Mareks Diks: Likums viens, pieejas dažādas?
Foto: Publicitātes foto

Romiešu tiesību princips "Una lex – una iustitia omnibus" jeb "Viens likums – viena taisnība visiem" vairs īsti nestrādā. Mūsdienās drīzāk ir cieņā izkropļots tā variants: "Viens likums – viena taisnība visiem, bet likumu katrs interpretē, kā ienāk prātā." Paradoksāli, bet šāda izkropļota forma darbojas arī lietās, kuras skar nodokļu parādu piedziņu valsts labā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jebkurš uzņēmējs un arī privātpersona zina, ka nenomaksāti nodokļu parādi var izraisīt smagas sekas – sākot ar nokavējuma naudas aprēķināšanu un beidzot ar pārkāpēja saimnieciskās darbības apturēšanu un maksātnespēju. Savukārt no fiziskām personām Valsts ieņēmumu dienests nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu neuzsāk vien tad, ja piedzenamā parāda kopsumma nav lielāka par 15 eiro, bet citos gadījumos parādnieks tiek purināts bez žēlastības. Šādai pieejai vajadzētu darboties attiecībā pret visiem nodokļu maksātājiem.

Tiek proponēts, ka likumsargu prioritātei vajadzētu būt to noziegumu apkarošanai, kas Latvijas teritorijā rada netīru naudu. Tā ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas, peļņas slēpšana, arī narkotikas un korupcija. Taču, ja par pēdējo divu punktu apkarošanu dzirdams pietiekami bieži, tad par pirmajiem diviem – izvairīšanos no nodokļiem un peļņas nobēdzināšanu – rodas iespaids, ka tiek ķertas galvenokārt "lielās zivis", bet sīkajiem darbonīšiem ir visas iespējas izsprukt cauri sveikā.

Viena no iecienītām shēmām attiecībā uz aizdevumiem, nekustamo īpašumu pakalpojumiem u. c. ir līgumu slēgšana starp sevi – fizisku personu – un sev piederošu vai savā ietekmē esošu juridisko personu. Pats par sevi šāds darījums nav nelikumīgs, ja vien tas netiek veikts, lai izvairītos no nodokļu nomaksas vai īstenotu to nomaksu krietni mazākā apmērā, neuzrādītu SIA patieso peļņu, gūtu iespēju norakstīt PVN vai pārliktu naudu no uzņēmuma kabatas savējā. Ja šādas shēmas īstenotāji bijuši juridiskās zinībās labi "apkalti" un ja tās rezultātā iegūtā summa nav mērāma miljonos eiro, pastāv iespējamība, ka Valsts ieņēmumu dienestam gluži vienkārši nebūs vēlēšanās krāmēties ar tādiem "sīkumiem", jo īpaši gadījumos, kad fonā tam visam ir arī civiltiesisks strīds.

Aplūkosim divus piemērus. Vienā gadījumā saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu vēstīto kāda uzņēmuma valdes loceklis un viņa dzīvesbiedre uz dažādu fiktīvu aizdevumu līgumu pamata no kādas SIA aizdeva naudu abu kontrolē esošiem uzņēmumiem, no kuriem tālāk daļa naudas tika pārskaitīta kā uz minēto personu kontrolē esošo uzņēmumu, tā viņu pašu personīgajiem norēķinu kontiem. Rezultātā uzņēmums novests līdz maksātnespējai. Naudas līdzekļi piesavināti gandrīz astoņu miljonu eiro apmērā, un krimināllieta šovasar nosūtīta Ekonomisko lietu tiesai. Mantisko jautājumu risināšanai aizdomās turēto personu īpašumiem tika uzlikts arests.

Otru gadījumu vērts aplūkot sīkāk, jo, ļoti iespējams, līdzīgas shēmas Latvijā tiek īstenotas pietiekami bieži. Fabula ir sekojoša: kāda fiziska persona ar sev piederošo SIA noslēdza cerību pirkuma līgumu par zemesgabalu un ēkas jaunbūvi, ar kuru pircējs apņēmās veikt arī minētās jaunbūves celtniecības procesa un tam nepieciešamo būvmateriālu finansēšanu. No pirkuma maksas tika paredzēts atskaitīt SIA jaunbūves būvniecībā ieguldītos līdzekļus. Minētais punkts ir svarīgs, jo dod iespēju juridiskai personai atgūt no valsts PVN līdzvērtīgi materiālu iegādē ieguldītajai summai.

