renault" filiāli Rumānijā un "Peugeot" - Slovākijā. Ja apstātos ražotnes Francijā, arī filiālēs nekas nenotiktu.
- Iepriekšējais Francijas prezidents Žaks Širaks daudz uzmanības pievērsa lauksaimnieku problēmām, bet Nikolā Sarkozī ir pirmais prezidents, kam nav nekāda sakara ar lauku dzīvi. Līdz šim, dalot Eiropas naudu lauksaimniecībai, tās plūsmas arvien dāsnākas ir bijušas uz ES vecajām dalībvalstīm. Kas šajā ziņā varētu mainīties nākotnē?
- Tā tiešām ir, laiks līdz šim nav spēlējis jauno valstu labā. Taču Eiropas kopējā lauksaimniecības politika nav nekas akmenī cirsts. Ir sagaidāmas jaunas diskusijas un jauni likumi. Arī Francijas ES prezidentūras laikā ticis runāts par lauksaimniecības politikas reformu. Tās būtība - vispirms ir jārunā par ražošanu un tikai tad par naudu. Bet mēs ar nepacietību gaidām, kad sāks strādāt jaunais zemkopības ministrs, lai diskusijas un sarunas varētu turpināties un skaidri tiktu pausta Latvijas pozīcija.
- Pirmo reizi tikāmies, kad starptautiskā sabiedrība gatavojās Ženēvas konferencei. Pretēji Krievijas uzbrukumu pārcietušās Gruzijas iebildumiem, sarunās piedalījās arī tā saucamās Dienvidosetijas un Abhāzijas republikas pārstāvji.
- Sarunas ir kolektīvs darbs, kuru laikā tika noskaidrots, ko kurš, ieskaitot pārstāvjus no Dienvidosetijas un Abhāzijas, vēlas. Šobrīd pieminētās teritorijas par neatkarīgām valstīm atzīst vienīgi Krievija, bet mēs uzskatām, ka tās ir separātiskās kustības. Francijas nostāja šajā ziņā neatšķiras no citu sarunu dalībnieku - ASV un ES valstu - pozīcijas. Turklāt Gruzijai nav pamata noskumt, ka tā ir aizmirsta. Paliek spēkā prasība, ka krīzes periodā ANO, EDSO un ES misijām ir jābūt pieejai konflikta reģioniem.
- Latvijā iecerēts ieviest dzīvojamās platības nodokli. Vai, piemēram, Francijā ir tāds likums?
- Ir zemes nodoklis, no kura ienākumi paliek vietējām pašvaldībām. Ir tā sauktais bagātības nodoklis, kas tiek iekasēts, kad tiek pārsniegti noteikti ienākumi. Tad vēl ir nodoklis, kas attiecas uz nekustamo īpašumu Parīzē. Tāds ir arī Nīderlandē. Viens no Francijas revolūcijas ieguvumiem bija tā sauktais luksusa nodoklis, kurā, iekasējot naudu, tika ņemts vērā logu un durvju skaits īpašnieka mājā. Tagad gan tas ir atcelts. Zemes nodokli maksā tikai nama īpašnieks, bet īrnieki maksā apsaimniekošanas nodokli.
- Kā Francijas prezidents izturas pret baznīcu, un vai Nikolā Sarkozī ir katolis?
- 1905. gadā, laikā, kad Latvijā valdīja revolucionāra gaisotne, Francijā tika sagatavots likums, kas atdala baznīcu no valsts. Tas, ko tagad dara prezidents Sarkozī, mēs saucam par laicīguma politiku. Pirms pusotra gada prezidents devās uz Vatikānu. Tā bija viena no pirmajām viņa lielajām vizītēm. Neatkarīgi no paša reliģiskajiem uzskatiem Sarkozī uzskata, ka ticība var saliedēt sabiedrību. Jau strādādams iekšlietu ministra amatā, viņš noorganizēja Francijas musulmaņu padomi. Prezidents ir piedalījies arī gadskārtējās ebreju organizāciju padomes pusdienās.
Valstī, pēc neoficiāliem datiem, jo oficiāli uzskaitīt cilvēkus pēc reliģiskās piederības ir aizliegts, dzīvo apmēram 700 tūkstoši ebreju un līdz sešiem miljoniem musulmaņu. Francijā nav neviena ebreja, kas nerunātu franču valodā, bet islāma ticīgo, īpaši jau sieviešu vidū, ir sastopami tādi, kas franciski nerunā. Tāpēc arī Francijas prezidents ir ieviesis sistēmu, lai ieceļotājiem atvieglotu valodas apgūšanu. Lai gan lielākā daļa musulmaņu ir integrējušies Francijas sabiedrībā, tomēr pastāv sociālas problēmas, kuras izraisa bezdarbs. Tāpat arī visi imigrantu bērni apmeklē skolu. Musulmaņu padomes uzdevums ir veicināt integrāciju tiem, kas vēl palikuši ārpusē. Tajā pašā laikā Francijā ir arī politiķi, ministri un prefekti ar islāmisku izcelsmi.
