Maija Kūle: Latvija - kas mūs var izglābt?
Foto: LETA

Jo tālāk iznāk doties prom no Latvijas, jo Tēvzeme kļūst mazāka, kamēr pārvēršas par punktu uz Zemeslodes – godīgi sakot, plašajai pasaulei maznozīmīgu punktu. Nepilni divi miljoni iedzīvotāju kā Latvijā Ķīnai nav pat pilsētas vērts lielums, tas ir ciems. Un tad sāk likties – ko šis "ciems" tik briesmīgi var kašķēties. Varbūt par daudz driģenes audzē?

Pēcvēlēšanu atmosfēra rada iespaidu, ka problēmas atrisināsies līdz ar koalīcijas izveidošanu, t.i., kurš kuram nostāsies pie sāniem, kas diriģēs orķestri, kas spēlēs vijoles un kas sitīs reformu bungas. Tā saucamais "jaunais sākums" ir ienesis politiskajā telpā izmaiņas, taču tas nav sākums politiskās racionalitātes stiprināšanas ziņā, bet lielā mērā atgriešanās mitoloģiskajā pārdzīvojumā. Mīts vienmēr dod trīs lietas - cerību uz ātri dabūjamo laimīgo zemi, sadalījumu labajos un sliktajos varoņos un jebkādu, ārpus mīta esošu, ideju noliegumu.

Kad 1980-to gadu beigās bija Tautas Frontes laiks, mitoloģiskā izjūta valdīja pilnā sparā, līderu jaunība un pieredzes trūkums bija priekšrocība, cerība uz Daini Īvānu kā Lāčplēsi, masveida sekošana vienkāršiem simboliem utt. Citādi jau nevarēja, jo tas bija kolosāls vēsturiskā laikmeta nomaiņas laiks.

Pāreja uz daudz maz politisku racionālismu un tiesiskumu sākās ar 1990.g. 4. maija Deklarāciju un TF valdes, īpaši E.Levita ieteiktajiem starptautiski nozīmīgajiem soļiem Latvijas valstiskuma atjaunošanā. Pēdējos divdesmit gadus LR lielākoties ir tikusi veidota kā uz likumdošanu un demokrātisku pārvaldes formu balstīta valsts. Īpaši jāatzīmē Satversmes tiesas nozīmīgā loma valsts kā sistēmas stabilizācijā. Citas tiesībsargājošās institūcijas gan mocījušās vairāk.

Diemžēl Latvijā kā atjaunotā valstī tiesību jomā tapa lieli "caurumi" (varbūt tie tika radīti tīšuprāt?). Kapitālismā, ko kā valsts iekārtu TF laikos vēlējās vairākums, identificējot to ar labklājības valsti, neizbēgami radās un rodas kapitālisti - jaunbagātnieki, un kādam šajā uzņēmības, riska un sabiedriskā labuma pārdales iekārtā veicas bēdīgāk. Iekārta, ko mēs visi kopā radījām, nav vairs sociālisms, un tajā dzīvo pēc citiem - sacensības - principiem. Taču saprātīga, sociāli atbildīga kapitālisma dzīves noteikums mūsdienās ir: a) racionāli un morāli izsvērts tiesiskums, b) nemitīga modernizācija.

"Jaunais sākums" Latvijā, kas tagad balstās uz Zatlera runu, bija kā pasakā - es, Zatlers - Lāčplēsis nocērtu kapitālisma pūķim trīs oligarhu galvas. Mīts, kas kā silts vilnis apņem koalīcijas veidošanu, skandē: mēs liksim mazpieredzējušos priekšgalā (savā grāmatā "Eirodzīve" tādu vēlmi saucu par novofīlijas māniju), jo nevainība esot tikums! Gan jau pārvaldē noderēšot eks-prezidenta bijušais stratēģis Ķīlis, kas laikam baidījās kandidēt Saeimas vēlēšanās, jo gadiem ir publiskojis neoanarhismu. Tas, iespējams, tautai nebūtu paticis un viņu izsvītrotu. Gan valsti uz priekšu dzīšot amerikanizējušies neoliberāļi, kas visu pamazām pārdošot (Lattelekom un LMT noteikti) un studentus iedzīšot vēl vienā kredītu aizņemšanās vilnī (protams, bankām par labu). Un pēc 4 gadiem jaunais mitoloģiskais vadonis nu jau kā tautas prezidents vedīšot visus uz laimību.

