Tuvojoties 9.Saeimas vēlēšanām, politisko spēku cīņā par savu identitāti būtisku nozīmi ir ieguvis jēdziens “ienaidnieks”. Jēdziens, ar kuru problēmu var personificēt tā, lai vienlaikus skaidri iezīmētu savu attieksmi pret to. Sak – mēs zinām ienaidnieku sejā, re, kur tas ir, un mēs tiksim galā ar to. Šo domu apliecina arī jauno partiju pozicionēšanās, kad jau tā nacionāli saspīlētā situācijā parādās jauni galējie un vēl galējākie spēki, kuriem ienaidnieka meklējumos galva nav jālauza. Tā, piemēram, “Visu Latvijai”, kas sola strādāt “latviešu labā”, un “Tēvzemes savienība”, kas aicina izvērtēt pilsonību ieguvušo nelatviešu lojalitāti, skaidri liek saprast, ka ienaidnieks ir nelatvieši, kas savukārt dod iespēju Nacionāli demokrātiskajai partijai (LNDP) ar tās līderi Jevgēņiju Osipovu un apvienībai “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) kā naidnieku saviem vēlētājiem demonstrēt “etnokrātiskos” latviešus. Šie spēki ir savstarpēji pašpietiekami, un citu ienaidnieku ne viņiem, ne viņu elektorātam nevajag. Protams, tas šūpo veterāna “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (TB/LNN), pozīcijas, kura darbība vairs nav saskaņojama ar tik krasiem lozungiem. Taču bez ienaidnieka tēla nepaliks arī TB/LNNK piekritēji, jo īpaši, ja tas var būt meklējams ne tikai Latvijā, bet arī mums ne pārāk draudzīgajā kaimiņvalstī.
Minēto radikālo spēku parādīšanās zināmā mērā atrisina pirms vēlēšanām izveidotās Latvijas Pirmās partijas (LPP) un LC apvienības problēmas. Proti, ja LPP kā konservatīvai kristīgai partijai ienaidnieks ir “netikums”, tad LC kā liberāļiem cīnīties pret šo ienaidnieku nepiedien. Protams, gan jau abas partijas viedokļus saskaņos, taču vienīgais reālais ienaidnieks, pret kuru abi politiskie spēki var cīnīties roku rokā, ir nacionālradikāļi, kas, pašmērķa vadīti, traucē integrāciju un veicina divkopienu valsts izveidi.
Visvienkāršākā situācija ar ienaidnieka tēlu pagaidām ir “Jaunajam laikam”, jo ļaunais “korumpants” joprojām ir dzīvs. Turklāt šis labumu rausējs un valsts labklājības grāvējs ir nevis mazais kukuļņēmējs ierēdnītis, bet gan ikviens, kurš neklausa JL padomam un atļaujas iebilst pret JL idejām. Jādomā, ka, vēlēšanām tuvojoties, “atmaskošanu” vilnis uzbangos ar jaunu sparu.
Savukārt neapskaužamā situācijā ir Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Ienaidnieka meklējumos zaļās organizācijas te protestē pret jauno Rīgas attīstības plānu, te meklē tīklveida struktūras (no apkarojamo struktūru klāsta gan izslēdzot “Greenpees” un Pasaules dabas fondu). Un, kas lai zina, vai, tuvojoties vēlēšanām, nesaasināsies šā politiskā spēka interese, piemēram, par lidojošajiem šķīvīšiem vai psihotronajiem ieročiem.
Un te nu parādās interesants jautājums – kādu ienaidnieku atradīs viens no šobrīd ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem – Tautas partija (TP)? Neviens no iepriekš minētajiem TP neder. Partija, kura pietiekami ilgi ir bijusi valdošajā koalīcijā, šo pašu politisko varu pasludināt par korumpētu nevar nekādi. Nacionālismā radikāļus nepārspēt. Arī Krievija naidnieka lomai neder, jo kurš, ja ne Tautas partija, ir atbildīga par Latvijas stratēģisko ārpolitiku. Reālākais TP ienaidnieks varētu būt eirobirokrāts, pret kuru cīnīties nevar nedz LPP/LC (LC ilgstoši ir bruģējusi ceļu uz ES), nedz TB/LNNK un JL, kuri lepojas ar savu partiju pārstāvju darbību Eiroparlamentā. Tātad, ja neradīsies kāda oriģinālāka ideja, TP varētu pacelt karogu Latvijas aizstāvībai Eiropas iekšienē.
Pievēršoties partijām, par kuru cerībām iekļūt 9.Saeimā socioloģiskās aptaujas vēl neliecina, jāteic, ka Jaunajiem demokrātiem (JD) profilēties un atrast ienaidnieka tēlu varētu būt ne tikai grūti, bet pat neiespējami, jo, kā savulaik izteicās JD līderis Māris Gulbis, JD deklarētie mērķi ir līdzīgi “Jaunā laika” mērķiem. Bet, kam nav savu ideju un sava ienaidnieka, tas var palikt arī bez draudziņa (vēlētāja).
Savukārt Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP), kurai būtu jāatrod nabadzības un sociālās netaisnības personifikācija, tā vietā runā par simpātijām pret nacionālradikālo “Visu Latviajai” un pat pieļauj iespēju tai tuvināties. Interesanti, ka vēl nesen – 2005.gada janvārī (pirms pašvaldību vēlēšanām) - Jānis Dinevičs (LSDSP) gan rakstīja, ka etnisko karogu vicinātājiem nav nākotnes, jo, veicinot naidošanos, var gūt tikai īslaicīgus panākumus. Šķiet, ka pozicionēšanās problēma LSDSP jau kļuvusi hroniska, ar ko arī skaidrojams viņu popularitātes kritums.
Kā vērtēt “ienaidnieka” idejas izmantošanu? Atkarībā no tā, cik konkrētā ideja nes sevī Latvijai un tās sabiedrībai patiešām būtiskas problēmas cēloņsakarīgo redzējumu. Taču ne tikai. Apkopjot iepriekš teikto, nākas secināt, ka “ienaidnieka” ideja objektīvi palīdz apzināt ne tikai Latvijas iekšpolitiskās, bet arī ārpolitiskās intereses. Varbūt beidzot nostabilizēsies spēki, kas būs spējīgi reāli aizstāvēt mūs arī starptautiskajā arēnā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
