Kultūrai ir dažādas dimensijas: viena no tām noturēt spēkā esošo, jēgpilno, skaisto, patīkamo, iejūsminošo, cilvēkus apvienojošo, tā ir kopības veidošana. To var saukt arī par tradīcijas spēkā uzturēšanu. Latvijas kultūrā tāda ir Dziesmusvētku tradīcija, tautasdziesmu skandēšana utt.Ir ļoti labi, ka tā ir, un par to šodienas Forumā daudz kas tiks teikts.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Cita kultūras dimensija ir spilgta, izaicinoša jaunrade, esošo formu apstrīdēšana, novēršanās no tradīcijas, mēģinājumi uz riska robežas ieviest neredzēto un nereti – vilšanās, taču neapstāšanās, jo arī noliegums ir tapšanas daļa. Aktīvo postmodernistu, ciniķu arī pie mums netrūkst, lai tā būtu.

Pagātnes līdzesamība tagadnē un iestiepšanās nākotnē ir katrai kultūrai neizbēgami vajadzīga stīga ar lozungu: pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Taču ir vēl viena dimensija, par kuru esam runājuši mazāk; tas ir lielums, dižums, varētspēja.Valsts darbojas kā sistēma, kura vai nu atbalsta šo varētspēju, vai arī piebremzē, aptur šaursirdīgi nesaskata nekādu pragmatisku labumu no kultūras dimensijas, kas izsaka lielumu.

Mēdz runāt par valstu lielumu, ekonomikas ietekmīgumu, finansiālo varenību, taču visi šie apzīmējumi ir citādā nozīmē, nekā tas parādās attiecībā pret kultūru.

Tieši kultūrā top redzams kāda laikmeta, tautas, nobriedušu, izcilu mākslinieku devums, varētspēja. Šodien tiks runāts par kultūras ekonomisko atdevi, tas ir vajadzīgs un atdeve arī ir, nesot tāda mēroga peļņu, par kuru bija grūti iedomāties, pirms netika rēķināta kultūras ekonomiskā nozīme. Manuprāt, kopš 1990-tajiem gadiem Latvijas kultūra pilnasinīgi attīstās, pat atalgojums nupat ir būtiski pieaudzis, ir pietāte pret tradīcijām - visādām, līdz pat kapusvētku svinēšanai un puķēm skolotājiem 1. septembrī, simtgadu un cita veida jubileju svinēšanai, ievērojamu mākslinieku pārapbedīšanai utt. Arī kaislīgās jaunrades, pat nihilistisko pavērsienu stīga, dzemdinot kaut ko pilnīgi jaunu, ir spēkā, tiek balstīta finansiāli, bieži vien tiek noraidīta sabiedriski, taču tā notiek.

Bet tas, kas veido laikmeta kultūras spici – galotni, kas var rādīties kā lielais, diženais, kopradītais – tas, kas paliks no šī laika – nav īsti sācies. Kas būtu no Rīgas šodien, ja nebūtu jūgendstila māju. Varēja taču tolaik būvēt citādi, prastāk, tā vienkārši – iztikšanai, nevis stilam, mākslai un lielumam. Bet tomēr spēja līdzināties Rietumeiropas diženumam šajā jomā, realizējās varētspēja, kultūras izjūtas lielums. Kas būtu Rīga bez Brāļu kapiem, Brīvības pieminekļa, Armisteda laika celtnēm un daudz kā cita?

Mēdz teikt, ka tieši arhitektūra izsaka laikmeta garu,to it īpaši labi var redzēt pēc gadu simtiem. Arhitektūra nemelo, jo tā atrodas kopības telpā, zīmes ir nolasāmas vēl ilgi pēc tam, kad cilvēki, kas to radīja, nav vairs starp dzīvajiem. It īpaši parādās tas – tolaik spēja vai nespēja, vai tikai apkrāvās ar hamburgeru kioskiem un ceļu pārvadiem, lai vadātu nevajadzīgas lietas no vienas vietas uz otru...

Uzskatu, ka Latvijas brīvvalsts līdz šim lielākā nespēja kultūrā pacelties līdz diženā dimensijai ir ķibeles ap Nacionālās bibliotēkas celtniecību.

Kultūras ministrija, Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonds, intelektuāļi ar savām vēstulēm daudzreiz paliek vieni tukšumā, jo valdības lēmumi ir – necelt, nogaidīt, nokritizēt, atlikt. Katram lēmumam mēdz sacerēt pamatojumu, kāpēc vajag atlikt, ko vajag gaidīt.

Arī šobrīd tiek sludināti argumenti atlikšanai. Izskatās, ja mums nav skaidri nosakāmo vainīgo, tad sitīsim vēl neuzcelto bibliotēku par viņas vainu – tā pastiprinās inflāciju.

Kultūras ministrija un ekonomikas eksperti, kuriem es bezpartejiski ticu, pamato, ka 2%, ko sastādītu NB celtniecības izmaksas no visām būvniecības izmaksām nākamgad, nudien vērā ņemami inflāciju neietekmēs.

Taču gribu teikt, ka ietekmēs Latvijas tautas pašapziņu, ka esam norūpējušies, būdami krīzes malā un mums atkal nekas liels nesanāk, jo nevar šī atjaunotā valsts un tās valdības pacelties kultūras dimensijā " augšup", tās grimst empīrijā, ikdienas problēmās.

Jājautā: vai šo laikmetu raksturos ap Rīgu apaugušie privātmājiņu ciemati, privātās augstceltnes, vai šis laiks būs indivīdu uzņēmības laiks, bet ne valstisku, intelektuāli dižu darbu laiks kā Nacionālās bibliotēkas uzcelšana? Var jau atbildēt – ceļam Dienvidu tiltu, būvēsim augstceltnes, taču nevienam no šāda tipa objektiem nav tā simboliskā kultūrsvara, kas ir bibliotēkai.

Latvijas inteliģence, akadēmiķi, profesori, daudzi studenti aicina neko neatlikt, bet šā gada 18. novembrī sākt NB celtniecību, lai to pabeigtu noteiktajā termiņā. Strīdu par izmaksām risinājumus nodot ekspertu rokās, un neizmantot tos par argumentu bibliotēkas celtniecības apturēšanai. Lai sabiedrība tam seko, taču nevajag pieļaut nekompetentus secinājumus, nevajag aicināt cilvēkus spriest par miljoniem, par kuriem nav priekšstatu. Vajag salīdzināt izmaksas ar līdzīgu objektu izmaksām citās valstīs, vajag neitrālu, objektīvu ekspertu spriedumus, kuriem uzticas sabiedrība un viss noskaidrosies.

Vajag apsveikt to atklātības līmeni, ko KM sasniedza, iesaistot projektu virzībā un kontrolē nevalstiskās organizācijas. Taču, ja vēl nav tikusi iegūta sabiedrības uzticība, ka celtnes tapšanas gaitā nebūs korupcijas skandālu, tad sabiedriskās kontroles funkcijas vajag vēl pastiprināt. Bet ne jau atcelt pašu bibliotēkas ideju.

Aicinu neizmantot politiskās konfrontācijas metodes, lai nostādītu intelektuāļus, kam vajag bibliotēku, pret pensionāriem un citām sociālām grupām, kas ir atturīgas, jo vēlas šo naudu pensiju pielikumam vai citiem mērķiem. ` Nevajag nostādīt vienu politisku spēku pretī citam, skatoties aptaujās, cik cilvēku ir pret bibliotēku un domājot, ka tie tad būs mūsu politiskā spektra aizstāvji.

Tas nav cienījami, par politiskās spēkošanās objektu izmantot kultūras dimensiju, kurai vajadzētu tiekties pretim diženumam.

Spāņu rakstnieks Horhe Luiss Borhess, kurš ieņēma godpilno Argentīnas Nacionālās bibliotēkas direktora amatu, esejā Bābeles bibliotēka raksta:

"...tomēr es paredzu, ka cilvēka dzimums – vienīgais esošais – ir lemts izzušanai, bet Bibliotēka turpinās pastāvēt: apgaismota, tuksnesīga, bezgalīga, absolūti sastingusi, pilna vērtīgiem sējumiem, veltīga, neiedragājama, noslēpumaina.... Ja pieņemam, ka bibliotēka ir bezgalīga, aizmirstam, ka grāmatu skaits ir ierobežots. Es uzdrīkstos piedāvāt šādu mūžsenās problēmas risinājumu: Bibliotēka ir bezgalīga un periodiska."

Bibliotēka ir viens no senākajiem kultūrvēsturiskiem apliecinājumiem. Kādreiz bija svarīgas elku pielūgsmes vietas, tad - dievnami, modernajā sabiedrībā – bibliotēkas un mācību iestādes. Ja vairs neviens nealks pēc bibliotēkas, sabiedrība būs pārvērtusies par baru.

Ernsts Gelners grāmatā "Arkls, zobens un grāmata" raksta, ka zobens bija varenāks par arklu, bet grāmata – noteikti varenāka par zobenu. Bet tas katrai sabiedrībai ir jāpierāda.

Bibliotēku es uzskatu par apliecinājumu, ka šis laiks varēs panākt ko paliekošu, garam vajadzīgu. Es nevēlos, lai lētuma dēļ tiek uzcelts kaut kāds "krāms", kas pēc desmit gadiem jānojauc, jo tajā nav ne stila, ne modernu materiālu, ne auras. Man ir aizdomas, ka ar nomocīto bi9bliotēkas projektu, kam var pietrūkt vēriena, tā var notikt, un to es visvairāk nevēlētos. Birkerts mums ir devis bibliotēkas modeli, taču tas ir ticis tik ilgi mocīts, ka jau sāk rādīt noguruma pazīmes. Tas nav nacionālistisks - pilnīgas muļķības. Stikla kalna arhetips ir universāls, tā ir tiekšanās augšup. Princesīte miegā, uzmodināšana no miega jeb zināšanu sabiedrības ideja apvieno visas civilizācijas, tā pašā saknē ir universāla un moderna ideja. Vēlreizēja atlikšana bibliotēku nogalinās pašā saknē (varbūt ne tieši materiāli, bet simboliski, garīgi), jo kultūras lielajām lietām ir jātop ar savu degsmi, auru, kopīgu izjūtu radītiem mērķiem. Savā ziņā jau šis projekts ir nokausēts, jo sāk zaudēt. to pirmreizējo prieku, ko pirms desmit gadiem deva Birkerta idejas par Stikla kalnu.

