Minēšu tikai divus piemērus, lai ilustrētu, kā nevienlīdzīga attieksme izpaužas Latvijas reģionos. Esmu pārliecināts, ka šāda situācija nav tikai manis vadītajā pašvaldībā. Pat vairāk – domāju, ka pie mums vēl ir salīdzinoši labi, jo viss Jelgavas novads ir "laimīgajā" 100 kilometru robežā ap Rīgu. Pieņemu, ka attālākās pašvaldībās situācija ir vēl nopietnāka.
Mašīna ir, glābēju nav
Diemžēl neviens no mums nav pasargāts no uguns nelaimes, kuras likvidēšanā ir nepieciešama ugunsdzēsēju iesaiste. Taču mūsu valstī, kā izrādās, ugunsgrēkus "drīkst atļauties" tikai tie Latvijas iedzīvotāji, kuri dzīvo lielajās pilsētās. Savukārt tādās pašvaldībās kā Jelgavas novads uguns nelaimes ir jāsaskaņo ar visiem pārējiem tā iedzīvotājiem. Tā, protams, ir ironija, taču pati situācija ir ļoti reāla. Minēšu piemēru.
Jelgavas novada Elejā formāli ir ugunsdzēsības depo, taču praktiski tas funkcionē tikai tad, kad tajā ir darbinieki. Tas ir viens no 18 depo Latvijā, kas tiek īslaicīgi slēgti. Reizēm tas strādā 24 stundas diennaktī, bet citkārt – tikai pāris. Iemesls ir gaužām vienkāršs – depo nav cilvēkresursu, lai nodrošinātu tā normālu un nepārtrauktu darbību. Iemesls darbinieku trūkumam ir zemais atalgojums.
Varu tikai pievienoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) vadītāja ģenerāļa Oskara Āboliņa teiktajam, ka šoferim ar C kategorijas vadītāja apliecību alga ir lielāka nekā ugunsdzēsējam. Ne velti mums Jelgavas VUGD brigādēs vakanto darbvietu skaits sasniedz gandrīz pusi. Tas nozīmē, ka daļa mūsu novadā dzīvojošo nevar būt droša, ka Elejas brigāde varēs steigties viņiem palīgā ugunsgrēku likvidēt. Viņiem laimēsies, ja brīvas būs tuvāko apkaimju, Jelgavas un Dobeles, brigādes. Taču ugunsgrēka gadījumā ir svarīga katra minūte.
Situāciju vēl absurdāku padara tas, ka Elejas ugunsdzēsības depo šogad tiks piešķirta jauna ugunsdzēsēju mašīna. Ar to mums vajadzēja lepoties, un mēs vēlamies to darīt, bet ko dod jauna mašīnā, ja nav, kas pie stūres sēž? Vēl vairāk – Jelgavas novada cilvēki no politiķiem un ierēdņiem sagaida risinājumu tam, ka pārlieku zemā atalgojuma dēļ ir grūti piesaistīt darbiniekus šim ārkārtīgi svarīgajam un vienlaikus smagajam darbam. Taču jaunais valsts budžets izmaiņas atalgojumā nesola.
Lai gan likums nosaka visiem iedzīvotājiem vienādi pieejamu pakalpojumu noteiktā laikā, realitātē reģionos dzīvojošiem cilvēkiem, salīdzinot ar pilsētās mītošajiem, nav vienlīdzīgu iespēju pakalpojumu saņemt.
Slimot nedrīkst!
Līdzīga situācija veidojas arī veselības aprūpē, konkrētāk – ar ģimenes ārstu praksēm. Arvien vairāk saskaramies ar problēmu, ka vietējie ģimenes ārsti nevar uzturēt prakses un, visticamāk, būs spiesti tās slēgt. Iemesls tam atkal ir pavisam vienkāršs – valsts nemaksā tik daudz, lai ārsti varētu praksi uzturēt. Realitātē tas nozīmē, ka, piemēram, Jelgavas novada četros pagastos ģimenes ārstam nav pa spēkam apmaksāt rēķinus par telpām. Tas nozīmē, ka kādai daļai cilvēku nebūs pieejams ģimenes ārsts. Tie, kuri var un spēj, dodas uz tuvāko pagastu vai pat pilsētu – Jelgavu vai Dobeli. Pārējie – ārstējas paši.
Valsts saka, ka ģimenes ārsta darbs ir privātais bizness, bet ko darīt iedzīvotājiem, ja ārstam prakse laukos vairs nav ekonomiski izdevīga? Likums skaidri pasaka, ka bizness ir bizness, bet ārsta pieejamība valstij jānodrošina. Un atkal – pieņemtais valsts budžets šo likuma uzdevumu nenodrošina. Ārstiem, protams, ir tiesības izvēlēties, kur veidot praksi, taču likumi paredz iedzīvotājiem pieejamu medicīnas aprūpi un garantijas saņemt medicīniskās palīdzības minimumu, tāpēc valstij būtu jānodrošina tas, ka ārstu prakses ir dzīvotspējīgas arī Latvijas reģionos.
Manā ieskatā, ģimenes ārstu trūkumu reģionos tieši šāda valsts rīcība veicina. Ja jaunie speciālisti nesaņems atbalstu, ārstu prakšu reģionos nebūs. Pašlaik notiek ģimenes ārstu paaudžu maiņa. Jaunie speciālisti nekļūs par ģimenes ārstiem reģionā, ja viņi nevarēs nopelnīt sev iztiku. Tādām iestādēm kā Veselības ministrija ir jārada atbalsta mehānismi, lai nodrošinātu, ka arī Sesavā, Svētē, Lielplatonē un citos pagastos dzīvojošajiem ir sasniedzams ģimenes ārsts. Valstiskā līmenī jānovērš reģionos dzīvojošo cilvēku diskriminācija! Ir pēdējais laiks rast risinājumu šai problēmai, jo īpaši tādēļ, ka lielākā daļa, ne tikai reģionos, apsver iespēju pamest valsts medicīnu.
Šie ir tikai divi, bet ne vienīgie reālie piemēri, kas liecina, ka ir pēdējais laiks gan politiķiem, gan par valsts attīstību atbildīgajiem ierēdņiem beigt tikai domāt, kā nodrošināt visiem Latvijas iedzīvotājiem pieejamus primāros pakalpojumus, bet sākt rīkoties. Aicinu valsti pildīt likumus. Mums ir jābūt tiesiskai valstij.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
