* LV PEAK – Produktivitātes, efektivitātes, attīstības un konkurētspējas forums
Produktivitātes pieauguma tempi pasaulē krītas. Šāda tendence ir vērojama jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem, bet pēc 2007. gada globālās finanšu krīzes produktivitātes pieauguma tempi ir kļuvuši īpaši mēreni. OECD pētījumi rāda, ka produktivitātes lejupslīdes galvenais cēlonis ir nevis tas, ka samazinājušās investīcijas lielajās, pasaules vadošajās kompānijās, bet gan tas, ka krities kopējais inovāciju līmenis ekonomikā.
Stiprināt ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes potenciālu, palielinot produktivitātes līmeni un pieauguma tempus, ir arī viens no Latvijas lielākajiem izaicinājumiem. Īpaši tāpēc, ka pastāv cieša saikne starp produktivitātes krišanos un ienākumu nevienlīdzības pieaugumu.
Ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, un arī nesenās ekonomikas atveseļošanās ieguvumi nav vienmērīgi sadalījušies starp mājsaimniecībām. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitam Latvijā nav lejupslīdošas tendences. Turklāt cilvēku īpatsvars, kuriem ir ļoti slikti sadzīves apstākļi, Latvijā joprojām ir viens no augstākajiem Eiropā. Galvenie nabadzības un nevienlīdzības cēloņi ir maza pārdale, izmantojot nodokļu un pabalstu sistēmu, kā arī būtiskas sociālās drošības tīkla nepilnības un tā arī neīstenotā minimālā ienākuma līmeņa reforma.
Dominē mikrouzņēmumi un nozares ar zemu pievienoto vērtību
Produktivitātes dinamika Latvijā pēdējos 20 gados ir bijusi visai strauja. Kopš 1995. gada produktivitāte ik gadu vidēji pieaugusi par 4,2% un 2018. gadā bija gandrīz 2,6 reizes augstāka nekā 1995. gadā. Tomēr pēckrīzes periodā produktivitātes tempi ir palēninājušies. Laika periodā no 2012. līdz 2018. gadam vidēji gadā produktivitāte Latvijā pieauga par 2,5%.
Latvijas produktivitātes pieauguma tempi ir vieni no augstākajiem Eiropas Savienībā. Kopš 2011. gada produktivitāte Latvijā ir pieaugusi par 18,9% (ES 28 – par 4,8%) un produktivitātes plaisa turpina samazināties. Tomēr, salīdzinot ar vairākām attīstītajām valstīm, joprojām saglabājas liela atpalicība. Produktivitātes līmenis Latvijā 2018. gadā bija tikai 49,4% no ES vidējā līmeņa, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES.
Zemo vidējo produktivitātes līmeni tautsaimniecībā lielā mērā nosaka izteikti zemā produktivitāte apstrādes rūpniecībā. Latvijā produktivitāte apstrādes rūpniecībā 2017. gadā veidoja tikai 98% no tautsaimniecības vidējā līmeņa, kamēr gandrīz visās ES dalībvalstīs produktivitāte rūpniecībā pārsniedz tautsaimniecības vidējo rādītāju. Bet tieši apstrādes rūpniecībai ir nozīmīga loma kopējās produktivitātes celšanā, kas ir skaidrojams ar nozares potenciāli augstāku inovāciju kapacitāti.
Latvijā joprojām dominē nozares ar zemu pievienoto vērtību. Lai gan kopš 2000. gada augsto tehnoloģiju nozaru daļa apstrādes rūpniecībā pakāpeniski palielinās (no 3% 2000. gadā līdz 8,2% 2016. gadā), to ietekme uz apstrādes rūpniecības nozares produktivitāti un kopējo produktivitāti Latvijas tautsaimniecībā joprojām ir nenozīmīga. Latvijas rūpniecības produktivitātes līmeņa palielināšanas problēmas galvenokārt saistītas ar tās nespēju veikt tehnoloģisko modernizāciju un ieviest inovācijas, paplašināt dalību globālajās vērtību ķēdēs, paaugstināt darbaspēka kvalifikāciju un uzlabot darbaspēka iekšējo mobilitāti valstī.
Resursu piesaistes efektivitātes kontekstā zemā produktivitāte daļēji izskaidrojama ar mazo uzņēmumu lielo īpatsvaru kopumā tautsaimniecībā un to zemo produktivitāti salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm. 2016. gadā 95% Latvijas uzņēmumu bija mikrouzņēmumi (mazāk par 10 darbiniekiem). Mazajiem uzņēmumiem produktivitāte ir zemāka nekā lielajiem uzņēmumiem, galvenokārt mēroga efekta dēļ. Turklāt mazajiem uzņēmumiem daudz biežāk ir grūtības piesaistīt finanšu līdzekļus pētniecībai un attīstībai, kas savukārt ierobežo to inovāciju spējas. Latvijas produktivitātes atšķirība starp lielajiem (virs 250 darbiniekiem) un mazajiem (mazāk par 10) uzņēmumiem ir 55%, kas ir daudz krasāks rādītājs nekā citās ES valstīs.
Galvenie produktivitātes celšanas politikas virzieni
Domājot par attīstību, ir svarīgi atzīmēt, ka Latvijā ir lielas reģionālās atšķirības IKP uz vienu iedzīvotāju un nodarbinātības rādītājos, uzņēmējdarbības aktivitātēs, tostarp produktivitātes ziņā. Pateicoties lielākam iedzīvotāju blīvumam un infrastruktūras pieejamībai, Rīgā relatīvi vairāk nekā citos reģionos ir koncentrēti ekonomiski aktīvie uzņēmumi, tostarp tādi, kas dod lielāku pievienoto vērtību.
Latvijai raksturīgs sadrumstalots administratīvi teritoriālais iedalījums gan pēc teritoriju platības, gan iedzīvotāju skaita. Patlaban ir samērā liels novadu pašvaldību skaits, kurām nav ne finanšu resursu, ne cilvēkresursu kapacitātes, lai attīstītu savu infrastruktūru, īstenotu ES fondu projektus, piesaistītu investorus. Pasaules tendences rāda, ka lielāku izaugsmes potenciālu un labākus rezultātus uzrāda pilsētreģioni, kur to attīstības centru potenciāls (iedzīvotāju skaits, infrastruktūra, izglītības iespējas) un mērķtiecīgs darbs privāto investīciju piesaistē var nodrošināt teritorijas ekonomisko pašpietiekamību.
Lai arī Rīgas reģions ir galvenais izaugsmes un nodarbinātības dzinulis, tas netiek atbilstoši pārvaldīts. Rīgas attīstību kavē neefektīvā transporta un sabiedrisko pakalpojumu organizācija, nepietiekama pilsētas izplešanās pārvaldība, kopīgas reģionālās vīzijas par uzņēmējdarbības vides attīstību un reģionālā zīmola trūkums.
Uzņēmējdarbības vides kvalitāte ir viens no Latvijas tautsaimniecības konkurētspējīgas attīstības priekšnosacījumiem. Tāpēc pozitīvi vērtējams fakts, ka uz pārējo valstu fona Latvijai ir salīdzinoši labas uzņēmējdarbības uzsākšanas iespējas, kredītu pieejamība, nodokļu nomaksa un līgumsaistību izpilde. Tomēr Latvijai ir zemi rādītāji attiecībā uz būvniecības atļauju iegūšanu, tiesvedības procesu ilgumu un līdzekļu atgūšanas līmeni maksātnespējas lietās.
Latvijas tautsaimniecības produktivitāti būtiski ietekmē arī zemais inovāciju līmenis. Nelielie ieguldījumi pētniecībā un izstrādē negatīvi ietekmē Latvijas centienus sasniegt augstāku ražīgumu. Lai veiktu izrāvienu inovāciju jomā, ir jāmaina sabiedrības attieksme (inovācijas nav hobijs, bet nepieciešams labklājības pieauguma nosacījums) un attiecīgi jāuzlabo inovāciju stimuli. Tāpat jāuzlabo inovāciju sistēmas tiesiskais regulējums, tostarp valsts atbalsta sistēma intelektuālā īpašuma radīšanā, komercializācijā un praktiskā īstenošanā. Valstij jāizskata iespēja koordinēt izcilu inovatīvu produktu komercializāciju Latvijā, lai mūsu izgudrojumi tiktu realizēti mūsu valstī, nevis pārdoti citiem.
