Bijušās Padomju Savienības laikā atomelektrostaciju būvnieki gāja uz kompartijas centrālkomiteju un "pierādīja", ka projekts ir tik drošs, ka nekad nekādos apstākļos nekas slikts nenotiks. "Pierādīja" un būvēja.
ASV tās pašas procedūras sākums bija līdzīgs, bet tad valdība teica: notiks un noteikti notiks, un tagad pierādiet, ka tad neviens necietīs. Ja pierādīja, tad būvēja. Nepierādīja - nebūvēja.
Padomju Savienībā sekas bija Černobiļa, bet ASV valdība savu tautu un valsti ir nosargājusi.
Latvijas Interneta vēlēšanu potenciālie "būvnieki" pašreiz ir eiforiski noskaņoti cerībā uz "padomju procedūru", bet viņiem ir jāapzinās, ka gan Latvijas esošo pilsoņu, gan potenciālo pilsoņu tiesības ir saņemt atbildi uz jautājumu: "kas būs, ja notiks". Šķiet, ka šos "būvniekus" tāpat kā Dienvidu tilta gadījumā interesē tikai un vienīgi apsolītā naudas summa ar daudzajām nullītēm, pēc tam - kaut ūdens plūdi. Tad jau kā vienmēr neviens ne par ko neatbildēs. Tas nekas, ka pasaules IT nozares vadošie speciālisti uzskata, ka Interneta vēlēšanas drošības apsvērumu dēļ varētu notikt labi ja pēc dažiem gadu desmitiem un arī tad pie nosacījuma, ja tiktu radīta principiāli cita datu pārraides infrastruktūra uz pagaidām nevienam nezināmiem principiem. Mūsu Interneta vēlēšanu "būvnieki" savā Sūnu ciemā izliekas zinām labāk, lai gan īstenībā viņi muļķo Latvijas tautu, un faktiski arī paši sevi. Izstrādei apsolītajam miljonam te nav ne mazākās nozīmes – arī pie viena miljarda liela finansējuma principiāli labāku Interneta vēlēšanu kvalitāti šobrīd radīt nav iespējams.
Entuziastiski noskaņotos politiķus, ieskaitot ministru prezidentu ar savu "uzstādījumu" ieviest Interneta balsojumu 2013. gada pašvaldību vēlēšanās un par šo "uzstādījumu" atbildīgos ministrus, uz mirkli jāapstādina un vienkārši jāliek viņiem padomāt. Ja atklāsme nenāk, tad jāpalasa pirmavoti (skat. obligāto literatūru par Igaunijas vēlēšanu sistēmas "kvalitāti" un atbilstību demokrātijas un cilvēktiesību pamatprincipiem, un par ASV Aizsardzības ministrijas sistēmas SERVE 22 miljonu dolāru vērtā projekta pārtraukšanu drošības apsvērumu dēļ). Ja pagrūti lasās un tuvumā nav neviena godīga, kvalificēta un šai biznesā neieinteresēta eksperta, bet ļoti gribas pieņemt lēmumu par Interneta vēlēšanu ieviešanu Latvijā, tad, acīmredzot, jāseko ASV valdības praksei atomelektrostaciju būvniecībā.
