Protams, tas ir ļoti plašs jautājumu loks, kas ietver gan to, ko mēs saprotam ar kvalitatīvu izglītību, gan to, kādi resursi, mācībspēki, infrastruktūra un finanses augstskolām ir pieejami un kādi augstskolu vadības un pārvaldības modeļi ir optimāli.
Uz šiem jautājumiem nepieciešams palūkoties kompleksi, nevis diskutēt par katru atsevišķi un dažādos kontekstos. Vienubrīd runājam par to, vai atļaut piesaistīt pastāvīgā darbā mācībspēkus no ārzemēm, kas līguma slēgšanas brīdī latviešu valodu vēl nepārvalda perfekti. Citreiz spriežam, vai tie augstskolas darbības indikatori, kas tiek lietoti augstskolu starptautisko rangu tabulu (reitingu) veidošanā, ir lietojami arī Latvijā, lai salīdzinātu augstskolas, un vai augstskolas atrašanās starptautisko reitingu augšgalā ir svarīga, vai arī varbūt tas nemaz pašmāju izglītībai nav būtiski
Tāpat par finansēm. Kā attiekties pret to, ka valsts dibinātās augstskolās Latvijas valsts budžeta finansētu vietu visiem studētgribētājiem nepietiek?
No visiem šiem jautājumiem šobrīd priekšplānā ir izvirzījies viens – augstskolu pārvaldības modelis. Atkārtoti tiek runāts, vai ir optimāli, ka šobrīd valstī esošās sešas universitātes atrodas triju ministriju pārraudzībā, it īpaši atceroties, ka visbiežāk pēc vēlēšanām koalīcijā ietilpstošās politiskās partijas sadala savā starpā atbildības un arī ietekmes jomas un ministrijas parasti ir dažādu politisko spēku pārraudzībā. Pats nosaukums un arī universitātes kritēriji, kas šobrīd ir fiksēti mūsu valsts likumdošanā, paredz, ka tās nav kādas vienas vai dažu radniecīgu nozaru mācību iestādes, bet piedāvā izglītību plašā daudzu nozaru spektrā. Un tad mūsu valstī, piemēram, Veselības ministrija pārrauga policistu sagatavošanu. Neesmu pārliecināts, ka šādā veidā var sagaidīt kvalitatīvu pārraudzību un efektīvu resursu izmantošanu.
Taču lai nu paliek. Šobrīd uzmanības centrā ir konkrēts, lai arī svarīgs, bet samērā šaurs jautājums. Augstskolu pārvaldība individuālas augstskolas vadības līmenī. Diskusijas jautājums ir šāds: vai līdztekus šobrīd eksistējošām pārvaldības struktūrām – augstskolas satversmes sapulcei, senātam un rektoram ar viņa vadības komandu – ir nepieciešams ieviest jaunu pārvaldības instrumentu – augstskolas padomi?
Vārds "padome" pārvaldības institūcijas izpratnē Latvijā ir ar nelāgu pieskaņu. Līdzās visnotaļ veiksmīgiem piemēriem, kad padomes gan privātajā biznesā, gan valsts institūcijās ir sekmējušas institūcijas veiksmīgu darbību, ir pietiekami daudz gadījumu, kad padomes ir kalpojušas kā instruments politiskās kontroles nodrošināšanai atsevišķu politisku vai ekonomisku spēku interesēs.
Tādēļ, runājot par iespēju, ka padomes kļūst kā pārvaldības instruments augstskolās, mēs esam ļoti piesardzīgi. Es teiktu – pamatoti piesardzīgi. Turklāt leģitīms ir jautājums, vai padome kā pārvaldības instruments vispār ir piemērota augstākajai izglītībai un kādēļ tās jāievieš. Vai pašreizējās pārvaldības struktūras kādā no pārvaldības aspektiem nav pietiekami efektīvas?
Te nu uzreiz jāteic, ka nevajadzētu izdomāt velosipēdu, bet paraudzīties apkārt. Vienmēr nedaudz riskanti kā piemēru ņemt valstis, kas ir ievērojami lielākas par mūsu Latviju un bieži vien ir arī ievērojami turīgākas un spējīgas vairāk resursu atvēlēt augstākajai izglītībai.
Tādēļ varbūt vērts paskatīties uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā. Mēs zinām, ka abās mūsu kaimiņvalstīs ir spēcīgas senās tradīcijās un modernā pārvaldībā balstītas universitātes un augstskolas. Ne velti katru gadu, kad tiek publicēti lielie starptautiskie augstskolu reitingi, sabiedrība un politiķi parasti skumīgi konstatē, ka kaimiņi atrodas, lai arī nedaudz, bet tomēr mums priekšā. Augstskolas savukārt priecājas, ja reitingos ir vērojams kāpums, un skaidro, kādēļ mūsu kaimiņi tomēr atrodas augstākās vietās par mums. Parasti galvenais arguments – Lietuvā un Igaunijā augstskolas ir labāk finansētas.
Protams, patiesās atbildes uz jautājumiem par to, kas nodrošina augstākās izglītības kvalitāti, ir kompleksas un ietver visus manis pieminētos faktorus, iespēju piesaistīt talantīgus mācībspēkus, finansējumu un citus resursus, kā arī pārvaldību.
Runājot par pārvaldību, jāpiemin, ka Tartu Universitāte jau pirms vairākiem gadiem pēc savas iniciatīvas kā pārvaldības instrumentu ieviesa Tartu Universitātes Padomi. Tas tika darīts, sekojot citu sekmīgu Eiropas universitāšu piemēram ar sapratni, ka tas veicinās augstskolas attīstību. Tartu Universitātei tehniski un juridiski to bija iespējams izdarīt vieglāk. Iemesls tam ir samērā vienkāršs. Pārvaldības struktūras ir aprakstītas likumos. Latvijas gadījumā – Augstskolu likumā. Tad, lūk, Tartu Universitātei Igaunijā ir savs Tartu Universitātes likums. Tas nozīmē, ka augstskola var izdarīt izmaiņas šajā likumā, protams, tās apstiprinot Igaunijas parlamentā, bet tas neskar citas Igaunijas augstskolas. Starp citu, varbūt arī Latvijā ir vērts padomāt par atsevišķu likumu universitātēm vai vismaz dažām spēcīgākajām no tām.
Līdzīgi, gan ar lielākām diskusijām – akadēmiskām un arī juridiskām, padomes kā pārvaldības instruments ir ieviestas arī Viļņas Universitātē un citās Lietuvas augstskolās.
Tie ir labi piemēri, ko vajadzētu detalizēti analizēt, jo katrā no mūsu kaimiņvalstīm padomes darbojas nedaudz atšķirīgi. Nu kaut vai jautājumā, kādas ir padomju funkcijas un iespējas piedalīties augstskolas vadītāja – rektora – vēlēšanu procesā.
Galvenā motivācija šai iniciatīvai bija šāda. No vienas puses, ir jāsaglabā augstskolu autonomija, spēja pašām noteikt savas attīstības ceļus. Tādēļ augstskolas padomē, neapšaubāmi, ir jābūt augstskolas deleģēto un ar augstskolu saistīto akadēmiskā, vispārējā personāla un studējošo pārstāvju skaitliskajam pārsvaram. Pareizi un labi! Bet, kā mēs zinām, akadēmiskiem cilvēkiem ir savas prioritātes un arī lietas, kas viņiem ne vienmēr ir nozīmības skalas pašā augšā. Piemēram, augstskolas darbības ekonomiskā efektivitāte. Taču nebūtu slikti to balansēt un svaru kausu pretējā pusē virzīt cilvēkus, kuri padomē strādātu ar pieredzi, kas gūta lielu biznesa institūciju pārvaldībā. Ja tas izdotos optimāli, tad padomju ieviešana varētu izrādīties laba ideja. Galu galā mēs visi esam ieinteresēti, lai valsts līdzekļi, kas nonāk augstākajā izglītībā, tiktu izmantoti maksimāli efektīvi. Un galu galā šādā padomē sabiedrības pārstāvji var aicināt padomes locekļus, kuri nākuši no akadēmiskās vides, viņos ieklausīties. Pēc padomju veidošanas pamatidejas, no pārvaldības un biznesa nākušie padomes locekļi vienmēr būs skaitliskā mazākumā un vieni paši neko nolemt nespēs.
Protams, lai tas darbotos, ir jāvienojas par konkrētiem racionāliem, drošiem un visiem saprotamiem mehānismiem, kā padomes veidojas, kā padomes locekļi nonāk amatos. Padomēm ir jābūt profesionālām, no politikas brīvām. Kādas ir padomes pilnvaras augstskolas budžeta un ilgtermiņa stratēģijas apstiprināšanā. Kas un kādos gadījumos padomes locekļus var no amata atcelt. Galu galā – kam padome atskaitās. Padomes nevar būt tādas, kam nevienam nav jāatskaitās.
Domāju, ka ir visai skaidrs, ka augstskolu senātu pārziņā paliek visi akadēmiskie jautājumi. Ko un kā augstskolā māca, kādas ir pētniecības prioritātes, iespējams, arī tas, kādus mācībspēkus augstskola gribētu redzēt savā vidū, un daudzi citi akadēmiski jautājumi.
Protams, ar padomēm un to ieviešanu vai neieviešanu augstskolu pārvaldība neaprobežojas. Ir jādomā par visu pārvaldes struktūru kopumā. Arī par fakultāšu un augstskolu zinātnisko institūtu pārvaldību. Taču tas prasa atsevišķu diskusiju.
Jautājums par augstskolu pārvaldības modeļiem un to iespējamo maiņu Latvijā nav jauns. Piemēram, divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Saeimā nonākušajā un ilgi (divu Saeimas sasaukumu garumā) diskutētajā, bet tā arī nepieņemtajā Augstākās izglītības likuma projektā tas jau bija paredzēts. Toreiz idejai par pārvaldības modeļa maiņu augstskolās bija liela opozīcija.
Ļoti gribētos cerēt, ka šoreiz politiķiem, sabiedrībai un augstskolām tomēr izdosies vienoties par ceļiem, kā panākt augstskolu pārvaldības efektivitātes un lēmumu pieņemšanas kvalitātes un ātruma palielināšanu. Citādi var sanākt kā vecajā anekdotē, kad uz jautājumu, par cik gadiem mēs atpaliekam no citiem, nākas dzirdēt atbildi – par mūžību. Ja tā notiks, zaudētāji būsim mēs visi. Pirmkārt jaunie cilvēki, kuru Latvijā iegūtā izglītība nebūs pietiekami konkurētspējīga Eiropā, un mēs kā sabiedrība, jo mūsu talantīgākie un ambiciozākie jaunie cilvēki izvēlēsies studēt citur (ne mazums to dara jau tagad). Tas nozīmē, ka daudzi no viņiem savu ieguldījumu dos diemžēl ne jau mūsu valsts attīstībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
