Tādēļ attiecībā uz samita rezultātiem tālredzīga bija Latvijas prezidentūras stratēģija neradīt pārlieku jūsmu un piepaceltas cerības, bet mērķtiecīgi strādāt pie atslēgas vārdiem, vēstījumiem un samita simboliskās nozīmes.
Diskusijā ar austrumu partneriem Saeimā uzreiz pēc samita kolēģi parlamentārieši no eiroentuziastiskajām Austrumu partnerības valstīm sacīja - mēs Eiropai piedāvājām mūsu mīlestību, bet tā kā orgānu sāka preparēt mūsu sirdi.
Diemžēl no šādas "nejaukas" preparēšanas neizbēgt, un tas ir vajadzīgs gan pašiem austrumu partneriem, gan ES. Kā sacīja kāds izvērtēšanas sarunas dalībnieks, Krievijas "spalvaino roku" var vainot daudz kur, tomēr galu galā savu reformu un modernizācijas gaitu, tajā skaitā spēju tikt galā ar vietējo korupciju un oligarhiju, veic katra dalībvalsts pati. Pašlaik Moldovas, Ukrainas un Gruzijas vadībā ir politiķi, kas tuvināšos Eiropai, atsaucoties sabiedrības pieprasījumam, ir nosprauduši kā savu galveno uzdevumu.
Tomēr spēju pie šī mērķa turēties apdraud gan spēcīgas iekšējas politiskas un ekonomiskas intereses, gan arī salīdzinoši trausls sabiedrības atbalsts un gatavība ātri vilties un zaudēt cerības.
Tāpēc austrumu partneriem, kas ar ES parakstījuši Asociācijas līgumus, bija īpaši svarīgi saņemt apstiprinājumu par bezvīzu režīma ieviešanu īstermiņa ceļojumiem. Bezvīzu režīms ar Moldovu ir ieviests jau 2014.gadā. Kopumā no Moldovas bez vīzām uz ES valstīm bez problēmām ceļojuši jau ap 500 tūkstoši iedzīvotāju, un bezvīzu režīma pozitīvo ietekmi, tajā skaitā arī uz Piedņestras iesaldēto konfliktu, atzīst visi. Ukrainai un Gruzijai bezvīzu režīma ieviešanai vēl ir neizpildīti mājas darbi.
Tām izdevās pārliecināt Eiropas Komisiju tikai par to, ka vēl viens novērtējums par to gatavību bezvīzu režīmam tiks veikts 2015. gada beigās. Savā ziņā stingras prasības bezvīzu režīma ieviešanai ir pašas Ukrainas interesēs. Ja Eiropai rastos problēmas ar ceļotājiem no Ukrainas, kuras austrumu robeža Krievijas agresijas dēļ nav Ukrainas valdības kontrolē, tas atstātu smagu iespaidu uz Ukrainas cerībām tālāk tuvināties ES.
Tāpat samitā novērtēts, ka brīvais tirdzniecības līgums ar Gruziju un Moldovu jau devis konkrētu ekonomisku labumu un par spīti Krievijas mēģinājumiem panākt pretējo, apstiprināts mērķis brīvās tirdzniecības līgumu ar Ukrainu uzsākt jau 2016.gada 1.janvārī. "Kāzu - bēru" kategorijās runājot - neviens nav nomiris, bet nekas arī vēl nav piedzimis. Un tas pats par sevi jau ir sasniegums.
Eiropas valstu pašreizējie dažādie iekšējie izaicinājumi - migrācija Eiropas dienvidos, Grieķijas balansēšana uz bankrota robežas, atsevišķu ES valstu tuvināšanās Krievijai un tās prezidenta politikas augstais vērtējums - draudēja ar to, ka Austrumu partnerība varētu tikt aizslaucīta kā nebūtiska, pat pārgalvīga ES ārējās politikas iniciatīva. Tomēr samita deklarācija "atkal apstiprina [Austrumu partnerības] ļoti svarīgo lomu Eiropas kaimiņu politikā".
Tāpat arī sešiem austrumu partneriem redzējumi bija ļoti dažādi - savietot trīs iepriekš minēto "censoņu" vēlmes ar Azerbaidžānas, Armēnijas un Baltkrievijas vēlmēm nebija viegli. Kopš 2015.gada 1.janvāra ir sākusi darboties Eirāzijas Savienība, un Armēnija un Baltkrievija ir dalībnieces šajā Krievijas dominētajā organizācijā.
Pēc samita daudzi jūtas mazliet sarūgtināti, tomēr daudzkārtējie draudi, ka kāda no valstīm varētu "pagriezt muguru" un deklarāciju neparakstīt, kā tas notika iepriekšējā, Viļņas samitā 2013.gadā, tika novērsti. Tas, ka deklarāciju, kurā nosodīta Krimas aneksija, uzsvērta valstu teritoriālā nedalāmība un suverenitāte, kā arī uzrunātas (lai gan precīzi nenosauktas vārdā) "darbības pret Ukrainu", parakstīja visas ES 28 valstis un visi seši austrumu partneri, ir ļoti spēcīgs signāls. Tajā skaitā tas ir nopietns signāls Krievijai.