Augstākās izglītības iestāžu (augstskolas, koledžas) skaits sāka pieaugt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Vairumā gadījumu iemesls tam bija nepieciešamība sakārtot profesionālās izglītības sektoru, trūkums darba tirgū pēc konkrētiem speciālistiem, vēlme nodrošināt augstākās izglītības centrus reģionos, kā arī tas, ka komersantiem tika dota iespēja dibināt privātās augstskolas.
Ja Latvijā studentu skaitam būtu tendence pieaugt, droši vien diskusijas par iestāžu konsolidāciju nemaz netiktu aizsāktas.
Neskatoties uz pēdējo 10 gadu straujo studentu skaita samazinājumu, 2016. gadā Latvijā joprojām darbojas 6 universitātes, 24 augstskolas un akadēmijas, 26 koledžas un 2 ārvalstu augstskolu filiāles. Kopā 58 augstākās izglītības iestādes. Daudz. Daudz, ja vērtējam augstskolu skaita attiecību pret studējošo skaitu. To, ka Latvijai būtu jāapdomā augstākās izglītības iestāžu slēgšanu un reorganizāciju, ir norādījuši arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) eksperti savā ziņojumā "Izglītība Latvijā".
Pēdējo 10 gadu laikā, studentu skaitam krītoties, tikai retā augstākās izglītības iestāde ir beigusi savu darbību vai strukturāli reorganizēta. Lai arī jau iepriekšējo Izglītības un zinātnes ministru laikā ir bijušas diskusijas, ka jāveic augstāko izglītību iestāžu konsolidācija, lielas reformas tā arī nav īstenojušās. Uzstādot izdzīvošanu par pašmērķi, augstskolas ir atradušas risinājumus, kā dzīvot taupības režīmos un turpināt savu darbību. Lielākoties tas ir noticis uz studentu un studētgribētāju rēķina.
Ir svarīgi arī saprast, ka augstākās izglītības iestāžu apvienošana vai tehniska skaita samazināšana uzreiz neatrisinās augstākās izglītības problēmas. Reformu mērķim būtu jābūt nevis resursu samazināšanai, bet gan efektīvākai to izmantošanai. Idejai jābalstās ilgtspējīgumā un konkrētā plānā, jo reformas ir spēcīgs, bet vienlaikus arī bīstams rīks. Reiz bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis iestājās par to, ka liela daļa no Latvijas augstākās izglītības iestādēm būtu slēdzamas vai reorganizējamas, tās apvienojot. Toreiz asa vēršanās pret šo vēlmi bija no vairākām pusēm, tostarp rektoriem un studentiem (protams, ne velti). Lai reformas tiktu īstenotas, jāmāk to nepieciešamību izskaidrot tiem, kurus tās visvairāk skars, kā arī jābūt skaidram plānam, kā to izdarīt.
Šobrīd saskatāma studiju programmu dublēšanās, īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Neapstrīdami, ka līdzīgas vai vienādas studiju programmas Latvijas tirgū veicina savstarpējo konkurenci starp augstskolām, tomēr būtu jāizvērtē, cik tas ir lietderīgi, kā arī jāatceras, ka Latvijas augstākā izglītība nekonkurē tikai nacionālā līmenī, bet arī Eiropas un pasaules kontekstā.
Lemjot par izmaiņām, lai novērstu studiju programmu dublēšanos, vispirms būtu jāņem vērā studējošo intereses iegūt kvalitatīvāko izglītību. Lai lietderīgāk izmantotu finanšu resursus, sākumā būtu jāizvērtē studiju programmu dublēšanās resursu ietilpīgajos studiju virzienos. Viens no efektīviem veidiem, kā to novērst, ir augstskolu kopējo studiju programmu izveide, koncentrējot studijām nepieciešamo resursus un nodrošinot kvalitatīvāko akadēmisko personālu. Situācijā, ja izglītības iestāde nespēj nodrošināt pietiekamu studentu skaitu studiju programmā un ir nepietiekami akadēmiskā personāla un materiāltehniskā nodrošinājuma resursi, būtu uzreiz jāvērtē studiju programmas slēgšana vai reorganizācija iespēja, lai beigās cietēju lomā nenonāktu studenti. Uzskatu, ka īpaši būtu jāizvērtē augstskolu filiāļu eksistēšana gan no izglītības kvalitātes, gan finansiālā aspekta.
Protams, izvērtējot augstskolu un studiju programmu konsolidācijas jautājumu, nedrīkstam aizmirst, ka Latvijai ir svarīgi attīstīt reģionus, jo īpaši ņemot vērā valsts ģeopolitisko situāciju. Tādā situācijā būtu vairāk jāpievērš uzmanība tam, lai reģionālo augstskolu piedāvātās studiju programmas būtu vairāk saistītas ar reģiona specifiku. Gribētos, lai tiktu veidoti unikāli "nišas" piedāvājumi, nodrošinot ciešāku sadarbību ar darba tirgu gan pētniecības jautājumos, gan studentu prakšu nodrošināšanā.
Domājot par nepieciešamajām reformām, nedrīkstam aizmirst to, ka reformu veikšanai parasti nepieciešams finansiālais segums. Cerēt, ka augstākajai izglītībai pēc reformām tērēsim mazāk ir aplami. Augstākā izglītība Latvijā ir ilgstoši nepietiekoši finansētu no valsts puses, to ir norādījuši arī Pasaules bankas eksperti. Tā turpināt nedrīkst. Iestājos par pārdomātām un izvērtētām reformām augstākajā izglītībā, kas veicinātu gan izglītības kvalitāti, gan pieejamību, gan arī racionālu un efektīvu finansējuma izlietojumu.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka studentiem ir svarīgi iegūt kvalitatīvu un konkurētspējīgu augstāko izglītību un tas, kurā iestādē tā tiek iegūta, ir sekundārs jautājums.