Pēteris Apinis nesen ārstu biedrības portālā www.arstubiedriba.lv deva asprātīgu formulējumu: "Ja šiem ZRP deputātu kandidātiem kāds vienkāršiem paplašinātiem teikumiem latviešu valodā izskaidrotu to, ko ekonomiski sagatavojies veikt liberālis Vjačeslavs Dombrovskis, vai izgaismotu - kā Latvijas izglītību kājām gaisā pārveidos Roberts Ķīlis - šie sociāldemokrātiski, nacionālkonservatīvi vai sīksaimnieciski domājošie pilsoņi drīzāk pakārtos, nevis ļautu kaut ko tādu realizēt". Tā jau ir, ka grūstot mitoloģijām, pārdzīvojumi vairojas daudzkāršā apmērā.

Latviju var glābt divas lietas, ne jau jauna mitoloģija ar supervaroni. Vispirms par vienkāršāko. Tā ir tiesiskuma kļūdu sistēmiska analīze un tiesiskuma kā bezspraugu sistēmas nostiprināšana. Godprātīga, plaša, gan ekonomisku, gan sociālpsiholoģisku faktoru analīze par visu to, kur valsti un tautu izdevies "apčakarēt" dažiem džungļu kapitālismam piemērotiem indivīdiem. Tā būtu Atklāsmes Grāmata, varbūt pat noderīgāka nekā slavenais V.Dombrovska traktāts par iziešanu no krīzes.

Kas valstī kā sistēmā un sabiedrībā kā daudzu saprātīgu un strādīgu cilvēku kopumā pieļāva vismaz trīs reizes totālu tautas un valsts apkrāpšanu? Spilgtākais no tā - kāpēc bija banka "Baltija" un Lavents& Co? Kā drīkstēja viņus palaist tik bezkaunīgā savvaļā un finanšu piramīdas būvēšanā? Vai neviens to neredzēja? Nez kāpēc atceros, ka tauta runāja, banka Baltija esot saistīta ar Pārdaugavas grupējumu un tur nebūšot labi. Kāda apmātība ar jaunkapitālismu valsts varas elitei aizmigloja acis tajā laikā?

Nākamais - kāpēc bija Parex lieta, Kargins un Krasovickis, kas atkal piekrāpa visus? Kāpēc neviena pārvaldes struktūra pietiekami neturēja roku uz finanšu mahināciju pulsa? Par medijiem nerunāsim, patiesībā tie jau nav nekāda ceturtā vara, bet daudzkārt tikai kādas privatizētās varas atspulgs.

Kāpēc atkal kārtējais valsts krīzi vairojošais notikums. Kas pieļāva Flikam & Co piekrāpt visus un iztukšot Airbaltic (kā saka Prudentia eksperti), ar ko Latvija lepojās kā ar savu nacionālo zīmolu?

Vai tāpēc valstī kā tiesiskā sistēmā bija tādi "caurumi", ka kapitālismā esot jāmīl privātīpašnieki? Diezin vai, jo tad tā ir neracionāla un prettiesiska kapitālisma forma. Un nav ko runāt par demokrātijas politiskajiem labumiem mūsu zemē. Melīgs un blēdīgs lielkapitālists nav Dievs pat seno laiku kapitālismā un vēl mazāk modernitātes laikmetā. Bet pie mums daži bija iekārtojušies Dieva lomā.

Kamēr nebūs dziļas un sistēmiskas šo baigo kļūdu analīzes jautājumā par attiecībām: sabiedrība - valsts vara - "veiklie zēni" un viņu pieļaujamo darbību robežas, tikmēr gaidīsim jaunas krīzes, neskatoties uz to, ko ievēlēsim Saeimā. Jājautā, kas te notiek attiecībās starp sabiedrību un varu, ja daži tipāži var atļauties dancināt valsti gadiem ilgi un uzrodas arvien jauni dancinātāji? Ar ko būs saistīts ceturtais, piektais šāda veida notikums? Ar Gāzi? Ar Mežiem? Ar Dzelzceļu? Kuģniecības LR vairs nav, lidmašīnu tūlīt arī nebūs, un diezin vai var uzcelt no jauna cita veida aviokompāniju, ja nav prasts nosargāt šo pašu.

Notikumi, kas radīs jaunas un jaunas krīzes valstī tautai par sliktu, būs vēl un vēl, ja netiek izdarīti sistēmiski secinājumi, bet zobens tikai vicinās ap 3 konkrētu tā saucamo oligarhu galvām. Mēs mīlam šo zemi, varam mīlēt arī valsti, taču to patiesībā neviens nesargā, vai tie, kam tas deleģēts, nav pratuši nosargāt. Cilvēki brauc projām no Latvijas ne tikai tādēļ, ka meklē darbu un naudu, bet arī tāpēc, ka šķebina nenosargātās valsts viņiem un mums visiem iedalītā muļķu loma.