Pirmā līmeņa "Gan jau viss būs labi" eksāmenā jāpiedalās valsts sekretāru sanāksmē apstiprinātās koncepcijas "Par interneta vēlēšanu sistēmas izveidi" autoriem kopā ar sanāksmes protokolu parakstījušajiem augsta ranga valsts ierēdņiem. Viņiem jāpierāda ne tikai politiķiem, bet arī visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, ka viņu piedāvātais Interneta vēlēšanu tehnoloģiskais risinājums saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 6. pantu atbilstoši vispārpieņemtajiem vispārējo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu principiem garantē vismaz šādu prasību izpildi:
1. katrs individuālais balsojums tiek pieskaitīts kopīgajam balsojumam un pie tam pareizi,
2. katrs individuālais balsojums ir anonīms neatkarīgi no tehniskajiem līdzekļiem, kas varētu tikt lietoti tā izspiegošanai,
3. neviens individuālais balsojums, kurš patiesībā nav noticis, nevar tikt pieskaitīts kopīgajam balsojumam,
4. iespējas pirkt un pārdot individuālo balsojumu nav lielākas kā tradicionālajās vēlēšanās,
5. nav iespējas realizēt "ģimeņu" balsojumu jebkurā tā izpausmes formā – ģimenē, darba vietā, kreditoru spiediena rezultātā utt.,
6. pilsoniskās sabiedrības novērotājiem tāpat kā tradicionālajās vēlēšanās ir iespēja pārliecināties par Interneta vēlēšanu norises godīgumu bez jebkādām speciālām zināšanām,
7. neviens fizisko balsojuma procesu nevar pārvērst par peļņas avotu, piedāvājot vēlēšanu punkta pakalpojumus,
8. vēlēšanu procesu un/vai rezultātus var nograut tikai klasiski nepārvaramas varas apstākļi: kari, dabas stihijas utt., bet nevis apzināti kaitnieciski noskaņoti subjekti – hakeri no visas pasaules, Latvijai naidīgi noskaņotas citu valstu valdības, banku apmuļķoti, izputināti un bezizejā novesti Latvijas kredītņēmēji ar labām IT zināšanām, ar vēlēšanu rezultātiem neapmierinātu politisku partiju iniciēti tiesu lēmumi utt.
Ir būtiski, ka šīs prasības neietver vēlētāja tiesības pārbaudīt savu balsojumu. Šī tēma ir Interneta vēlēšanu būvnieku iemīļotākā "slieka uz makšķerāķa", lai izraisītu pseidotehnisku diskusiju un izvairītos no problēmas būtības apspriešanas. Tradicionālajās vēlēšanās pēc balsojuma lapas iemešanas urnā nevienam taču šādu pārbaudes tiesību nav, un neviens nejūt pēc šādas iespējas ne mazākās vajadzības, ja tik vien viņš uzticas valstij, kas šīs vēlēšanas organizē.
Latvijā mēdz piesaukt Igauniju kā paraugu, jo tā ir vienīgā valsts pasaulē, kurā parlamenta vēlēšanās var nobalsot Internetā. Diemžēl Igaunijas tipa Interneta vēlēšanu risinājumu ieviest nevaram tā iemesla dēļ, ka tā darbināšanai nepieciešama visu individuālo balsojumu ierakstīšana datu bāzē. Bet tas ir pretrunā ar LR Satversmes 6. panta formulējumu par aizklātām vēlēšanām. Ko nu? Kārtējais referendums par Satversmes izmaiņām? Un vai Latvijas pilsoņi ir gatavi atteikties no aizklāto vēlēšanu principa? Šeit savs vārds būtu sakāms juristiem – konstitucionālo tiesību ekspertiem.
Pirmā līmeņa eksāmena veiksmīgs iznākums nozīmētu, ka Latvija IT drošības risinājumos ir aizsteigusies vairākus gadu desmitus priekšā pārējai pasaulei. Rezultātā uz Latviju straumēm plūstu pasūtījumi no visas pasaules! Visus taču nomoka IT sistēmu drošības problēmas. No nomaksātajiem nodokļiem valdība ātri vien atdotu ārējos parādus, un Latvijas tautai izbijušie treknie gadi tādi paliesi liktos. Skaists sapnis, vai ne?
Ja pirmā līmeņa eksāmens tiek veiksmīgi nokārtots, tas nav pietiekami, ir nepieciešams nākamā līmeņa "Ja notiks, tad neviens necietīs" eksāmens. Otrā līmeņa eksāmens jāiztur koncepcijas autoriem, tehniskā risinājuma izstrādātājiem, valsts sekretāriem un citiem valsts ierēdņiem – parakstu licējiem, kā arī visiem Interneta vēlēšanu atbalstītājiem politiķiem. Ja dzīvē izrādītos, ka vēlēšanu process tiek nograuts vai rezultāti viltoti, tad tas nozīmētu to, ka eksāmenā viņi visi būtu solidāri melojuši.
Iespējamos Interneta vēlēšanu rezultātu tiesiskuma aspektus Latvijā ieskicē igauņu pieredze. Igaunijas Augstākās tiesas 2011.gada 21. marta spriedums par atteikumu atcelt vēlēšanu rezultātus pēc Tartu studenta Paavo Pihelgas prasības uzskatāmi parāda tiesisko nihilismu, kaut Interneta vēlēšanām atbilstošas izmaiņas likumdošanā tika savlaicīgi veiktas. Paavo taču demonstrēja programmatūru, kas ļāva manipulēt ar valsts parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Centra partijas iesniegumu ar prasību anulēt vēlēšanu rezultātus vēlēšanu komisija aiz matiem pievilktu formālu atrunu dēļ nepieņēma.
Latvijas ceturtajai varai sarunu ar katru Interneta vēlēšanu potenciāli atbildīgu atbalstītāju būtu jāsāk ar jautājumu: "Kāda būs Tava personīgā atbildība gadījumā, ja vēlēšanu procesu nograus vai viltos rezultātus?". Ja Latvijā Interneta vēlēšanas jau darbotos, tad nav zināms, kādi būtu rezultāti referendumā par krievu kā otro valsts valodu – pietiekami liela Interneta balsotāju skaita gadījumā varētu gadīties pārsteigumi. Vēlēšanu procesa nograušana vēl nebūtu pats ļaunākais, bet ko darīt profesionālas un nepierādāmas rezultātu viltošanas gadījumā?
Reāls Latvijas potenciālais scenārijs ir 2010. gadā ASV galvaspilsētas Interneta vēlēšanu sistēmas tests divas nedēļas pirms pašvaldības vēlēšanām. Mičiganas universitātes profesoram Aleksim Haldermanam tika pasūtīta šīs vēlēšanu sistēmas drošības pārbaude. Profesors ar saviem studentiem 36 stundu laikā pilnībā pārņēma vēlēšanu sistēmu savā kontrolē un demonstrēja vēlēšanu rezultātu viltošanas iespējas. Skolu valdes priekšnieka amatā visnotaļ "likumīgi" tika ievēlēts kāds filmu varonis robots-pļēgurs. Paralēli pamata pārbaudei notika neplānots kiberkarš, kurā profesora komanda sekmīgi atvairīja hakeru uzbrukumus no Ķīnas, Indijas un Irānas. Sistēmas izstrādātājiem un vēlēšanu komisijai acīmredzami tas nebūtu pa spēkam. Zīmīgi, ka citas titulētu IT drošības speciālistu komandas pārbaudes šo sistēmu atzina par drošu. Ja "ievēlētā" robota vietā būtu reāls cilvēks, tad šo titulēto speciālistu slēdziens būtu, ka vēlēšanu rezultāts nav apšaubāms. IT sistēmu audits vispār ir smalka lieta. Tepat Latvijā mūsu Neo uzskatāmi parādīja, ka iztērētie miljoni, kas aizmaksāti viedām, pasaulē atzītām auditorkompānijām par IT sistēmu drošību auditiem, ir vējā izmesta nauda.
