Ir svarīgi saprast, ka augstākā izglītība ir sabiedrisks labums. Augstākās izglītības iestādes nav uzlūkojamas kā izolētas institūcijas, kur studenti iegūst tikai personīgo labumu, bet gan kā zināšanu sabiedrības pamatresurss, kas neaprobežojas ar augstskolu absolventu spēju iekļauties darba tirgū.
Atskatoties uz valsts budžeta finansējuma piešķīrumu augstākajai izglītībai pēdējos desmit gados, redzama dramatiska situācija, kas ir signāls tam, ka šādi turpināt vairs nedrīkst. Vai tas ir mīts par līdzekļu neesamību, apzināta augstskolu atstāšana novārtā vai politiskās gribas trūkums? Šķiet, ka lielākā daļa valsts pārvaldes un likumdevēju nav apzinājušies, ka investīcijas augstākajā izglītībā un zinātnē ir garants tautas izglītošanā un tautsaimniecības attīstībai.
Publiskā finansējuma trūkums ir būtisks šķērslis, lai Latvijā tiktu nodrošināta kvalitatīva un starptautiski konkurētspējīgi augstākā izglītība. 2009. gadā finansējums augstākajai izglītībai tika samazināts par aptuveni 40% salīdzinājumā ar 2008. gadu. Kopš tā laika finansējuma apmērs nav būtiski palielinājies. Ierobežotais finansējuma apmērs daudzus gadus diktējis gan izglītības kvalitātes zemo līmeni, gan tās nepieejamību. Augstskolas ekonomiskās krīzes rezultātā samazināja kontaktstundas, pētniecību, personāla atalgojumu. Sekas jūtamas vēl šodien, jo valsts piešķirtais finansējums ir nepietiekams kvalitatīvu studiju īstenošanai.
Pasaules bankas eksperti raksturojuši Latvijas augstākās izglītības sistēmu kā ilgstoši nepietiekoši finansētu no valsts puses. Studiju vietas bāzes finansējums uz vienu studējošo Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā un gandrīz trīs reizes zemāks par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidējo. Šie iemesli ir pamatā tam, kāpēc šodien sūrojamies par augstākās izglītības kvalitāti, jo arī veikalā tās lētākās preces bieži vien nemaz nav tās kvalitatīvākās.
Tāpat Latvijā ir novērojama liela sociālā plaisa starp sabiedrības grupām, kuras iegūst vai neiegūst augstāko izglītību. Veidojoties izglītības tirgum, pieeju augstākiem izglītības līmeņiem noteikusi ģimeņu spēja vai nespēja apmaksāt attiecīgo izglītību, jo ne visi tiek valsts budžeta finansētajās studiju vietās vai ir iespējas par studijām maksāt no personīgajiem finanšu resursiem, vai ņemt kredītu. Joprojām ir novērojams tas, ka jaunieši, kuru vecākiem ir bijis zems vai vidējs izglītības līmenis, augstāko izglītību iegūst retāk. Tāpat ir novērojama cilvēku, jo īpaši jauniešu, aizplūšana no savas dzimtenes uz valstīm, kur ir valsts augstākā dotēta izglītība. Es vēlos, lai šis tiek mainīts.
Latvija 1990. gadā pievienojās Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Saskaņā ar starptautiskajām saistībām, kuras Latvija ir uzņēmusies, augstākai izglītībai ir jābūt vienādi pieejamai visiem valsts iedzīvotājiem, atbilstoši katra individuālajām spējām un viens no valsts mērķiem ir valsts dotētas augstākās izglītības ieviešana. Mūsu kaimiņvalsts Igaunija ir jau izdarījusi politisku izvēli - pārgājusi uz pilnīgu publisku finansējumu klātienes pilna laika izglītībai augstākai izglītībai igauņu valodā. Latvija ir sekojusi Igaunijas iniciatīvām vairākos nācijai svarīgos jautājumos. Arī šoreiz mēs varētu sekot Igaunijas piemēram. Ne tikai Igaunija, bet arī citas Eiropas valstis jau ir izvēlējušās valsts dotētu augstāko izglītību. Eirozonas kaimiņvalstu kontekstā publiskais finansējums ir augstākās izglītības finansējuma pamats un tam tā būtu jābūt arī Latvijā.
Kopš ekonomiskās krīzes laikiem augstskolas mūsu valstī ir bijušas nostādītas tādā pašā situācijā kā noguris sportists, kurš tiek dzīts uz Riodežaneiro Olimpiskajām spēlēm pēc medaļām, un tikai tad, ja tiks iegūta medaļa, saņems par to atalgojumu. Attiecībā uz augstākās izglītības finansēšanu ir absurdi prasīt no augstskolām augstus rādītājus, ja valsts nespēj nodrošināt pašu pamatu. Protams, jāpiekrīt tam, ka finansējuma piešķiršana nozarei neatrisinās visus tās problēmautājumus, un ir nepieciešamas pārdomātas un izvērtētas reformas, kas veicinātu gan izglītības kvalitāti, gan pieejamību, gan arī racionālu un efektīvu finansējuma izlietojumu.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, lai risinātu iepriekš minētās problēmas, būtiska loma ir valsts politikai. Ja nevienlīdzība izglītības jomā palielināsies, sarūkošais Latvijas cilvēkkapitāls netiks pilnībā izmantots, bet gan pazaudēts - atdots citām valstīm. Diemžēl, nespējot palielināt finansējumu augstākajai izglītībai, problēmas arvien vairāk pieaugs. Latvijas valstij ir nepieciešama ātra un izlēmīga politiskā rīcība attiecībā uz augstākās izglītības nozīmi tautsaimniecības un nācijas attīstībā, tai skaitā drošības un aizsardzības jautājumos. Izglītību ir jāpozicionē kā vērtību un garantu Latvijas attīstībai. Lūdzu politiķus domāt stratēģiski un tālredzīgi par mūsu valsts nākotni, ne tikai par saviem vēlētājiem un partiju reitingiem vēlēšanu gada kontekstā!