Kapitālisms, kā zināms, rada bagātus cilvēkus. Ja tas nepatīk, tad jātaisa jauna revolūcija un jāatgriežas pie komunisma. Taču vajag, ka bagātību rada ar darbu, arī garīgu, inovatīvu darbu un likumīgi, kas reizē nozīmētu taisnīgi. Un kapitālistiem ir jādalās ar tautu, jāinvestē un jāatbalsta sabiedrības attīstībai vajadzīgas lietas. Andrim Šķēlem, ja tā padomā, ir ticis daudz naudas, kā ticis - to jautāt ir tiesībsargājošās sistēmas uzdevums. Kam viņam tas viss, filosofiski skatoties, ja neviens cilvēks nav mūžīgs? Ja nu tikai viņa mazais dēliņš izmantotu tēva miljonus kā atspēriena punktu, kļūstot par jaunu Bilu Geitsu Latvijā un vilktu līdzi desmitiem tūkstošus Latvijas studentu uz jaunām inovācijām visiem pa labu. Tad to es varētu saprast. Citādi tas jāskaidro ar Skalbes pasaku par vērdiņu.

Visos šajos negatīvajos notikumos ir vairāk līdzību nekā atšķirību, daudz pārpratumu, ļauni egoistiska rīcība plašā mērogā, nevis tikai eks-prezidenta nosauktās trīs "pūķa galvas"! Kur ir koalīcija, kas saskata būtisko? Kas jau saknē izslēdz briestošo nelietību atkārtošanos? Apnicis jau!

Latvija kā mazais punktiņš lielajā pasaulē nav bezcerīgs, kaut arī tas nav pats mirdzošākais. Politiķiem būtu jācīnās, kas ieņems tieslietu ministra amatu kā atjaunotnes pamatu, nevis finanšu ministra, jo nauda bez tiesiskuma ved ellē.

Mūsdienu kapitālisms nav vairs tāds, kāds tas bija 19.gs, nav pat pirmskara laika - Ulmaņlaika - kapitālisms. Tie, kas uzvar mūsdienās, ir modernizācijas nesēji. Pasaule attīstās milzīgā tempā, Ķīna pēdējos desmit gados savas lielpilsētas pārvērš par kosmiskām 21. gs. metropolēm. Šanhajas universālveikali nav salīdzināmi ar Londonas Oxford Street - tā jau ir pagātne. Modernizācija nozīmē zinātniski tehnoloģiskās prasmes jeb instrumentālā prāta veiksmes stāstus. Arī galvu reibinošu arhitektūru, jo lielajās celtnēs, kā saka Hēgelis, ir laikmeta gars.

Kas uzcelts Rīgā pēc 1991.g.? Hansabanka, jā, zviedru banku lomu LR tā simbolizē. Tiek celts samazināta mēroga Stikla kalns - LNB. Tas diez vai izsauks pasaules arhitektūras žurnālu ievērību, kā tika cerēts Birkerta talanta dēļ, jo šim talantam neļāva parādīt to spožāko iespēju!

Laikmets rāda, ka te nav vēriena... Ir kašķis un mazasinība... Ziņneši Latvijā bieži neredz to, kas notiek lielajā pasaulē. Ziņas stāsta: pāragri mirušā dziedātāja Freimaņa mīļajam sunītim Pepei sabraukta ķepiņa. Nu, žēl! Bet pasaule pa to laiku maina savus spēka polus: ASV tiek samazināts kredītreitings, kaut kas neiespējams visā pēckara laikā! Ķīna savukārt paziņo, ka tuvāko 10-20 gadu laikā pārvaldīs visu pasauli, tādēļ tai cītīgi jāapgūst visu tautu kultūras virsotnes, lai vēlāk nenodarītu pāri! Ķīnieši soli pa solim nopērk Āfriku, Japāna piedāvā Itālijai atpirkt visus tās parādus un investēt naudu, cik vien vajadzīgs, briest domas par veselu valstu ieķīlāšanu, ekonomikas teorijas brūk, finanšu kapitāls demonstrē vēl neizskaidrotas likumsakarības, pasaule ar satraukumu gaida šīs un citas nezināmās pārvērtības... Bet mēs šajā pasaules mazītiņajā ciemā skatāmies uz nelielu ļaužu grupiņu - deputātiem, kas nezin ko sola, nezin kā pārgrupējas, it kā būtu Latvijas naba.

Latviju var glābt nevis mitoloģiski varoņi un jaun(vec)partijas, kas iet jebkurā koalīcijā, bet modernizācija un kvalitāte. Tūlītēja, bezalternatīvas, visu kopējiem spēkiem bez garām diskusijām panākama modernizācija. Citādi šis ciems pazūd lielajā pasaulē un ir vienalga, kas un kā to grib pārvaldīt.

Vajadzību pēc modernizācijas kā galveno risinājumu lieliski ir sapratusi Somija. Dzīvojot somiem līdzās, to ir saodusi arī Igaunija. Somijā, piemēram, Alto universitātei gadā ir 500 milj. eiro finansējums ar mērķi - lai mākslinieki, dizaineri, tehnologi un ekonomisti kopā radītu jaunus, unikālus, globālus produktus. Studijas par brīvu, arī ārzemniekiem. Nākotnes skats apsteidz tagadni un nomierina pagātnes traumas.

Modernizācija nozīmē, ka jaunatne zina trīs-četras svešvalodas, ir mobīli un reizē patriotiski lokāli, jo saprot piederības nozīmi globālajā dzīvē. Augstskolu modernizācija nozīmē nevis to, ka visus studējošos iespiež kredīta stangās, bet gan to, ka studiju programmas paceļ (arī ar lielisku ārzemju pasniedzēju palīdzību) izcilības līmenī. Nevis augstāko izglītību, kas tiecas pēc masām, bet atlasi, valsts finansētas budžeta vietas vairāk nekā līdz šim, taču ar milzīgām prasībām pēc kvalitatīvas studēšanas. Tā lai, piemēram, LR studenti - žurnālisti ir spējīgi dabūt darbu BBC un citur, ja viņi to vēlas. Tagad viņus nereti negrib pat Balvu avīze. Lai juristi perfekti zina starptautiskās tiesības, biznesa attiecības, lai var strādāt starptautiskos augstos amatos (daži vidējās juristu paaudzes pārstāvji jau to ir pierādījuši). Nanotehnoloģijas, kosmosa pētniecība, lāzertehnoloģijas, gudrie materiāli, alternatīvās enerģijas avotu meklējumi utt. Šādi vietējās izcelsmes cilvēki ar savām prasmēm vairo Latvijas modernizācijas iespējas globālajā pasaulē.Tas nav Latvijas zaudējums, bet ieguvums.

Modernizācija nozīmē, ka vajag aicināt un ņemt pretī arī augsta ranga intelektuāļus - imigrantus. Pēc tādiem tiecas visas attīstītās valstis. IBM Latvijai piedāvā izveidot radošo centru ar milzīgām finansiālām iespējām (tādi pasaulē esot 10 gab.) un ap 3000 speciālistu darba vietām no ārzemēm - Šveices, Indijas, kas strādātu kopā ar vietējiem, radītu un komercializētu inovatīvas idejas. Lieliski! Varu iedomāties, ka indieši jau pēc gada runātu latviski un droši vien ar sajūsmu ietu uz Dziesmusvētkiem. Vajag dabūt uz Latviju kādu no ES kopīgajām institūcijām, kā, piemēram, Somijā funkcionē visas ES datordrošības centrs. Gribējām dabūt uz Rīgu ES Inovāciju un tehnoloģiju institūtu, bet neviens no valstsvīriem īpaši nepacentās, ES atdeva to Budapeštai!

Latvija var skaitīt savus oligarhus un kā pirmziemnieks netikt tālāk par ciparu trīs. Latvija var noņemties ap savu it kā divkopienu valsti, prātot par visas tautas vēlētu prezidentu, draudēt ar sarkanajām līnijām, nodarboties ar savstarpēju krāpšanos un blefošanu utt. Taču modernā pasaule strauji iet mums garām. Mazajam ciemam pašam jāsāk mirdzēt, lai mūs pamanītu tie, kam veicas. Un to nevar panākt citādi, kā ceļot sabiedrības pašapziņu, stutējot Latvijas zinātni un veicinot superizglītību, kā arī godīgi un vēlreiz godīgi nostiprinot vienu likumu visiem bez robiem un caurumiem.

Politiķi paši patiesībā nevar izglābt Latviju. To var tikai tautas izprasta un pieprasīta vēlme pēc modernizācijas, nevis ikdienas mitoloģizēta līdzdalība politisko grupējumu spēlēs. Globālajā pasaulē noslēgties vairs nav iespējams. Kā galvenajam šajā mazajā pasaules ciemā, lai tas pastāvētu, jābūt modernizācijai, kvalitātei un tiesiskumam. Tāpēc nedod Dievs pie varas atkal cilvēkus, kas domā citādi vai savas savtīgās intereses paslēpj zem šiem nopietnajiem ceļvežiem !

Source

www.DELFI.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus