Šāda pieeja un dalījums ir aplams pašos pamatos, jo valstij un pašvaldībām piederošās ārstniecības iestādes konkurē ar nevis valstij, bet privātiem subjektiem piederošām ārstniecības iestādēm. Piemēram, Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca ir valsts SIA, bet Rīgas 1. slimnīca un Rīgas 2. slimnīca ir Rīgas pašvaldībai piederošas SIA.
Savukārt tādi veselības aprūpē zināmi zīmoli kā "VCA" vai "ARS" ir privātpersonām piederošas kapitālsabiedrības. Visas šīs kapitālsabiedrības slēdz līgumus ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), kas attiecīgi maksā vai daļēji maksā ārstniecības iestādēm. Taču tas ir tikai viens ārstniecības pakalpojumu apmaksas avots. Tieši tāpat katrs pacients maksā vai ir spiests maksāt valstij, pašvaldībai vai privātai ārstniecības iestādei par pakalpojumiem gadījumos, kad ir beigušās NVD kvotas (tobrīd pieejamie valsts budžeta līdzekļi), ir gara rinda, bet pakalpojums ir nepieciešams dzīvības un veselības uzturēšanai, vai valsts to neapmaksā principā vai apmaksā daļēji.
Taču šādā gadījumā starp pacientu un ārstniecības iestādi kā starpnieks arvien biežāk parādās apdrošināšanas sabiedrības, kuras apmaksā pacienta vietā no pacienta darba devēja saņemtajām apdrošināšanas prēmijām par ārstniecības pakalpojumiem. Šis ir ļoti būtisks apstāklis, jo apdrošināšanas sabiedrības kopumā ir viens no galvenajiem medicīnas pakalpojumu finansētājiem, tātad faktiski – būtisks veselības aprūpes finansētājs.
Tātad: Latvijas Apdrošinātāju asociācijas apkopotie dati par 2019. gadu rāda, ka veselības apdrošināšanas prēmiju apmērs sasniedza 94,986 miljonus eiro, kas ir pieaugums par 6,8 procentiem, salīdzinot ar 2018. gadu. Taču daudz būtiskāks rādītājs ir tas, ka veselības apdrošināšanas atlīdzībās apdrošināšanas sabiedrības 2019. gadā izmaksāja 69,51 miljonu eiro, kas ir pieaugums par 14,5 procentiem, salīdzinot ar gadu iepriekš.
No otras puses raugoties, ir grūti atrast valsts vai pašvaldības iestādi vai kapitālsabiedrību, kura pēdējo gadu laikā nebūtu veikusi publisko iepirkumu un slēgusi līgumu, iegādājoties amatpersonām un darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises. Diemžēl apkopot datus, kāds ir kopējais valsts un pašvaldības iestāžu un atvasināto publisko personu (kapitālsabiedrību) parakstīto veselības apdrošināšanas prēmiju apmērs, man (pagaidām) neizdevās. Taču summa noteikti ir mērāma vairākos desmitos miljonu eiro. Bet par to vēlāk.
Tieši tāpat šobrīd jebkurš kārtīgs darba devējs (kādas ir arī valsts un pašvaldību organizācijas), kurš cenšas noturēt darbiniekus un kurš konkurē par darbaspēka resursiem brīvajā darba tirgū, piedāvā darbiniekiem veselības apdrošināšanas polises. Tas šobrīd ir jebkura normāla darba devēja atlīdzības "paketes" standarts, angliski sakot – "must have".
Te, protams, ir vietā vēl cits jautājums – kādus veselības aprūpes pakalpojumus un kādā apmērā sedz šīs polises? Piemēram, vai apdrošināšanas polise sedz medikamentu iegādi, tai skaitā tādu, kurus valsts kompensē tikai daļēji, vai vismaz daļēji sedz zobārstniecības pakalpojumus, vai tikai piedāvā minimālo programmu – kompensē pacienta līdzmaksājumu un stacionārās ārstēšanās pakalpojumus, un atsevišķus izmeklējumus? Atbilde uz šiem jautājumiem meklējama katra darba devēja finanšu iespējās un attieksmē pret darbiniekiem kopumā.
Būtu ļoti interesanti uzzināt no Latvijas Apdrošinātāju asociācijas, kādus tieši pakalpojumus un kādā apmērā ir apmaksājušas apdrošināšanas sabiedrības – sporta nodarbības (veselīga dzīvesveida veicināšana), medikamentus, stacionāro ārstēšanu, pacienta iemaksas vai salīdzinoši dārgus, bet nepieciešamus izmeklējumus un konsultācijas pie speciālistiem, kad parasti ir nepieciešama vizīte pie ārsta, lai saņemtu nepieciešamos norādījumus par tālāko ārstēšanos.
No šīm izklāstītajām aksiomām izriet vairāki būtiski jautājumi un secinājumi, runājot, analizējot un kritizējot (kas per se pienākas opozīcijas deputātei) veselības aprūpi un tās reformu gaitu Latvijā.