Uzņēmuma ieguldījums mājas būvniecībā bija 44 457 eiro, bet SIA īpašniece no sava uzņēmuma kā aizdevuma atgriešanu, nevis aizņēmumu, saņēma vēl 45 163 eiro. Var pieņemt, ka ēka tika uzbūvēta par minētās SIA līdzekļiem, bet summa, no kuras kā pircējam, tā pārdevējam, tātad fiziskai un juridiskai personai vienā personā, būtu jānomaksā valstij nodokļus, kopumā sasniedz vairāk nekā 89 tūkstošus eiro. Tas netika izdarīts. VID uzskata, ka šajā gadījumā pretlikumīgu darbību nav bijis un valstij nekādi zaudējumi nav nodarīti.

Minētā SIA par zemes un ēkas īpašnieci tā arī nekļuva. Uzņēmums nonāca cita īpašnieka rokās un klusi beidza savu eksistenci. Toties māju un zemi pirms pāris gadiem fiziskā persona atsavināja trešajai personai par it kā bankā savulaik īpašuma iegādei un ēkas būvniecībai privātpersonas ņemtā kredīta atlikuma summu – 60 800 eiro.

Varētu jautāt – kas te slikts? Cilvēks juta, ka nevarēs šādu naudu bankai atdot, pārdeva īpašumu un palika, tā sakot, ar nulles bilanci. Taču te ir savas neskaidrības. Ja pirkuma–pārdevuma līgums par minētajiem vairāk nekā sešdesmit tūkstošiem eiro bija reģistrēts zemesgrāmatā, tad līguma papildinājumi, kur pirkuma summa jau norādīta 95 500 eiro, zemesgrāmatā nav reģistrēti, un ne valsts nodeva, ne arī nodokļu starpība par šo summu nav samaksāta. Arī nekustamā īpašuma pircējs, būdams valsts amatpersona, savā ienākumu deklarācijā nav norādījis patieso nekustamā īpašuma darījuma vērtību. Taču par nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā vainīgajai personai saskaņā ar Krimināllikuma 219. pantu pienākas sods.

Tomēr ne VID, ne Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra neko aizdomīgu šajā lietā nesaskatīja, lai arī, raugoties pēc būtības, runa ir par nekustamā īpašuma patiesās pārdošanas cenas slēpšanu, nedeklarētu ienākumu gūšanu un iespējamu PVN izkrāpšanu saistībā ar nekustamajā īpašumā realizēto būvniecības procesu.

Raksta sākumā minēju piemēru ar kādas SIA valdes locekļa un viņa dzīvesbiedres veikto aizdevumu pārskaitīšanu no šīs SIA uz saviem uzņēmumiem un kabatām. Protams, starp abiem šiem gadījumiem nav liekama vienlīdzības zīme kaut vai tādēļ vien, ka saskaņā ar plašsaziņas līdzekļos pausto vīrietis pie kriminālatbildības saukts par piesavināšanos lielā apmērā, juridiskas personas tīšu novešanu līdz maksātnespējai, izvairīšanos no skaidras naudas deklarēšanas. Taču Krimināllikuma XIX nodaļā "Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā" līdztekus pantiem, pēc kuriem pie atbildības tiek saukti iepriekš minētais vīrietis un viņa dzīvesbiedre, ir arī 218. pants par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas. Tomēr, lai kādu sauktu pie atbildības vai arī novērstu visas šaubas par personas darbību likumību, iepriekš ir nepieciešama attiecīgo institūciju vēlme šādus gadījumus izmeklēt.

Ja vēlamies, lai valstī nodokļu nomaksas ziņā valdītu disciplīna, beigtu griezties PVN izkrāpšanas "karuseļi", netiktu slēpta uzņēmumu patiesā peļņa, tiktu izskaustas "aplokšņu algas", ir nepieciešama katra šāda, pat šķietami sīka, gadījuma skrupuloza pārbaude. Diemžēl manis minētajā otrajā piemērā tādas nebija. Varētu par to arī nerunāt, taču līdzīgu gadījumu Latvijā, visticamāk, netrūkst, un to dēļ neieņemto nodokļu maksājumu ziņā jebkurš būvnieku kartelis nobāl.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form