Latvijas ekonomikas konkurētspēju joprojām būtiski pasliktina lielā ēnu ekonomika, korupcija un nepietiekamā pārredzamība valsts iepirkumu procesā. Lai būtiski samazinātu ēnu ekonomiku, nepieciešami pasākumi, kas padarītu izvairīšanos no nodokļiem dārgāku, – lielāka atklāšanas iespējamība un/vai lielāki sodi. Tāpat jāpilnveido iepirkumu konkursu organizēšana, novēršot iespējas slepeni vienoties un uzvarēt tiem uzņēmumiem, kuri izvairās no nodokļu maksāšanas, jānovērš caurskatāmības trūkums, īpaši būvniecībā un veselības aprūpē.
Lai arī konkurence pēdējo gadu laikā pieaug, ir vairāki riski saistībā ar tirgus koncentrāciju mazumtirdzniecībā, banku sektorā, farmaceitisko preču tirdzniecībā, tāpat var novērot manipulācijas ar cenu piedāvājumiem publiskajos iepirkumos un konkurenci ierobežojošas darbības, ko veic valsts vai – vēl biežāk – pašvaldības. Tāpēc Latvijai ir būtiski jāuzlabo konkurence, stiprinot Konkurences padomes budžeta neatkarību un dodot lielākas pilnvaras Konkurences padomei nodrošināt konkurenci pašvaldību līmenī.
Darbaspēka pieejamībai un kvalitātei jau ilgstoši Latvijā ir pievērsta liela uzmanība. Negatīvās demogrāfiskās tendences, darbaspēka trūkums, darba tirgus disproporcijas, izglītības pieejamība un kvalitāte ir jautājumi, kam ir būtiska loma ekonomiskajā attīstībā.
Darba tirgus Latvijā ir tuvu savam piesātinājuma punktam, kas kopā ar darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazinājumu ierobežo nodarbinātības turpmāku pieaugumu. Tomēr vienlaikus vēl ir neizmantots darbaspēka resurss. Latvijā ir izteiktas darba tirgus reģionālās atšķirības un vēl ir iespējas palielināt līdzdalības līmeni, īpaši jauniešu un vecāka gadagājuma cilvēku. Lai palielinātu līdzdalības līmeni, jāpilnveido atbalsta pasākumi bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju iekļaušanā darba tirgū, tostarp veicinot bezdarbnieku apmācības pie darba devēja. Darbaspēka iekšējā mobilitāte jāpaaugstina, uzlabojot mājokļu pieejamību un pilnveidojot mobilitātes pabalstu izsniegšanas sistēmu. Būtiski ir paaugstināt pieaugušo iedzīvotāju īpatsvaru mūžizglītības pasākumos, mācību procesā plašāk iesaistot gan augstākās izglītības iestādes, gan profesionālās izglītības iestādes, gan darba devējus. Viedas imigrācijas politikas īstenošana nākotnē arī varētu uzlabot darbaspēka pieejamību un kvalitāti.
Lai uzlabotu vispārējās un profesionālās vidējās izglītības pieejamību un kvalitāti, jānodrošina efektīvāka atbildības sadale starp valsti un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības jomā. Augstākajā izglītībā jānodrošina virzība uz izcilību un augstākās izglītības eksportu. To var panākt, samazinot augstākās izglītības sistēmas pārāk lielo sadrumstalotību un studiju dublēšanos, veicinot augstskolu sadarbību, arī augstskolu internacionalizāciju – augstākās izglītības atvērtību starptautiskai sabiedrībai – gan studentiem, gan pasniedzējiem.
Kopumā jāsecina, ka ar produktivitāti saistīto aspektu pētīšana Latvijā joprojām ir fragmentāra un tai trūkst sistēmiskas pieejas, kāda jau ilgstoši tiek īstenota attīstītajās Eiropas valstīs. Tas būtiski ierobežo mūsu valsts iespējas izstrādāt un ieviest pētījumos balstītas un zinātniski pamatotas rekomendācijas struktūrpolitikas veidošanā, kas ļautu strauji kāpināt Latvijas produktivitātes un labklājības rādītājus.
Detalizētāk LV PEAK secinājumi aprakstīti 2019. gada maijā publicētajā monogrāfijā "Produktivitātes celšana: tendences un nākotnes izaicinājumi" (zin. red. I. Šteinbuka, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2019., 176 lpp.).