Darbinieku nodokļu maksājumi un sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (ko nepareizi žargonā sauc par sociālo nodokli) nesedz nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu apjomu. Turklāt veselības apdrošināšanas polises darba devēji darbiniekiem iegādājas nevis tāpēc, lai segtu īpašus, ārkārtas veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, plānveida operācijas, zobārstniecību, – praksē veselības apdrošināšanas polises visbiežāk apmaksā tos ārstniecības pakalpojumus, kuriem nav vai ir beigušās NVD kvotas un kuri tobrīd ir pieejami tikai kā maksas pakalpojumi vai pēc kuriem ir jāstāv garumgarā rindā. Tā kā darbiniekam (pacientam) šis pakalpojums ir nepieciešams un mēnešiem gaidīt rindā nav iespējams, tad attiecīgi pacients ir spiests izvēlēties maksas pakalpojumu, kuru apmaksā pats, vai arī to sedz veselības apdrošināšanas polise. Respektīvi, brīvprātīgā veselības apdrošināšana jeb darba devēji Latvijā sedz to kritisko līdzekļu trūkumu un pārdomātas, prasmīgas līdzekļu pārvaldības politikas deficītu, kāds ir veselības aprūpē. Situācijas absurds ir tajā, ka līdzekļu trūkumu veselības aprūpē pati valsts, to apzinoties vai neapzināti, sedz ar pašas valsts budžeta līdzekļiem – proti, valsts un pašvaldību iestādes un kapitālsabiedrības ar apdrošināšanas sabiedrību starpniecību samaksā par veselības aprūpes pakalpojumiem.
Manuāli skaitot valsts un pašvaldību iestāžu un kapitālsabiedrību noslēgto līgumu kopsummu par laika periodu no 2019. gada 1. janvāra līdz 2019. gada 31. decembrim, tās organizācijas, kurām ir saistošas publisko iepirkumu likuma normas, ir parakstījušas līgumus par darbinieku un amatpersonu veselības apdrošināšanu par aptuveni 23 miljoniem eiro (paredzētā līgumcena, tas ir, maksimālā paredzētā summa, kuru var izmantot (un var arī neizmantot) veselības aprūpes pakalpojumiem). Taču no tā atkal izriet interesanti secinājumi – valsts un pašvaldību iestādes un kapitālsabiedrības veido gandrīz vienu ceturto daļu no parakstītajām veselības apdrošināšanas prēmijām Latvijā. Tas ir liels īpatsvars! Otrs secinājums – lai gan ļoti daudzas valsts iestādes, pašvaldības, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumi piedāvā saviem darbiniekiem (nav zināms, vai visiem) veselības apdrošināšanu, daudz vairāk ir tādu, kas to nepiedāvā. Tādējādi valsts un pašvaldības kopumā nepiedāvā darbiniekiem vienlīdzīgus darba apstākļus un atlīdzības noteikumus.
Galvenais: šie iepirkumi nozīmē to, ka valsts pati atzīst, ka veselības aprūpes sistēma nenodrošina un nespēj nodrošināt šīs valsts strādājošajiem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus.
Objektīvi nav zināms, cik daudz naudas no šiem 23 miljoniem nonāk ārstniecības iestādēs un arī sporta klubos, taču summa jebkurā gadījumā ir pietiekoši liela. Tajā pašā laikā šī summa ir niecīga, ja vērtē veselības aprūpes budžetu un sabiedrības kopējās prasības.
Šo rakstot, es vēlos pateikt, ka principā ir liela nekārtība pašā veselības aprūpes finansēšanas kārtībā un valsts pārvaldē vispār, jo valsts nav skaidri un precīzi pateikusi cilvēkam (esošajam vai potenciālajam pacientam), ko un kad tā apmaksās, tas ir, vai konkrēto manipulāciju šobrīd segs valsts, vai jāstāv rindā, vai tas ir maksas pakalpojums. Līdz ar to cilvēks (un darba devējs) labāk izvēlēsies privātu apdrošinātāju, jo apzinās, ka tas par viņu samaksās (vai šī iespēja ir daudz augstāka).
Lielākā problēma šajā kontekstā ir pensionāri un bērni, jo viņi nav darbinieki un nav, kas par viņiem (visbiežāk) slēdz (paraksta) veselības apdrošināšanas līgumu. Līdz ar to viņi ir spiesti gaidīt, kad būs kvotas un būs pieejama valsts (NVD) apmaksāta konsultācija pie speciālista.
Visvairāk mani pārsteidz tas, ka apdrošinātāji, kuri objektīvi ir ļoti svarīgi veselības aprūpes sistēmas dalībnieki, ir ieņēmuši pilnīgi pasīvu pozīciju gan attiecībā pret veselības aprūpes sistēmu un tās reformu, gan pret veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju pārvaldību, jo galu galā sistēma un tās dalībnieki ir tie, kas izmanto apdrošināšanas sabiedrību klientu līdzekļus.