Ļubova Švecova: Lobēšanas likuma aizkulises jeb īsa izmeklēšana par šī likumprojekta patiesā labuma guvējiem
Foto: DELFI

Šobrīd Saeimā virzās uz priekšu lobēšanas atklātības vai interešu pārstāvniecības / aizstāvības likuma izstrāde, kura mērķis ir pareizs – ieviest skaidrību un kārtību dialogā starp dažnedažādiem interešu pārstāvjiem un valsti, tai skaitā, pašvaldības institūcijām. Ņemot vērā to, ka likumprojekta izstrādē ir piesaistīti ārēji resursi un pašu potenciālo lobētāju ieguldījumu šajā procesā, veicot sabiedriskās domas aptaujas, pat ļoti varbūt, ka šoreiz Saeima likumu tuvākajā nākotnē pieņems.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēlos atgādināt, ka valdība un arī likumdevējs darbu pie lobēšanas jeb interešu pārstāvniecības regulējuma izstrādes sāka jau 2007./2008.gadā, taču līdz tas neguva apstiprinājumu. Jau toreiz Latvijas Lobētāju asociācijas vadītājs Guntars Grīnvalds ļoti precīzi aizrādīja, ka precīzāk ir šo likumprojektu saukt par Interešu pārstāvības nevis lobēšanas likumu, jo šis termins Latvijas sabiedrībā tiek uztverts teju kā krimināli sodāma darbība – tam ir negatīvs sociāls uzslāņojums.

Kā jūs domājiet, kurš bija pirmais oficiāli reģistrētais Latvijas lobētājs Eiropas Savienībā? Nē, tas nebija uzņēmums vai kāda nozares apvienība. Tā bija Rīgas pilsētas dome, kuras pārstāve bija pirmā oficiāli reģistrētā lobētāja Eiropas Parlamentā vēl pirms-Ušakova ēras. Te jāpiebilst, ka šī prakse, kad valsts institūcijas pašas kļūst vai algo profesionālus lobētājus Latvijas nacionālo vai sava resoru interešu pārstāvībai un aizstāvībai, ir vērā ņemama, kas darbojas paralēli un papildina formālos starpinstitūciju praksi.

Dažas sīkas kritiskas piezīmes jāvelta Saeimas komisijas rīcībā esošajiem materiāliem un to kvalitātei: Saeimas komisijas pasūtītais asociētā profesora un Saeimas Analītiskā dienesta pārstāvja Visvalža Valtenberga sagatavotais pētījums "Lobēšanas normatīvais regulējums un problemātika Latvijā un Eiropā" (Pētījuma gala ziņojuma elektroniskā versija pieejama Saeimas tīmekļvietnē sadaļā "Par Saeimu>Publikācijas, pētījumi un apskati") diemžēl aplūko tikai ES dalībvalstu, bet neaplūko paša Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas praksi.

Būtiska pretruna ir faktā, ka šīs darba grupas ietvaros ir notikušas konsultācijas ar vairākiem lobētājiem jeb interešu pārstāvjiem, kuri ir guvuši vai gūst mantisku labumu no publiskiem iepirkumiem – sākot ar F.Rajevski ("Mediju Tilts" patiesā labuma guvējs), V.Kovaļovu (patiesā labuma guvējs kopā ar R.Vīlandu uzņēmumā VA Government), kā arī komunikācijas aģentūru "Deep White", kuras faktiskais dzīvesbiedrs G.Knoks ir Rīgas domes priekšsēdētāja M.Staķa padomnieks un kurš savos sociālo tīklu ierakstos ir minējis, ka "M.Staķis atzīmē piezīmju burtnīciņā visas tikšanās". Tas attiecīgi dod skaidru mājienu par to, ka šis ieraksts ir paraugs tam, kā praksē vajadzētu strādāt topošajam likumam.

Faktiski pat paša šā likuma izstrāde ir pašu lobētāju (īsto un pareizo) un to, kuri iestājas par ļoti caurspīdīgu un caurspīdīgu politiku, rezultāts. Diemžēl pārspīlēta atklātība un caurspīdība padara lēmumu pieņemšanu un politiku par izrādi, kas vērsta uz to, lai saņemtu sabiedrības piekrišanu un kuru tāpēc var saukt par populismu. Kā piemēru var minēt Ministru kabineta sēdes, kuru atklātība rada alternatīvus - publiski neredzamus lēmumu pieņemšanas institūtus – sākot ar Sadarbības padomi, kā arī vēlmi daudzus jautājumus skatīt Ministru kabineta slēgtajā, tātad plašākai sabiedrībai, nepieejamā daļā. Vēlos ļoti skaidri teikt, ka manis teiktais nav vērsts pret politikas atklātību, bet to, ka ir jautājumi, kuri apspriežami atklāti un vaļsirdīgi šaurākā lēmumu pieņēmēju lokā. Ja daudzi specifiski jautājumi kļūst jau to izstrādes stadijā atklāti un redzami, tad, vēloties izdabāt sabiedrības noskaņojumam un rūpējoties par savu atpazīstamību un reputāciju, šie aspekti kļūst svarīgāki par pašu risināmo jautājumu saturu un būtību.

Vēl lielāks pārsteigums bija, kad Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas likumprojekta darba grupas vadītāja I.Voika attālinātajā darba grupas sēdē paziņoja, ka "Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ir saņēmusi ekspertu - advokātu biroja Vilgerts padziļinātu skatu šajā jautājumā, faktiski topošā likumprojekta sagataves, kuras noteikti varēs likt lietā". Te ir vairāki jautājumi: vai šis advokātu birojs savu ekspertīzi ir sniedzis pro bono, tas ir, bez atlīdzības vispārīga labuma vārdā un kāpēc komisija ir izraudzījusies advokātu biroju ekspertīzes sniegšanai, lasi: likumprojekta uzrakstīšanai? Ja pat zvērinātu advokātu birojs Vilgerts ir sniedzis šādu ekspertīzi pro bono vai par atlīdzību, vai pats advokātu birojs ir nodarbojies, nodarbojas vai plāno sniegt interešu pārstāvniecības pakalpojumus, vai, kas ir vēl bīstamāk, to veica kāda biroja klienta interesēs, saņemot atlīdzību? Faktiski jau paša likumprojekta izstrādē pēc būtības ir pārkāptas pieļaujamās interešu pārstāvniecības jeb lobēšanas labas prakses principi.

Protams, ka lobēšanas jeb interešu pārstāvniecībai ir jānotiek visas sabiedrības interesēs un ar sabiedrības atbalstu. Tādēļ jau augstāk minētā komunikācijas aģentūra Deep White pasūtīja pētījumu centram SKDS veikt aptauju "Sabiedrības intereses varas gaiteņos. Interešu pārstāvības likuma novērtējums." Aptaujas rezultāti, ņemot vērā formulētos jautājumus, ir vairāk nekā pārliecinoši. Proti, uz jautājumu "Vai, Jūsuprāt, Latvijā būtu jāpieņem likums, kas nosaka, kādā veidā sabiedrības pārstāvji drīkst ietekmēt lēmumpieņēmējus?", kopā 74% atbildēja apstiprinoši. Mani pat pārsteidza tik zems pozitīvo atbilžu īpatsvars, jo grūti iedomāties, ka atbilde uz šādi formulētu jautājumu būtu cita. Es neapšaubu šā pētījuma datus, bet vēršu uzmanību uz to, ka tas, kādi jautājumi un kā pasniegti, ļoti būtiski ietekmē aptaujas rezultātus. Respektīvi, šī aptauja vedina domāt, ka pasūtītājs pasūtīja rezultātu, bet izpildītājs veidoja pētījuma metodoloģiju tā, lai to sasniegtu.

Ir dažas lietas, kuras darba grupa, gatavojot likumprojektu, manuprāt, ignorē vai ir aizmirsusi. Darba grupas kopsavilkumā teikts, ka "...saziņa starp dažādu valsts pārvaldes iestāžu pārstāvjiem vai dažādu valsts varas atzaru pārstāvjiem netiek uzskatīta par interešu pārstāvniecību". Minēšu piemērus, kuri, manuprāt, rada bažas. Ja, piemēram, kādas ministrijas ministra biroja darbinieks (padomnieks, kurš var arī nebūt valsts amatpersonas statusā) komunicē ar kādu valsts kapitālsabiedrības vadību (padomi vai valdi, kuri ir valsts amatpersonas) par, teiksim, paredzamo publisko iepirkumu stratēģiju un prioritātēm? Vai šādas darbības patiešām nav un nebūs topošā likuma objekts? Vai kāda valsts institūcija algo sabiedrisko attiecību, komunikāciju speciālistus vai / un advokātus kādas kampaņas īstenošanai, bet kuras ietvaros šī valsts institūcija, izmantojot trešās personas, cenšas panākt sev vēlamu rezultātu. Vai šiem lobētājiem/ interešu pārstāvjiem topošajā reģistrā, kura turētājs varētu būt Uzņēmumu reģistrs kā klients būs jāreģistrē valsts institūcija?

Starp citu, jau šobrīd interešu pārstāvniecība principā ir regulēta: izstrādājot jebkuru tiesību normatīvo aktu vai to grozījumus, informatīvo ziņojumu vai politikas pamatnostādnes, valsts institūcijām ir pienākums uzklausīt un saskaņot ar konkrēto jautājumu saistīto pušu viedokli – gan klātienes tikšanās, gan atzinumu sniegšanas veidā. Tas pats attiecas arī uz likumdošanu Saeimā – sabiedrības, tas ir nevalstisko organizāciju un pat atsevišķu uzņēmumu klātbūtne lēmumu pieņemšanā ir status quo. Vienīgais praktiskais trūkums, lai cik sīkumaini tas skan, ir pastāvīgas caurlaides trūkums (šobrīd gan pareizi būtu to aizvietot ar pieejas saiti attālinātai saziņai) trūkums. Taču tas neliedz vairākiem lobētājiem jeb interešu pārstāvjiem kļūt par deputātu palīgiem vai vienoties par ilgtermiņa caurlaidēm.

Īsais kopsavilkums ir tāds: likumprojekta sagatavošanas procesā ir iesaistīti tie interešu aizstāvji, kuri ir ieinteresēti esošajā koalīcijā, vai kuri jau oficiāli ir valdības sociālie partneri, piemēram LDDK. Starp citu, tieši LDDK savulaik reģistrēja un izmantoja interneta domēnu www.lobby.lv , pretendējot uz vienīgā un īstā lobētāja statusu. Tas nenozīmē, ka topošais likums būs šīm organizācijām labvēlīgs, bet iesaiste šā likumprojekta tapšanā ir savas ietekmes demonstrēšana un tātad – sevis publiska popularizēšana, lai tirgus dalībnieki izvēlētos viņus kā īstos un pareizos savu interešu aizstāvjus. Par atlīdzību, protams.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas Parlamenta Eiropas Komisija Saeima Uzņēmumu reģistrs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam