Ja es nezinu neko par Kristu, tad nevaru zināt, ka viņa dievišķība ir apstiprināta nevis 325.gadā sasauktajā Nīkajas koncilā, kā to apgalvo Brauns, bet gan krietni pirms minētā gada. Tas lasāmfsd ne tikai četros kanoniskajos evaņģēlijos, bet arī tā laika nekristīgo vēsturnieku - Jozefa Flāvija, Lukiāna, Plīnija Jaunākā tekstos. Tieši vēsturnieks Plīnijs Jaunākais 112.gadā par kristiešiem Romas imperatoram Trajānam raksta: "viņi mēdza sapulcēties vienā noteiktā nedēļas dienā jau pirms rītausmas, dziedāt slavas dziesmas Kristum kā kādam Dievam.". Tā Palestīnā agrāk dzīvojis cilvēks – Ješua no Nācaretes – jau tolaik pielūgts kā Dievs.
Varu mierīgi nezināt, ka mutvārdu formā tālāk nodotie Kristus dzīves apraksti rakstveidā fiksēti tikai pēc Viņa nāves un tāpēc, lai Jēzus sekotājiem, kuri vēlējās dzīvot pēc viņa īstās mācības, būtu pieejama autentiska, Kristus apustuļu sniegta liecība. Var taču nezināt, ka vēlāk no vairāk nekā 5000 dokumentiem tika izvēlēti vairāk lasītie teksti, kas tika lietoti dievkalpojumos, tā veidojot mūsdienās zināmo Jauno Derību. Turklāt šī izvēle notika nevis 4.gadsimtā Konstantīna Lielā uzraudzībā, kā to apgalvo Brauns, bet gan jau 1.gadsimtā.
Un man pat ir piedodams neatcerēties skolas vēstures stundās mācīto. Tāpat to, ka Svēto Rakstu kanons veidojies, dievkalpojumos lasot tieši to apustuļu vai viņu biedru sarakstītos tekstus, kas snieguši autentisku mācību par Kristu, bijuši seni, lietoti visos galvenajos kristīgajos centros. Tāpēc izslēdzams tas, ka viena atsevišķa draudze pieņemtu par patieso kādu pseido apustuļu rakstīto, ja visi pārējie pirmo draudžu kristieši to neatzītu. Varu nezināt, ka teksti, kas šiem kritērijiem neatbilda, tika pieskaitīti apokrifiem un tādēļ dievkalpojumos netika lietoti. Un varu nezināt, ka vecākā mums pieejamā "atzīto" evaņģēliju kopija ir ar 130.gadu datētais t.s. Railenda manuskripts, kurā ir daļa Jāņa Evanģēlija.
To visu varu nezināt, tāpat kā par gnostiķu (no grieķu val. "pazīt", "zināt") mācību, kuri strikti šķīra garīgo no materiālā, atzīstot, ka materiālā pasaule ir ļauna par sevi. Un tā nu man atliek ticēt vien Braunam arī tad, kad atsaucoties uz Filipa un Marijas evaņģēlijiem, kuri nav īsteni drošs avots Jēzus dzīves pazīšanā, viņš man saka, ka Pēteris nebija tas, kuram uzticēti norādījumi, kā veidot kristīgo baznīcu. Un es ticu, jo tas ir tik patīkami un viegli ticēt bez zināšanas. Un man nevar pārmest, jo Brauns pats man apliecina, ka fakti par prioriju un "Opus Dei" ir patiesība.
Varu nezināt, kas ir Sionas Priorija. Tad kāpēc man neticēt Braunam, kurš kā faktu man pasniedz ziņu, ka 1099.gadā veidotā apvienība glabājusi patiesību par Kristus asinslīniju – Viņa tiešo pēcnācēju izskatā. Tomēr beigās izrādās, ka priorijas dibināšanas gads ir 1956 un es jūtos kā muļķe, kas noticējusi par faktiem uzdotai pasakai. Turklāt uzzinu arī to, ka pirms grāmatā minētās bijušas vēl divas Sionas priorijas - viena no tām Cionas Dievmātes mūku ordenis, kas beidzis pastāvēt 1617.gadā – bet otru un "Da Vinči kodā" minēto dibinājis par krāpšanu un svešas naudas izšķērdēšanu notiesātais Pjērs Plantārds, savas izdomas pamatošanai izmantojot viltotus dokumentus, viltojot, piemēram, arī šīs organizācijas lielmestru sarakstu.
Palasot vēstures grāmatas un rokoties internetā arī uzzinu, ka "Opus Dei" nebūt nav pašmocītāju sekta, kā to apgalvo Brauns, bet gan 1928.gadā Hosemarijas Eskrivas dibināta, baznīcas aprobēta kristīga organizācija, kas aicina apzināties savu ikdienas darbu kā kalpošanu Dievam. Uzzinu arī to, ka Marijas evaņģēlijs liecina par viņai itin kā uzticēto mācību par metafizisku spēku ietekmi uz dvēseli. Savukārt Filipa evaņģēlijs, pretēji Brauna teiktajam, nav sarakstīts aramiešu, bet gan koptu valodā. Abi vēsta par sakramentu nozīmi gnostiskajā pasaules ainā un abos minētajos tekstos nevar būt runas par seksuālām attiecībām starp Jēzu un Mariju, kaut vai gnostiķu seksam pierakstītās "netīrības" dēļ.
Un tāpēc vairs nevaru nodomāt: varbūt Brauns nekļūdās, piedāvājot savu tēzi par baznīcas vajāto un izstumto Mariju Magdalēnu. Jo patiesība ir cita - Magdalēna ir viena no katoļu baznīcas svētajām, un par viņu joprojām runā kā par apustuļu apustuli – pirmo, kurai Kristus uzticēja vēsti par augšāmcelšanos. Un kur nu vēl Leonardo un viņa ap 1490.gadu radītais "Svētais vakarēdiens". Man liekas saistoša mākslas vēsture un tālab es lasu par Da Vinči. Un lasītais neļauj man domāt, ka šajā freskā Jēzus mācekļa un evaņģēlija vietā "iegleznota" sieviete. Kaut vai tikai tāpēc, ka vēstures liecības saka, ka tur bijis Jānis. Ja Jēzum blakus ir Marija Magdalēna, tad kur gan Da Vinči "pazudis" apustulis Jānis?
Es esmu lietotājs, kurš patur sev tiesības lasīt Brauna stāstu un arī Bībeli. Pētīt vēsturi un iet uz filmām. Kā arī neņemt par pilnu viltotus faktus, līdzīgi kā atturēties no pusdienām "Makdonaldā".