Valsts amatpersonu personīgā atbildība par pieņemtajiem lēmumiem ir galvenais virzītājspēks un nepieciešams (bet ne pietiekams) garants ne tikai drošu Interneta vēlēšanu ieviešanai, bet arī efektīvām valsts pārvaldes reformām, arī valsts izkļūšanai no parādu verdzības. Pamācošs stāsts par atbildību ir Apvienotās Karalistes lēmums 2010. gadā pārtraukt 2003. gadā uzsākto 5 miljardu angļu mārciņu vērto pilsoņu identifikācijas karšu un jaunās paaudzes biometrisko pasu projektu ar zaudējumiem virs 1 miljarda angļu mārciņām. Dienesta izmeklēšanā, kad valdošie politiķi jau bija nomainījušies (ko nu vairs no viņiem?), visi ierēdņi solidāri notēloja nevainīgos. Šī lēmuma rezultātā angļi joprojām lieliski iztiek ar vecajām pasēm.
Nav ne mazāko šaubu, ka Latvijā nograuta vēlēšanu procesa vai pierādīta rezultātu viltojuma fakta gadījumā neviens par to reāli neatbildētu.
IT lielvalstī Somijā ar tās relatīvi lielo teritoriju un mazo iedzīvotāju blīvumu ir objektīvi grūti organizēt tradicionālās vēlēšanas, tādēļ somi jau ilgstoši meklē vieglākus risinājumus, taču neveiksmīgi. 2009.gada aprīlī Somijas Augstākā Administratīvā Tiesa atcēla vēlēšanu rezultātus visās pašvaldībās, kuru vēlēšanu iecirkņos balsošana notika, izmantojot eksperimentālu e-vēlēšanu sistēmu. 2010.gada janvārī Somijas valdība paziņoja, ka e-vēlēšanu izstrādes vairs netiks attīstītas un tiks meklētas iespējas uzlabot tradicionālo vēlēšanu sistēmu. Tuvākais termiņš, kad somi solījuši varbūt apspriest šo tēmu, ir 2016.gads. Vai tad Nokia nespētu pārspēt Igauniju un noorganizēt mobilā Interneta balsošanu? Protams, ka spētu, taču Nokia apzinās esošos tehnoloģiskos riskus, turklāt Somijas politiķi vada valsti saprātīgi un atbildīgi.
Varbūt arī Latvija varētu mācīties no Somijas? Un Interneta vēlēšanām paredzētos 1,875 miljonus latu iztērēt saprātīgāk un atbildīgāk? Galīgās projekta izmaksas nav prognozējamas, jo koncepcijā minēts, ka šai summā nav ietverta vēlēšanu iecirkņu datorizācija, vēlētāju autentifikācijas mehānisma nesēja izgatavošana un izsniegšana, kā arī drošas datu pārraides un sakaru nodrošināšana. Nez cik drošie megabiti sekundē katram vēlētājam plānoti, ja jau somiem nepietiek ar valsts garantēto 2Mbs Interneta pieslēgumu katram iedzīvotājam šogad un 100 Mbs 2015.gadā?
Protams, daudziem Latvijā un citās mītnes zemēs šķiet vilinoša iespēja nobalsot, neatejot no ierastā mājas datora. Taču ir skaidri jāapzinās, ka mūsu politiķu uzsāktā Interneta vēlēšanu avantūra krievu ruletes formā uz spēles liek ne tikai klasiskās demokrātijas vērtības, bet arī Latvijas valstisko pastāvēšanu.
Obligātā literatūra interesentiem:
• Igaunijas Augstākās tiesas 2011.gada 21.marta spriedums.
• On Internet voting. Barbara Simons, Dec 7 2011.
• Report on the Estonian Internet Voting System. Barbara Simons, Sep 3 2011.
Obligātā literatūra ekspertiem:
• Attacking the Washington, D.C. Internet Voting System, Scott Wolchok, Eric Wustrow, Dawn Isabel, and J. Alex Halderman, In Proc. 16th Conference on Financial Cryptography & Data Security, Feb. 2012.
• A Security Analysis of the Secure Electronic Registration and Voting Experiment (SERVE), David Jefferson, Aviel D. Rubin, Barbara Simons, David Wagner, Jan 21 2004.