Turpinājums rakstā "Kā aizstāvēties pret patvaļu no namu apsaimniekotāja puses" aizsāktajai tēmai par namu apsaimniekošanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Neprotot organizēt darbu un sakārtot savus namu apsaimniekošanas uzņēmumus, Rīgas Domes vadība pirms neilga laika nāca klajā ar satriecoši "ģeniālu" ideju: "Mēs pārdosim savus namu apsaimniekošanas uzņēmumus!" Nu, namu apsaimniekošana nav tomēr ne elpu aizraujošs zelta Dienvidu tilta, ne arī tikpat pacilājošs mākoņu izstumdīšanas projekts uz astoņsimtgades svētkiem...

Varētu nelikties ne zinis un smīnēt par nelaimīgajiem rīdziniekiem, diemžēl... Nelaime tāda, ka daudzu mazāko pašvaldību silto krēslu sēdētāji nevis ar savām galvām domā, bet kā aitas skatās uz "lielo Rīgu" – uz Rīgas Domes muļķībām un centīgi dara visu pakaļ!

1) Daudzu pašvaldību īpašumā esošie namu apsaimniekošanas uzņēmumi burtiski mokās ar ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu, jo pašvaldības izskata un lemj par namu apsaimniekošanas tarifiem, piemēram, par lifta, par atkritumu izvešanas tarifiem, u.tml. Un pašvaldības šos maksājumus nosaka uz personu. Izrādās, ka pretlikumīgi! Jo jau sen, vismaz desmit gadus, ir spēkā likums "Par dzīvokļu īpašumu" un arī tā 12.pants, kurš nosaka – ka visi maksājumi par mājas uzturēšanu ir sadalāmi uz attiecīgo pakalpojumu saņemošo dzīvokļu platību. Un šī paša likuma 11.pants nosaka, ka dzīvokļa īpašnieks pats lemj, ko savā dzīvoklī iemitina. Tas nozīmē, ka nav namu apsaimniekotājam nekādas daļas par to, cik personas ir vai nav deklarētas katrā dzīvoklī – tātad gadiem jūs, daudzu analfabētisku pašvaldību namu apsaimniekošanas uzņēmumi, skraidāt pakaļ nedeklarētajām personām kā vējdzirnavām. Un darāt to bez vajadzības! Tātad – arī milzīgās ūdens starpības starp dzīvojamajā mājā uzskaitīto ūdens patēriņu ar likuma "Par mērījumu vienotību" 11.pantam atbilstošajiem skaitītājiem dzīvokļos (ieskaitot šai uzskaitītajā patēriņā arī dažādu konkrēto atbildīgo avārijās un remontos izlaisto ūdeni – to prasa Civillikuma normas, ka atbildīgais sedz pats savus zaudējumus) un ēkas ievada skaitītāju ir jāsadala uz to īpašnieku dzīvokļu platību, kuri neuzskata par nepieciešamu uzstādīt individuālo ūdens patēriņa skaitītāju vai arī neļauj sava skaitītāja ekspluatācijas apstākļu likumību pārbaudīt.

Augstāk minētā dēļ rodas jautājums – kā iespējams, ka daudzās un tieši lielajās pilsētu pašvaldībās, tieši pilsētu Domēs, vismaz desmit gadus tiek ar Domes lēmumu pieņemti tādi namu apsaimniekošanas izmaksu tarifi, kas ir klajā pretrunā ar sen jau spēkā esošo likumu "Par dzīvokļu īpašumu"? Kuros likumos un vai vispār likumos ir pēdējā desmitgadē ieskatījušies pašvaldību juristi?!

