Maija Stefane: Stūra māja nav vieta vēstures šovam
Foto: LETA

Nesen kādā radio intervijā izskanēja viedoklis, ka tuvāko divu gadu laikā t.s. Stūra mājā (Brīvības bulvārī 61) varētu tikt iekārtots muzejs, kura koncepcijas pamatā būtu Koferis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Doma topošā muzeja ekspozīciju iekārtot kā koferi radusies izejot no apsvēruma, ka izsūtītie latvieši ar koferi rokās mērojuši tālo ceļu uz Sibīriju. Un ko nu kurš tai koferī tad ņēmis līdzi. Šo iespēju izteica Diāna Čivle, bijusī RD Kultūras departamenta direktore, kura tagad ir viena no atbildīgajām par Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā. Muzeja izveide tiekot saistīta ar iespēju šo muzeju veidot kā vienu no piedāvājumiem tūristiem, kuri droši, ka apmeklēs Rīgu 2014. gadā ievērojami vairāk nekā citus gadus. Šajā intervijā gan īsti nesadzirdēju, vai tiek domāts arī par visas ēkas kapitālo remontu un par kādiem līdzekļiem tas notiks, kā arī par to, kas un kādā veidā tīri finansiāli nodrošinās muzeja izveidošanu un sekojošo tā funkcionēšanu.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka Stūra mājā iespējami izveidojamā piemiņas vieta ir ne tikai smags vēsturisks, bet arī ārkārtīgi smags morāls mantojums, varbūt skaitliski ne visai daudzi, tomēr vēl ir dzīvi cilvēki, kuri šajās telpās pavadījuši vienus no skaudrākajiem mirkļiem savā mūžā. Zināms arī fakts, ka ne jau visi no ieslodzītajiem no Stūra mājas devās uz Sibīriju, jo īpaši 1940./41. gadā daudzi no ieslodzītajiem dzīvi šīs telpas vairs nekad neatstāja.

Pagraba telpas glabā baisu mūsu tautas vēsturisko pieredzi. Tai jāpieiet ar visdziļāko cieņu, vēsturiski patiesu un absolūti korektu izpēti, kā arī ļoti pārdomātu konceptuālo risinājumu. Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniekiem, kā iespējamiem muzeja vai piemiņas vietas koncepcijas izstrādātājiem, ir jādod ne tikai nepieciešamie finanšu resursi, bet arī cieņpilns laiks gan vēsturiskai izpētei, gan komunikācijai ar vēl dzīvi palikušajiem bijušajiem čekas pagrabos ieslodzītajiem. Šeit es pat nerunāju par nepieciešamību izpētīt visu Stūra mājas pastāvēšanas vēsturi - gan tajā esošo pagrabu, gan visas ēkas vēsturisko kontekstu. Neraugoties uz visu, piemiņas vieta vai muzejs ēkā ir jāiekārto, to prasa gan cieņa pret mūsu tautas vēsturi, gan mūsu tautas brīvības cīnītājiem, bet tas nevar notikt sasteigti, balstoties uz visai "fiksām" idejām, ar it kā nevainīgu mērķi to demonstrēt kā vienu no piedāvājumiem tūristiem 2014. gadā. Tūristi, protams, to apmeklēs, tāpat kā Latvijas Okupācijas muzeju, un ne tikai 2014. gadā. Šī baisā ēka nav vieta, kurā veidot šovu.

Doma – atdzīvināt nu jau visai paseno ideju par muzeja vai piemiņas vietas izveidi Stūra mājas pagrabos- nav peļama. Diemžēl līdz šim, gan no valsts, gan Rīgas pašvaldības puses tas vienmēr apstājies pret naudas trūkumu, kā arī pret to, ka vispār nav nekādas skaidrības, kāda nākotne sagaidāma šim, kādreiz tik bēdīgi slavenajam namam. Iznomāt vai pārdot? Neskatoties uz ilglaicīgiem Valsts nekustamā īpašuma aģentūras centieniem to iznomāt, tas nav vainagojies ar rezultātiem. Cik zināms, ēka Brīvības bulvārī 61 pēc tam, kad to pameta Valsts policija, pārejot uz jaunuzceltām telpām, arī tehniski ir visai bēdīgā stāvoklī, tādēļ muzeja ierīkošana bez visas ēkas kapitālā remonta nav iespējama.

Stūra mājas pagraba stāvā esošajām telpām un iekšējam pagalmiņam, kurš savulaik ticis izmantots kā ieslodzīto pastaigu laukums, vismaz beidzot ir piešķirts Valsts nozīmes vēstures pieminekļa statuss. Šis statuss jebkuram no jaunajiem ēkas nomniekiem vai īpašniekiem uzliek par pienākumu saglabāt šīs telpas neskartas, tādējādi perspektīvā nodrošinot iespēju tajās ierīkot piemiņas vietu vai muzeju.

2014. gads ir pēc diviem gadiem. Ēkai joprojām nav atrasts ne iespējamais nomnieks, ne pircējs. Maz ticams, ka valsts vai pašvaldība pēkšņi izdomātu atrast līdzekļus ~ 7 miljonus latu, lai ieguldītu ēkas nepieciešamajā kapitālajā remontā un vēl izdomātu, kādai funkcijai to pēc tam izmantot. Piekrītu tai pašā intervijā izteiktajam Okupācijas muzeja valdes locekļa Richarda Pētersona viedoklim, ka divu gadu laikā tas praktiski nav iespējams. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav veikta ne minētās ēkas vēsturiskā, ne tehniskā izpēte. Nemaz nerunājot par ēkas rekonstrukcijas projektu un jaunveidojamā muzeja koncepciju. Pretēji D.Čivles intervijā laikrakstam Latvijas Avīze paustajam, ka ideja par koferi piederot Okupācijas muzejam, Richards Pētersons gan teicās, ka tā viņam esot pirmā dzirdēšana.

Pirmais un svarīgākais šīs piemiņas vietas mērķis ir izteikt piemiņu un cieņu čekas pagrabos nomocītajiem un ieslodzītajiem mūsu tautas brīvības cīnītājiem, lai paustu savu nepārprotamo nostāju, ka nekas tāds mūsu tautas vēsturē nekad vairs nedrīkst atkārtoties.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form