LU ir pilna ar daudzām ievērojamām personībām, kuras tikpat labi varētu pretendēt uz LU vadītāja vietu, tāpēc izšķiršanās starp diviem izvirzītajiem kandidātiem - Indriķi Muižnieku un Gundaru Bērziņu - ir izšķiršanās par simboliskām ievirzēm, ko nu katrs pārstāv. Kā tad pretendenti izskatās?
No vienas puses saskatāms pieredzējušāks pretendents, kam nenoliedzami ir zinātnieka tēls, jo prof. Muižnieks ir starptautiski atzīts biologs, Regensburgas uc. universitātes viņu zina, publiskajā telpā viņš šarmanti stāsta par vīrusu armiju kaujām dzīvajos organismos, kas līdzinās militārajām valstu attiecībām. Spēja kvalitatīvi pētīt, veidot vienkārša zinātniska izklāsta metaforas, ieinteresēt studentus un atvērti cilvēciskā veidā vadīt LU pieder pie Indriķa Muižnieka simboliskā tēla. Viņš ir LU Torņkalna kampusa celtniecības idejiskais ģenerators un vadītājs.
Patlaban gan viņam, līdztekus visam citam, "čekas maisu" sakarā jāstāsta par tiesas procesu, kurā atzīta nesadarbošanās ar VDK. Indriķis Muižnieks kā LU zinātņu bijušais prorektors, 4 gadus rektors, ir tik pazīstams, ka pret viņu dažiem gribas teikt - iestājies nogurums (no pārāk ilgas pieredzes), nu pamēģināsim ievēlēt citu, jaunāku, tad jau redzēs.
Bet ko redzēs? Gundars Bērziņš pārstāv sociālās zinātnes, konkrēti vadībzinātni. Sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji vairākkārt ir cīnījušies par rektora lomu (prof. Kūle M. 2007, prof. Brikše I. 2011), taču kā tautā mēdz teikt: fizmatu kodols LU ir bijis sīksts un nepakļāvies "meitenīšu" izaicinājumiem. Tagad gan, iespējams, fizmatu kodols ir sašķēlies, jo no bijušajiem rektoriem prof. Mārcis Auziņš vīd rektora amata kandidāta Bērziņa pusē, bet prof. Ivars Lācis - Muižnieka pusē. Varbūt LU fizmatiem iestājas noguruma fāze?
Vai citiem vārdiem, intereses no zinātniskās jomas ir pārvirzījušās uz citu pusi? MK sniegtā atļauja pārdot LU īpašumus var satraukt ne tikai mācībspēku prātus. Varbūt LU ar to ieiet jaunā attīstības fāzē, kad kļūst interesanta ārpusuniversitāšu aprindām, kas maina situāciju.
Otra rektora amata pretendenta - Gundara Bērziņa tēls noteikti maina situāciju, jo nes pārsteigumus vai katru dien! Vislielākais no tiem - AS Olainfarm padomes pārvēlēšanas autobusā, kur Bērziņam piedāvā padomes vadītāja amatu. Un viņš priecīgi to pieņem, sacerot stāstus par izdevīgumu arī LU.
Bet vai tad visa LU un Latvijas publika neredz, ka AS Olainfarm, iespējams, tiek pakļauta mežonīgām biznesa cīņām, kas nebūt nav LU kompetence un darbības sfēra. Iespējamajam rektoram tur atrasties, nudien nav LU misija. Varbūt vainīgs ir tas vērdiņš, kas kā K. Skalbes pasaciņā zaigojas akas dibenā un sauc to paņemt, jo kaut rektoram salīdzinoši ir liela alga, tur laikam tiekot piecreiz lielāka.
Universitātes dziļākais gars nudien nedrīkst būt naudā, kaut LU un citās augstskolās sāpīga tēma ir neadekvāti zemais mācībspēku un pētnieku atalgojums, izņemot dažas nozares. Rektora pienākums būtu cīnīties par visiem, jo tiem, kas nonāk buržuāzijas krāšņākajā galā, tas mēdz aizmirsties.
LU jēga ir zinātne un kvalitatīva augstākā izglītība. Kvalitāte tiek piesaukta katra vārda galā. Un tā arī ir, kad pavēro LU zinātniskās balvas, starptautiskus projektus, kas ne par mata tiesu nav sliktāki par dižmanīgajiem rietumniekiem. LU Cietvielu fizikas institūts ir Eiropas nozīmes ekselences centrs, uz to iet LU Matemātikas un informātikas institūts u.c.
Kvalitāti būvē uz doktora darbu pamatiem, tieši tur sākas saprašana, kas ir zinātne un kas nav, ko drīkst, un kas skaitās prasti. Visi zina, ka ir spožākas disertācijas un ne tik dižas, jo cilvēki ir dažādi, tomēr zinātniskuma mērs vienmēr ir vajadzīgs.
Rektora kandidātu apspriešanas gaitā par G. Bērziņu parādījās otrs pārsteigums - jocīga disertācija vadībzinātnē, kas aizstāvēta 2013g, Rakstus par to publicēja www.pietiek.com, kas ir ziķerīgs portāls, kuram gan nav akadēmiskas slavas, bet kas ātri uzķer satraucošas lietas.
Disertācijas teksts, tāpat kā visi LU promocijas darbi, pieejams LU vietnē, tāpēc tiem, kas tic nomelnošanas versijai (G. Bērziņš saka, ka konkurenta puse viņu nomelnojot), vajag šo darbu paskatīties pašiem. Zinātņu nozares ir dažādas, vadībzinātne ir jauna lieta salīdzinot ar filosofijas un fizikas tūkstošgadēm, taču šīs nozares disertācijā būtu jābūt praktiskam labumam, racionālai sakārtotībai, atsaucēm uz nozares domu procesu utt.
Zināms, ka Latvijā necieš, ka vienas zinātnes pārstāvji ieskatās citas darbos, bet zinātniskuma prasības taču ir līdzīgas.
LU administrācija paziņoja, ka sakarā ar uzmanības pievēršanu G. Bērziņa disertācijai, sasauks Akadēmiskās ētikas komisiju, vēl citu komisiju.
Bet ko tad citu lai dara? Neizskatās, ka rektors Muižnieks to būtu tīšuprāt sacerējis savā labā, jo disertācija - kāda ir, tāda ir.
Atkal simboliski runājot, rektora vēlēšanu rezultāts zināmā mērā apstiprinās LU elektorāta priekšstatus par zinātni šodien. Ja tā var darīt ar disertāciju kā Bērziņš, tad visi var. Pat Latvijas izcilība Andris Ambainis esot tviterojis, ka viņš pats arī tā darot - necitējot nevienu. Lieliski, lai dzīvo necitējamā kvantu fizika!
Kāds no šī satraukuma par disertāciju varētu būt tālejošāks labums?
Jāmāca jaunie doktoranti, un sanāks tā, ka minētā disertācija sociālajās zinātnēs jāņem kā paraugs, ka, jūs, mīļie bērni, tā tik (ne)dariet, citātus visur lieciet, literatūras sarakstu sataisiet kā nākas, no citiem gabaliņus nenosperiet, jo to var nosaukt par plaģiātu utt.
Rektors ir ne tikai vadītājs, bet arī simbols, stratēģisks tēls. LU var izvēlēties savu ceļu, un būtu labi, ja spēkā paliktu ekselence, citēšanas kultūra, mierīgas biznesa intereses un LU starptautiska slava bez pārpratumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
