Varētu pat izmantot šādu salīdzinājumu. Sociālā uzņēmējdarbība ir kā bērns, kurš sēž istabā, kas pilna pieaugušo, un mēs no viņa sagaidām tieši tādus pašus rezultātus kā no pieaugušā. Vai arī, vēl trakāk, lūdzam viņu neienākt. Diemžēl gadās arī tā.
Sociālās uzņēmējdarbības akseleratora "New Door" kopīgajā projektā ar Zviedrijas un Ukrainas kolēģiem man šogad bija iespēja viesoties Zviedrijā un tikties ar sociālajiem uzņēmējiem. Šī valsts jau izsenis tiek uzskatīta par paraugu tam, kā nodrošināt atbalstu visiem, kuri vēlas darboties biznesā. Kā to dara zviedri? Ja izmantojam iepriekšminēto salīdzinājumu par telpu, kas pilna profesionāļu jeb "pieaugušo", zviedri tur saaicina visus, arī jaunus cilvēkus, un saka – palīdzēsim un parādīsim, kas jādara, mēs tevi atbalstīsim, jo tas, ko tu dari, ir svarīgi.
Kāpēc šāda pieeja ir svarīga? Kad mēs palīdzam sabiedrības vājākajam posmam, ieguvēji esam mēs visi. Ja cilvēkam laukos ir kaut neliels bizness, daudzos gadījumos tas var būt sociālais bizness, un viņš var nodarbināt vēl dažus cilvēkus, viņš mazina nabadzību tuvējā apkārtnē un viņa paša bizness tikai aug. Gluži vienkārši cilvēkiem ir vairāk naudas, ko tērēt savām vajadzībām. Es domāju, ka mēs agri vai vēlu līdz šādai izpratnei nonāksim. Zviedrijā pat valdības līmenī šī filozofija tiek atbalstīta un ir daudz pozitīvas propagandas. Un tikai tur es sapratu, cik šāda propaganda ir svarīga. Cilvēkiem ir jāparāda, ka, palīdzot līdzpilsoņiem integrēties sabiedrībā vai risināt ekonomiska rakstura problēmas, mēs pirmkārt palīdzam paši sev. Mūsu sabiedrība kļūst stiprāka un bagātāka.
Zviedrijā pašvaldībām ir nozaru saraksts, kurām ir problēmas, bet ko tās var piedāvāt risināt sociālajiem uzņēmējiem. Latvijā pašvaldības ir atbildīgas tikai par naudas sadali. Attiecīgi – ja pašvaldība saņem naudu, kas paredzēta, piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tad tā to vienkārši sadala atbilstoši mērķim. Savukārt Zviedrijā cilvēki var pat pieprasīt palīdzību pašvaldībai risināt viņu problēmas.
Rietumeiropā institūcijas jau saprot, ka sociālo problēmu risināšanai, piemēram, pakalpojumu sniegšanai veciem cilvēkiem, kuru skaits pieaug gadu no gada, nepieciešams piesaistīt speciālistus no nevalstiskā sektora. Iemesls ir tāds, ka pašvaldības, īpaši nelielas pašvaldības, nevar atļauties pieņemt darbā labus speciālistus, lai risinātu specifiskas sociālas problēmas vai izaicinājumus. Tas attiecas uz psihologiem, psihoterapeitiem, specializētiem sociālajiem darbiniekiem, juristiem u. tml. Šādu speciālistu algošana var būt ļoti dārga. Taču nevalstiskajām organizācijām (NVO) un sociālajiem uzņēmējiem šāda pakalpojuma piedāvāšana pašvaldībai nav ne sarežģīta, ne dārga, jo pašvaldība ir tikai viens no specifiskā pakalpojuma klientiem. Tātad, ja privātās iniciatīvas spēj izstrādāt jaunus atbalsta modeļus, kur tās var atpelnīt, tad valstij vajadzētu būt ieinteresētai šādas iniciatīvas atbalstīt.
Es ticu, ka arī Latvijā nākotne ir sociālo uzņēmumu sadarbībai gan ar valsts institūcijām, gan pašvaldībām. Tas notiek arī šobrīd, taču viss ir atkarīgs no konkrētas pašvaldības. Rīga, Cēsis, Jūrmala un Sigulda – šeit mēs redzam vislielāko atbalstu sociālajai uzņēmējdarbībai. Rīgai gan ir sarežģītāk, jo pašvaldība ir liela un tai ir daudz piedāvājumu no dažādām organizācijām, kas vēlas sadarboties. Līdz ar to ir daudz grūtāk pieņemt lēmumu. Taču mazākās pašvaldībās viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kas tur strādā. Ja tur darbinieks saprot iedzīvotāju vajadzības un ir atvērts, meklē risinājumus, tad sadarbība var izdoties jau tagad. Tomēr lielākā daļa pašvaldību joprojām gaida sabiedrības viedokli un "atļauju" no kādas augstākstāvošas organizācijas vai institūcijas. Tāpēc kādam būtu jādod šāda zīme. Pretējā gadījumā – ja nu es ierosinu darīt citādi un mani atlaiž?
Dažādas Eiropas organizācijas, piemēram, Zviedrijas Institūts, Eiropas Komisija un citas, atbalsta pieredzes apmaiņas programmas starp Baltijas un Rietumeiropas valstīm tieši tādēļ, lai mēs varētu pārvarēt izolācijas un neuzticības pieredzi vienam pret otru. Tā ir palikusi kā smaga pagātnes liecība. Taču spēja sadarboties valsts robežās ir nepieciešama attīstības sastāvdaļa, jo bez sadarbības starp valsts sektoru un NVO, starp privāto biznesu un valsts institūcijām mēs paliksim uz vietas. Vēl ļaunāk – katrs savā stūrī.
Un nobeigumā man gribas teikt, ka ne katrai lietai, ko tu dari, ir jābūt orientētai uz peļņu naudas izteiksmē. Un, tici vai ne, – tu tāpat dzīvosi labi! Diemžēl mēs šobrīd dzīvojam sabiedrībā, kur finanšu panākumi ir galvenais. Ja neesi finansiāli "superveiksmīgs", tevi uzskatīs par "lūzeri". Tas, protams, daudzus cilvēkus ierindo "lūzeru" kategorijā.
Neskatoties uz to, ka sociālo uzņēmumu mērķis nav peļņas gūšana, daudzi uzņēmumi arī Latvijā ir pierādījuši, ka veiksmīgi iespējams darboties biznesā, arī risinot kādu sociālu problēmu un tādējādi vēl radot papildu labumu mums visiem. Atbalstīsim šos cilvēkus un īpaši novērtēsim viņu darbu. Nauda nebūvē valsti, neatrisina problēmas, neattīsta ne sabiedrību, ne biznesu. To dara cilvēki. Ja mēs visi kopā centīsimies nodrošināt iespēju dzīvot un attīstīties iespējami vairāk Latvijas iedzīvotāju, mēs visi kopā būsim apmierināti un laimīgāki.