Jājautā, vai tiešām tikai imperatori vēsturē ir spējuši panākt lielas lietas, bet demokrātiskas sabiedrības un šauri ekonomiski orientētas valdības – to nevar, jo nav varētgribas un vēriena?

Bet bez vēriena nav vēstures!

Bilbao pilsēta atplauka ar savu superīgo Gugenheima muzeju – arhitektūra, iedvesma, intriga, māksla un priecīgs baudījums par kultūras diženumu. Sidnejas identitāte saistās ar balto gliemežvāku veidolā radīto operu, un neviens austrāliešiem nevar atņemt šo prieku. Nu labi, Rīga rāda sevi caur viduslaikiem, caur Ulmaņlaikiem, bet kas ir mūsu laiks? Amizants paldies Melngalvju nama simulakra radītājiem, jo šis nams atdzima kā vēsturiska rotaļlietiņa bez milzīgas stīvēšanās, privāti pabalstīts. Taču tas patiesībā nav šis laiks!

Vai tiešām Latvijas politiskajai elitei nav dūšas (esmu ar mieru te pieskaitīt arī opozīciju) saņemties un kopumā kļūt vismaz viena seno laiku imperatora vērtiem, kam ir kultūras gribētspēja – taču radīsim tos 3 brāļus, nežņaugsimies ar lētām kartona būdām, termiņu atlikšanu un aizdomu kultivēšanu!

Savā un manu domubiedru vārdā aicinu valdību izmantot vienreizējo iespēju – Lattelekoma privatizācijas līdzekļu daļu rezervēt bibliotēkas celtniecībai. Lai lieli finansiāli-ekonomiski notikumi privatizācijā rada atspulgu - dižus notikumus kultūrā. Lai milzu vienreizēji ienākumi – 400 milj. netiek izkaisīti bez pēdām, tā teikt – izplenderēti.

Ja tagad neparādīsies varētspēja, tad vienalga – nākamās paaudzes, nicīgi skatoties uz šo laiku, radīs un uzcels paliekošas un lielas lietas. Un uz tā fona mēs būsim bijuši sīki.

Visi, kas mācījušies kultūras vēsturi labi zina: labklājība neiestāsies nekad, ja kultūrā nenotiks lielas lietas. Ar to jau cilvēks atšķiras no dzīvnieka, kas arī grib paēst un siltu migu. Taču cilvēks sākas tur, ka grib ko vairāk- zināšanas, inteliģenci, spriestspēju, garīgo vidi, mākslu, sava laika apbrīnojamus simbolus. Gars alkst materializēties, taču tas nenotiek konservu bundžu vai sētas mietu veidolā.

Ja Latvija patiesi grib veidot uz zināšanām balstītu sabiedrību, tad bibliotēka absolūti ir nepieciešama. Protams, ka tā nav tikai celtne, jo daudz jāstrādā, lai tā iekšēji būtu vajadzīga un pievilcīga.

Ja bibliotēku neceļ, tad viss ir meli par zināšanu sabiedrības veidošanu Latvijā, par izglītības un zinātnes prioritāti.

Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka e-vide var aizstāt bibliotēkas celtni, ka mēs saslēgsimies datortīklos un visi ķermeniski būsim tā bibliotēka, līdz ar to ietaupot valdībai naudu.

Datorspeciālists Vasiļjevs 'Eiropas dialogos" jautāja:

""Vai šodienas elektroniskie izdevumi būs izlasāmi arī pēc desmit, divdesmit, simts gadiem? Elektronisko izdevumu lasīšanai ir nepieciešamas palīgierīces – atbilstošs dators un piemērota programmatūra. Taču datori attīstās tik strauji, ka šodienas modernās datorsistēmas jau dažu gadu laikā kļūs par veciem lūžņiem. Esmu pārliecināts, ka 21. gadsimta vidū katrs būs spējīgs lasīt drukātās grāmatas, taču ļoti šaubos, vai tajā laikā plaši lietotās datorsistēmas spēs lasīt tagadējos elektroniskos izdevumus."

Datori mūs piekrāps daudz ātrāk nekā Gūtenberga laikmeta vērtības.

Žurnālists Juris Kaža saka to pašu: Interneta vide nenomainīs grāmatu vidi. Papildinot var teikt, - modernā bibliotēka izmainīs garīgo vidi. Taču tas nenotiks automātiski, mums visiem būs jāstrādā un jāmīl kultūras vērtības.

Kultūras foruma ļaudis to saprot labāk nekā pārējie. Svarīgi ir to ļaut saprast Citiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form