2) Nevienam nav noslēpums, ka lielākā daļa (lai neteiktu, ka visas) daudzdzīvokļu ēkas, kuras nākas apsaimniekot pašvaldību uzņēmumiem, prasa steidzamu kapitālo remontu. Padomju laikos celto daudzdzīvokļu māju iekšējie inženiertīkli ir tik veci, savu laiku sen nokalpojuši, ka pārlieku bieži notiek māju iekšējo tīklu avārijas un tie ir pārlieku bieži jāremontē. Tādēļ to remonta un mums, dzīvokļu īpašniekiem, piestādītie namu apsaimniekošanas izdevumi pārāk strauji aug un ir pienācis laiks, kad daudz izdevīgāk visiem, gan dzīvokļu īpašniekiem, gan namu apsaimniekotājiem, būtu mājas kapitāli atjaunot. Nemaz nerunājot par to, ka arī ēku nosiltināšana apkures izmaksas samazina vismaz uz pusi. Ir nācies redzēt kādas pēc vācu projekta un standartiem (tāda kvalitāte prasa aizņemties vidēji Ls 3000 uz dzīvokli) renovētas Rīgas mājas divistabu, ap 50 m2, dzīvokļa rēķinu šai maigajā ziemā – Ls 50 mēnesī! Divreiz mazāk nekā daudziem no mums... Un šajos Ls 50 ir iekšā gan kredīta maksājums – zem 10 latiem (kredīts uz 20 gadiem), gan apkures izdevumi zem 10 latiem (tātad Ls 0.20 par m2, pie tam – katrā dzīvoklī ir uzstādīti apkures patēriņa skaitītāji, t.i., no kaimiņu apkures siltuma izlaišanas pa logiem neesi vairs atkarīgs). Tomēr tur nav vairs ūdens un apkures sistēmas remonta izdevumu, u.tml. Pārņem balta skaudība, jo arī gribas tikpat komfortablu dzīvokli ar vismaz divreiz lielāku dzīvokļa kā īpašuma vērtību, bet vienlaikus ar vismaz divreiz mazāku ik mēneša rēķinu, vai ne? Tātad – ir jānāk mums, pašiem mājas dzīvokļu īpašniekiem uz kopsapulcēm, jālemj un jātaisa augšā! Jo likuma "Par dzīvokļu īpašumu" 271. un 272.panti nosaka – ka tikai dzīvokļu īpašnieku kopsapulce ir tiesīga izlemt par šādu mājas apsaimniekošanas jautājumu, ja kopsapulcē vismaz 50% no visiem dzīvokļu īpašniekiem nobalso "par"! Tomēr – lai ar katru dienu arvien vairāk lasām, dzirdam un redzam, kā citi jau ir sasparojušies un izdarījuši, un arī mēs kārojam, tomēr mēs nedarām. Un tādēļ Rīgas (un daudzas citas pašvaldības atkal dara Rīgai pakaļ) pēdējā laikā nāk klajā ar "cēliem" paziņojumiem, cerot ar to iekustināt dzīvokļu īpašnieku sabiedrību dibināšanos: "Mēs pilnībā apmaksāsim maznodrošināto izmaksu daļu ēku siltināšanas un renovēšanas projektos!" Bet, kā tikko aprādīju, tad ne jau maznodrošinātie kavē šo visiem izdevīgo dzīvokļu īpašnieku sabiedrību un ēku renovēšanas pasākumu procesu. Kavē tas, ka šīm īpašnieku sabiedrību "dzemdībām" ne Rīgas, ne daudzu citu pašvaldības nav tik gudras un nav nozīmējušas "dzemdību vecmāti" – "bērni" piedzimst vienmēr paši, sabiedrības nodibināsies pašas, bet pašvaldība var aktīvi pati palīdzēt šai dzīvokļu īpašnieku sabiedrību dibināšanas un kopsapulču sasaukšanas procesā. Nevar teikt, ka visas pašvaldības kūtras – jo Valmieras pašvaldība apskaužami atšķiras no citām... Piemēram, kur lai kādi aktīvāki mājas dzīvokļu īpašnieki sasauc 50, 70 un vairāk dzīvokļu īpašnieku kopsapulci – pagalmā, uz ielas?!? Jo nevienā dzīvoklī tik plašu telpu nav. Kur lai aiziet šie aktīvākie dzīvokļu īpašnieki pēc palīdzības un padoma – uz speciālista vadītu, organizētu pieredzes apmaiņas klubiņu, kur viņi varētu aprunāties un saprast gan to, kā pirms kopsapulces kaimiņus aptaujāt un kur vispār šīs aptaujas lapas izdrukāt, kādas tās drīkst veidot, gan arī to, kā citiem jau ir izdevies saorganizēties? Un kur ņemt jurista palīdzību, kur ņemt naudu, kaut tos pārsimts latus, lai reģistrētu īpašnieku sabiedrību UR – jo kāpēc tiem dažiem aktīvajiem būtu jāriskē vieniem pašiem un tikai ar savu naudu? Lūk, šie un tamlīdzīgi "sīkumi" ir tie jautājumi, ko pašvaldības nav iedomājušās atrisināt, bet tieši tie kavē šobrīd īpašnieku sabiedrību dzimšanu un attīstīšanos. Ja šo procesu pašvaldības iemācīsies vadīt, tad īpašnieku sabiedrības un to apsaimniekotās renovētās mājas augs kā sēnes pēc lietus, jo apsaimniekošanas izdevumi pēc mājas kapitālās atjaunošanas ir daudzreiz mazāki, bet tajās esošo dzīvokļu vērtība būtiski pieaug. Kurš negrib daudz mazākus ik mēneša rēķinus par dzīvokli maksāt, vienlaikus krietni paceļot sava īpašuma, sava dzīvokļa vērtību – jo tas atrastos kapitāli atjaunotā mājā?! Starp citu, tieši maznodrošinātajiem tas ir vissvarīgāk! Starp citu, ne tikai maznodrošinātais, bet ikviens palielas daudzdzīvokļu mājas kaimiņš kaimiņa teiktas idejas par mājas renovēšanu, u.tml. šobrīd uztver un arī uztvers ar neticību – jo kaimiņš ir svešs cilvēks, mazums kāpēc tāds aktīvs... Arī šī iemesla dēļ ir nepieciešama pašvaldības starpniecība un izpalīdzīga klātbūtne šais procesos, jo pašvaldībai mēs visi kaut nedaudz tomēr uzticamies.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form