Ar visu cieņu pret premjera darbu, zināmas pārdomas tomēr raisa Latvijas politiskās elites, ja vien tā to var saukt, un tās zināmo un nezināmo aizkulišu domubiedru un balstītāju, nespēja pieņemt striktus un drosmīgus lēmumus, paralēli strādājot pie reālas valsts vērtību sistēmas izveides un attīstības. Cik saprotam, šobrīd visi spēki tiek mesti cīņā ar galveno valsts ienaidnieku - inflāciju un lielo krīzi, kas nāk un tuvojas ar katru dienu. Pirms tam un vēl ļoti nesen visi priecājās par valsts ekonomikas straujo attīstību, IKP kāpumu un 'developeru' skaistajiem projektiem pilsētās un pļavās pie upītes. Tad prioritātes bija stāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Vēl pirms tam likvidējām okupācijas sekas un vēl senākā pagātnē dziedājām dziesmas un cīnījāmies pret tumsas spēkiem.
Un ko tagad, pēc inflācijas? Kaut kad taču tā beigsies?
Starp citu, brīžiem teju vai pat jāaizdomājas - bet ja nu tas viss ir izdomāts un inflācija patiesībā jau sen ir beigusies? Balstoties uz sazvērestību teorijām, kas tik nav iespējams - ja nu monopoli un oligarhi klusā saziņā ar valdošo varu uztur mākslīgu inflācijas kāpumu un spriedzi sabiedrībā.
Bet tas varbūt labi, jo ko tad mēs darītu?
Nav runa par valsts attīstības plāniem vai ekonomistu apvienību vīzijām, kā arī apcerējumiem par to, ka Latvijas vieta ir Rietumu kultūrā un sabiedrībā. Lielākai daļai cilvēku par to nav ne mazākās nojausma un patiesībā arī jēgas. Un kādēļ lai būtu? Prakse rāda, ka pie varas nokļuvušie pamatā nevis veido notikumus, bet aktīvi uz tiem kā notikušu faktu, reaģē, paralēli nodarbojoties ar visa veida 'polittehnoloģijām' un amatu pārdali, un savas dzīves sakārtošanu. Kādas vēl vērtības?
Atļaujos pieņemt, ka politiskajā elitē vispār (vairs) nav nekādas vērtību sistēmas vai ideoloģijas, ja vien par to neuzskata pirmsvēlēšanu aktiermākslas paragstundas kopā ar atražotajām politkorektajām klišejām. Tām pašām, kas stāsta par demokrātiju, visa veida brīvībām, un, protams, cilvēktiesībām. Svēta lieta.
Tomēr domāju, ka stāsts tik daudz nav par politiķiem, kā par to elektorātu, vēlētājiem, sabiedrības daļu, kas zināmā mērā reflektē savu nostāju arī pašas izvēlētajos tautas kalpos. Un vēlētāju raksturo vienaldzība un savas, patstāvīgas domāšanas trūkums, paļaujoties masu saziņas līdzekļu tiražētajam viedoklim. Lielā mērā pie tā gan vainojami arī politiķi, kas darījuši visu, lai atradinātu cilvēkus lolot kādas vēl ilūzijas.
Kā raksturīgākais šāds gadījums diemžēl minama partija Jaunais Laiks, kas no daudzsološa un cerības viesoša politiska strāvojuma nu pārvērtusies par visnotaļ odiozu, ārpus reālā laika un telpas stāvošu formāciju, kurš diemžēl mērķtiecīgi dara visu, lai nostiprinātu savu vietu opozīcijā arī cilvēku apziņā. Augsti novērtējot šīs partijas aizsākto diskusiju par korupcijas novēršanu un pārskatāmas valsts pārvaldes nepieciešamību, nevar nenovērtēt arī citu un ievērojami būtiskāku faktu, ka Jaunā Laika darbības, uz negācijām liktais publisko komunikāciju akcents, nepamatota mesiānisma izraisītās problēmas un kašķi,kā arī ideoloģijas un vērtību trūkums (ja vien par to neuzskata loģiskās domas, ka ar korupciju ir jācīnās un valstij vajag godīgu pārvaldi) uz labu laiku daļā sabiedrības sagrāvušas ilūzijas par kādu godīgāku politisku spēku un arī savām, indivīda spējām kaut ko mainīt. Līdz ar to šis precedents diemžēl viennozīmīgi radījis vēl lielāku cinismu un atsvešināšanos no politiskās dzīves, tādējādi netieši arī attaisnojot sava veida nesodītu laissez- faire politiku valdošajās aprindās. Šādas vilšanās radītās vienaldzības sekas, visticamāk, nākamajās vēlēšanās ļaus nonākt pie varas tur vēl nebijušiem, par kreisiem dēvētiem, politiskiem spēkiem, kopā vai atsevišķi ar ' jaunajiem kreisajiem', kas pie varas jau pabijuši gan kā konservatīvie vai liberāļi, Latvijā tam patiesībā nozīmes nav nekādas.
Mērķtiecīgā atsvešināšanās no sabiedrības un tās ekspektāciju sagraušana no politiķu puses pēc katrām vēlēšanām, radījusi zināmu apburto loku. Vidi, kurā politiķis, pat ja tas dīvainas pusnakts pilnmēness apgaismības rezultātā radījis izcilu ideju vai izstrādājis vērtību kopumu valsts attīstībai un dedzīgi vēlas to pastāstīt sabiedrībai, tiek vienkārši izsmiets vai ignorēts. Precīzāk sakot, tos neviens nedzird un galvenais- nevēlas dzirdēt. Līdz ar to, politiķim, pat ja tam ir laba ideja, nav arī jēgas to stāstīt, zinot, ka tāpat tos nesadzirdēs. Abpusēji. Tā rodas situāciju, kurā visa veida politiskās un sabiedriskās dzīves dienaskārtības noteikšanā aktīvi sāk darboties masu saziņas līdzekļi
Apzinoties savas iespējas ietekmēt un veidot politisko domu un notikumus valstī, tie ir faktiski izslēguši no politiskā procesa politiķi kā tādu un vēlētāju, paši kļūstot par šī procesa aktīviem veidotājiem, paredzot politiķim tikai ķeruba, bet lasītājam - apgaismotā lomu. Daļēji politiskā darbība pārvērtusies par preses relīžu producēšanu, visa veida kompromatu meklēšanu, "uzrakšanu" un piespēlēšanu žurnālistam, kas savas misijas pārņemts to publicē. Nenoliedzami, šādas tendences ir neizbēgamas un visticamāk, ar laiku, politiskā cīņa kļūs pilnībā virtuāla. Tomēr, ar zināmu atzinību pret preses iespējām politikā un tālāk šo teoriju šeit neiztirzājot, jāatzīst arī fakts, ka masu saziņas līdzekļu eksistence ir atkarīga no tirgus, pieprasījuma un savu īpašnieku interesēm. Tādējādi jau savā būtībā tās nevar kalpot kā fundamentālas vērtības ģenerējoši subjekti.
Un te atkal jānonāk pie jau izteiktajām bažām par to, kas tad būs pēc tam, kad inflācija kā šābrīža vērtība - pat ja ar negatīvo zīmi, bet tomēr valdību, tautu un arī presi, vienojošais faktors būs beigusies?
Varbūt tad, ņemot vērā tās pašas inflācijas, kas būtībā (un abstrahējoties šeit no globālās ekonomikas krīzes) ir-visas valsts politikas kopš deviņdesmito gadu sākuma, radītās sekas, būs pienācis laiks padomāt arī par īsto un nemainīgo vērtību, kas teorētiski ir normālas valsts un sabiedrības pamatā. Par cilvēku.