Saskaņā ar Saeimas komisijām izskatīšanai nodoto valsts budžeta likumprojektu, izdevumi ir plānoti aptuveni 14,7 miljardu eiro apmērā. Lai gan no ilgtspējas viedokļa noteikti būtu vērts plašāk izvērst tēmu par divu miljardu eiro lielo budžeta deficītu, šajā rakstā atļaušos to neiztirzāt. Tā vietā gribu vērst uzmanību diviem aspektiem, kuri saistīti ar reģionu attīstību.
Inflācijas seku slāpēšana
Saskaņā ar šo valstiski svarīgo dokumentu, ir plānots palielināt minimālo ienākumu atbalstu, proti, minimālo ienākumu līmenis mainīsies katru gadu atbilstoši sociālekonomiskajiem rādītājiem, paredzot atbalstu mazāk aizsargātākajiem valsts iedzīvotājiem – minimālo vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensiju, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un pamata sociālās palīdzības pabalstu saņēmējiem.
Protams, palīdzība šīm sabiedrības grupām ir ļoti vajadzīga, bet ar to nepietiek. Valstiskā līmenī ir jādomā par atbalstu arī tiem cilvēkiem, kuri ienākumi ir tikai nedaudz lielāki, lai viņi kvalificētos, piemēram, maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusam, tajā pašā laikā straujo cenu kāpuma dēļ viņiem nepietiek visām ikdienas vajadzībām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri paši ir izvēlējušies nepielikt pūles, lai dzīvotu labāk. Nē, tā ir skolotāja Kalnciemā, kura viena audzina divus bērnus, vai vientuļš seniors Ānē, kurš ir spiests izvēlēties, vai samaksāt komunālos maksājumus vai nopirkt pārtiku. Tā ir šī brīža realitāte Jelgavas novadā, kas ir tikai 50 kilometru attālumā no Rīgas.
Tajā pašā laikā sociālā nevienlīdzība nav tikai šī vai pērnā gada problēma. Straujā inflācija vienkārši to saasināja.
Nevienlīdzības mazināšana
Jau 2021. gadā nabadzības riskam bija pakļauta vairāk nekā ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju jeb 26%. Šī gada sākumā skaitlis visticamāk ir lielāks. Šajos krīzes apstākļos pašvaldības gaida izlēmīgu rīcību arī valstiskā līmenī, piemēram, dažādas atbalsta programmas, līdzīgi kā tas bija 2009. gada krīzes laikā. Kāds varētu teikt, ka šī ekonomiskā krīze mūs sasniedza pēkšņi. Jā, tāpat kā pirmais sniegs uz autoceļiem! Šis arguments neiztur kritiku jo tādēļ, ka Latvijā ilgstoši ir viens no augstākajiem rādītājiem nabadzībai pakļauto cilvēku skaita ziņā Eiropas Savienības valstu vidū.
Līdztekus atbalsta programmām krīzes pārvarēšanai, vēl viens būtisks aspekts, kas valsts budžetā iztrūkst, ir atbalsts uzņēmējdarbības attīstībai reģionos.
Darbs reģionos
Saskaņā ar valdībā apstiprināto budžeta likumprojektu, ir paredzēts nodrošināt līdzekļu pieejamību uzņēmumiem, īstenojot investīciju fondu uz eksportu vērstu lielu investīciju projektu attīstībai un eksporta darījumu apdrošināšanai. Tam piešķirti finanšu līdzekļi 12,19 miljonu eiro apmērā. Lai gan atbalsts šajā jomā ir ļoti vajadzīgs, tikpat būtiski būtu nodrošināt atbalstu tiem uzņēmumiem, kuri vēlas sākt biznesu reģionos, kur cilvēkiem darbs ir tik ļoti nepieciešams. Jaunākā Nodarbinātības valsts aģentūras statistika liecina, ka bezdarbs Latvijā palielinās un, piemēram, Zemgales reģionā šī gada janvārī tas bija 6,3 procentpunkti. Ja būs darbs, cilvēki vēlēsies dzīvot šajā vietā, iepirkties piemājas veikalā un laist bērnus vietējā skolā vai bērnudārzā. Tātad būs darbs vēl vairāk cilvēkiem.
Faktu konstatējām, un tālāk?
Jau 2020. gadā valstiskā līmenī tika secināts, ka viens no galvenajiem kavēkļiem uzņēmējdarbības attīstībai reģionos ir neprognozējamība biznesa vidē un atbilstošas infrastruktūras trūkums. Savukārt Ekonomikas ministrijas ieskatā darba tirgus reģionālo atšķirību varētu samazināt, nodrošinot, piemēram, mobilitātes atbalstu aktīvo nodarbinātības pasākumu ietvaros. Ir 2023. gads, un es neredzu, ka kaut kas ir pavirzījies uz priekšu situācijas uzlabošanā.
Rezumējot, ir jāsaka, ka naudas šī gada budžetā ir vairāk nekā iepriekš, taču cerības, ka tā tiks novirzīta reģionos mītošo cilvēku dzīves uzlabošanai, nav. Iespējams, ministriem vajadzētu biežāk izbraukt ārpus Rīgas, lai atcerētos, ka Latvija nav tikai galvaspilsēta.