Dziesmu svētku nedēļā tūkstoši atkal gribēja redzēt un dzirdēt Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu "Lāčplēsis". Pieķēru sevi apjautā - pagājuši divdesmit gadi kopš pirmās izrādes1988.gadā... Tieši tik, cik ilga pirmās Latvijas brīvvalsts mūžs. Bet par atjaunotās Latvijas pilngadības laiku tās astoņpadsmitajā vasarā šī saruna ar dzejnieci un dramaturģi Māru Zālīti.
Vita Krauja: Es 1988. gada vasarā atgriezos mājās no Baltijas valstu studentu dziesmu svētkiem "Gaudeamus" Viļņā. Vēl joprojām atceros satraukumu, prieku un bažas vienlaikus mammas balsī, kad, klausoties manā stāstā par piedzīvoto, viņa pēkšņi sauca tēvam uz blakus istabu - iedomājies, viņi pārbraukuši ar Latvijas karogu?! Kādas sajūtas jūsos atstājis tas nozīmīgiem notikumiem pilnais laiks?


Māra Zālīte:
Palikusi lidojuma, iedvesmas un riska sajūta. Tā bija piesātināta vasara. Radošo savienību plēnums, folkloras festivāls "Baltica", kur kopā ar Pēteri Pētersonu un Ilmāru Blumbergu biju scenārija autore. Tās trakās cīņas ar ierēdniecību, kurai šķita tehniski neiespējama Blumberga ideja par sauli simbolizējošu puzuru Sporta pils viducī, kas ēkai piešķīra tik vienreizēju latviskumu. Nepatika jau varai pats festivāls, dažus gadus iepriekš folkloras ansambļus taču vēl vajāja. "Skandinieki" reāli ir sēdējuši cietumā, "Bizīterus", kur spēlēja Ilga Reizniece, Silvija Silava un pašreizējais Komponistu savienības priekšsēdis Uģis Prauliņš, izsvieda no Konservatorijas. Starp citu, viņus pieņēma Rakstnieku savienība. Folkloras kustība varai šķita nevēlama tās dziļā un autentiskā latviskuma dēļ. Tad sekoja "Lāčplēsis". Līdz tam bija nonākts ar lielu gudrību, diplomātiju, pat viltību, lai, no vienas puses, šo darbu vispār varētu uzvest, bet no otras - lai pēc pieņemšanas izrādes tas nepazustu kā nebijis. Tas lidojuma un spārnu laiks nav palicis bez pēdām. Jaunības priekus un grēkus izjūt arī pēc piecdesmit...


Astoņdesmito beigas bija īpašs laiks, dzīvojām ideālu sabiezētā gaisotnē. Likās - ideālu vajag koncentrēt cilvēku apziņā, un tas iemiesosies: ideālā Latvija no mūsu prātiem tiešā veidā nolaidīsies uz grēcīgās zemes. Arī šodien tādu ideālismu nedrīkstam noniecināt. Tas jāglabā kā svētums, tāda sabiedrības iekšēja uzziedēšana notiek tikai īpašu pacēlumu laikā.


Raiņa Lāčplēsis Spīdolai saka: Latvija tagad ir brīva, ko vēl gribi? Bet Spīdola atteic: Tik brīva un laimīga Latvija? Ne mūžīga? Ļoti daudzi dzejnieki jau pirmskara laikā runāja par mūžīgo - ideālo Latviju. To, kuru lolojam dziļi sirdīs, kurā izpaužas skaistais un labais. Un šīs ideālās Latvijas mūžīgo ideju vajag uzturēt, neraugoties uz aktuālās dzīves nejēdzībām. Ja cilvēka apziņā nav ideālā slāņa, viņa personība būtiski zaudē. Neatkarīga valsts bija mūsu tautas sapnis daudzus gadsimtus, kaut gan tauta ir kas vairāk nekā valsts. Par laimi, valstiskie un nacionālie ideāli mums sakrīt.


Man Latvija nav tikai teritorija, meži, pļavas... Es Latviju redzu un mīlu arī ar Annas Brigaderes acīm un sirdi, es to redzu ar Raiņa prātu, šaubām un mokām, es to redzu Purvīša gleznās, Vaska mūzikā. Latvija ir mūsu vēsture, kultūra, centieni, cīņas un upuri. Latvija ir sapnis par Latviju. Tādēļ man aktīvi nepatīk nostāja: redz, kā sapņojām, bet kas nu iznācis... Tā ir tikai daļa patiesības. Valstisko ideālu raudzēšanas laiks bija garš, tādēļ arī relatīva vilšanās sajūta neizbēgama. Taču ne jau viss iznācis slikti! Bet tiesa arī, ka daudz kas ir sliktāk, nekā cerējām.


?


Man grūti to sacīt, bet mūsu valsts ir nozagta. Tas nav poētisks tēls, bet Pasaules bankas atzinums jau pirms septiņiem gadiem, tā ir pasaules ekonomikas pīlāru diagnoze. Atradās mums tādi, kas savas pilnvaras izmantoja ļaunprātīgi. Šī nodevības sajūta sāp visvairāk. Tiesībsargājošās institūcijas bez politiķu atbalsta nespēj saukt vainīgos pie atbildības. Tā ir nākamā vilšanās, kam blakus bezpalīdzības sajūta. Mēs taču gribējām valsti, kur politiskajā vidē valda morālas vērtības!


Tur valdošās vērtības laikam raksturo premjera Ivara Godmaņa 17. jūlija Saeimas sēdē teiktais. Izmantojot izdevību, premjers žurnālistiem nolasīja lekciju par parlamenta nozīmi demokratizācijas procesā, norādot: jebkuri mēģinājumi apdraudēt parlamenta stabilitāti apdraud arī pašu valsti. Ar to premjers netieši pateica, ka 2. augusta referenduma atbalstītāji vērtējami kā pretvalstiski elementi.


Tad es esmu pretvalstisks elements - pēc šīs definīcijas!


No kurienes varai tā iedoma identificēt sevi ar valsti?


Klasiskais teiciens - valsts - tas esmu es! - pieder vienam no Francijas karaļiem. Varas elitei identificēt sevi ar valsti ir ļoti tipiski. Saprotams: ja jūsu rīcībā ir valsts resursi, tiesības dalīt, pārdalīt, piešķirt un nepiešķirt, un ja varu iespējams nesodīti izmantot noziedzīgiem mērķiem, - dzimst ķēniņa visatļautības sajūta. Bet mēs ikviens esam tā valsts. Esam pilieni, kas veido jūru, ar kuru nedrīkst nerēķināties. Taču Godmani pazīstu personiski, cienu, un man šķiet, ka viņam būs misējies ar neveiklu izteicienu.


Vienalga, ar neapbruņotu ādu jūtama valdošās koalīcijas nevēlēšanās dot tautai tiesības atlaist Saeimu.


Diemžēl man jāsaka tie smagie vārdi: šī Saeima ir visneveiksmīgākā visā Latvijas vēsturē, ieskaitot pirmskara laiku. Šāda Saeimas atkarība no valdošām ekonomiskām aprindām vēl nav pieredzēta. Patiesībā izveidojusies ļoti īpatnēja situācija: neatkarīgas valsts parlaments nav neatkarīgs. Šī Saeima ir arī ļoti nekvalificēta, daudziem tajā nav ne mazākās sajēgas par valsts lietām. Tā nav simts viedo galvu Saeima, jo daudzi ir pasīvi un neko neietekmē, neviens viņus pat nepazīst.


Un daudzi tajā sēdošie "balso pareizi kā pionieri", runājot Gundegas Repšes jaunā romāna "Bāreņu nams" vārdiem.


Kauns skatīties, kā, piemēram, Bresis un Staķe mēģināja pēdējā brīdī iebalsot viņu saimniekus interesējošas normas likumos. Arī tos saimniekus var skaidri nolasīt. Diemžēl tie neatrodas Jēkaba ielas namā un tauta arī tā nav. Valstij šī Saeima nes lielus, un pirmkārt morālus zaudējumus. Un tas, ka 217 tūkstoši cilvēku jau tagad grib šo Saeimu atlaist, arī kaut ko nozīmē. Pat prokurors izteicies, ka šī Saeima ne vien nepalīdz atklāt noziegumus, bet nevēlas pieņemt valsts izlaupītāju iespējas ierobežojošus likumus. Tāda Saeima valstij ir milzīgs slogs un būtu atlaižama.


Piederu šā parlamenta leģitimitātes apšaubītājiem. Jo tas pie varas tika likumu apejošas, pozitīvisma mērcē ievīstītas, gluži vai totalitāras valsts cienīgas priekšvēlēšanu kampaņas rezultātā. Varbūt piedzīvosim laiku, kad 9. Saeimu par nelikumīgu atzīs vēsturnieki un politologi. Un vēl es šai Saeimai pārmetu ne vien tautas ekonomisku, bet arī emocionālu emigrāciju. Tādā devušies tie, kas vairs netic nevienam, kam varas slīkšana korupcijā un melos ir līdz kaklam. Tas nozīmē, ka šie cilvēki Latvijai ir ļoti emocionāli piesaistīti, bet viņi to visu nevar pārdzīvot, un izvēlas vieglāko ceļu - aizbraukšanu. Diemžēl mēs atkal arī izmirstam. Bet pie varas taču visu laiku Tautas partija ar trim bērniem savās emblēmās!


Bet, ja referendums nobalso par parlamenta atlaišanu, uz pašreizējo Saeimu tas neattieksies.


Tā ir.


Līdzībās runājot, sanāk tā: precēties atļauts, bet šķirties ne. Kādēļ gan Satversmes tēvi neiekļāva pamatlikumā Saeimas atlaišanas normu?


Viņiem prātā nenāca, ka politiskā morāle varētu krist tik zemu, lai tautas vēlēts parlaments strādātu pret tautu. Bet jau 1934. gadā šī ilūzija zuda, un Saeimā otrajā lasījumā nonāca likumprojekts ar tiesībām tautai parlamentu atlaist. Ja nebijis 15. maija apvērsuma, varbūt Satversme jau tagad tautai dotu tiesības atlaist likumdevēju. Toreiz nepaspēja.


Izskatās pēc varas polittehnologu viltības - divi referendumi nevis apvienoti, bet katrs savā vasaras sestdienā...


Varētu būt. Atvaļinājumu laiks ir visneizdevīgākais vēlētāju mobilizēšanai. Daudzu cilvēku nav valstī. Izskaidrošana un diskusijas praktiski nenotiek.


Palasīju Saeimas stenogrammas. Deputāti satraucas - vai pēc jaunās normas ieviešanas jau pirmajā dienā pēc vēlēšanām kāds neaicinās uz referendumu? Tas, kā iestrādāt pakārtotās normas atbilstoši Satversmes garam, būs juristu un nevis pilsoņu ziņā. Taču nebūtu bijis slikti, ja arodbiedrības devušas plašāku skaidrojumu no Satversmes piedāvāto grozījumu izrietošām izmaiņām citos likumos. Vismaz atklātā telpā un manā rīcībā tādi nav nonākuši.


Publiskajā telpā runā "par Satversmes grozīšanu", nevis skaidri un gaiši "par tiesībām tautai atlaist Saeimu".


Neesmu juriste, bet man šķiet, ka mums visu referendumu jautājumi formulēti, kā kasot ar labo roku kreiso ausi. Varbūt arī šī neskaidrā valoda ir manipulācijas instruments.


Kā pati rīkosieties nākamsestdien un 23. augustā?


Nākamsestdien būšu kopā ar savu tautu. Par 23. augustu vēl nezinu. Pensiju lietā neesmu iedziļinājusies, par ko īsti mūs aicina balsot. Līdz tam pati gribēšu noskaidrot, vai referendums ir veids, kā palielināt pensijas.


Ar kādu iekšēju sajūtu 2. augustā iesiet uz referendumu?



Man ir smagi, ka tik tālu esam nonākuši. Taču esmu pārliecināta - ja pirmās brīvvalsts laikā būtu ierakstītas tautas tiesības atlaist Saeimu, šā parlamenta deputāti savos krēslos vairs nesēdētu. Īsti neesmu saklausījusi publisku diskusiju no tautas kalpu puses. Kāpēc viņi ir tik ļoti pret tautas tiesībām atlaist parlamentu? Tiešām valda bailes par savu krēslu vai arī ir dziļāki motīvi? Tos neesmu saklausījusi, tāpēc paturu aizdomas, ka Saeima baidās par krēslu. Valdīšot mūžīgs pirmsreferenduma stāvoklis... Nē, tauta nav akla. Ja Saeima strādās valsts un tautas labā, nebūs nekāda pamata referendumu rosināt, bet rosinātāji negūs atsaucību. Iešu uz referendumu ar smagu sirdi - pašu vēlētie labākie, gudrākie, godīgākie, nu šie vārdi liekami pēdiņās, jāsauc atpakaļ. Žēl, ka, izlejot netīro ūdeni, būs jāzaudē arī godīgie deputāti. Tādi, protams, ir.


Kas tā latviešiem par nelaimi ik reizes kāpt uz viena un tā paša grābekļa, tautas kalpus izvēloties?


Jācīnās ne vien par tiesībām, bet jāatceras arī katra pienākumi un atbildība, parlamentu ievēlot. Mēs esam gan paslidināti uz banāna mizas, gan paļāvušies totalitāra stila reklāmas belzieniem pa smadzenēm. Manipulācija ar cilvēkiem ir mūsu laikmeta problēma. Tai jāturas pretī. Kā? Ar zināšanām.


Bet varbūt vēl nav pagājis pietiekami ilgs laiks kopš neatkarības atjaunošanas un nevaram gribēt, lai būtu izauguši nesavtīgi valstsvīri?


Gribēt varam, bet viņi vēl nav tikuši pāri kapitāla uzkrāšanas ārprātīgajam procesam, kas saistās ar kāri pēc mantas un varas. Apskurbuši no varas, no iespējām, ko tā sniedz, cilvēki zaudē orientierus - viss ir vecs kā pasaule. Bet tam purvam ir jātiek cauri. Turklāt es neticu šo grezno villu un ekstrām pārpilno autiņu īpašnieku laimei. Nevar būt laimīgi cilvēki, kas ir konfliktā ar savu sirdsapziņu un nebauda sabiedrības cieņu.


Briesmīgāka soda par ļaužu nicinājumu nevar būt. Bet pie šīs atziņas ir jānonāk. Politikai jākļūst pieaugušai. Ar laiku šīs varas un mantas kaislības rimsies. Burtiski gara acīm redzu, kā nāk jaunais, turīgais vidusslānis ar savu briedumu un spēku. Personiski kā Rīgā, tā Latvijas novados pazīstu daudzus trīsdesmit un četrdesmitgadniekus, kas nav nekādi multimiljonāri, bet godīgi tikuši pie turības. Un es ticu, ka pie teikšanas tiks paaudze, no kuras nāks arī nesavtīgi valstsvīri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit