Māris Antonevičs: Gāztais Ļeņins jeb Ukrainas vērošanas sajūtas
Foto: Publicitātes foto

No attāluma vērojot kādu satraucošu notikumu, var pārņemt dažādas tīri personiskas sajūtas.

Atzīmēšu tikai trīs:

1) atmiņas - esmu pārdzīvojis kaut ko līdzīgu, zinu kā viņi jūtas;
2) attālinātības sajūta - baisi, bet labi, ka pie mums nekas tāds nenotiek;
3) priekšnojautas - pagaidām jau nekas, bet vai arī tepat nevar notikt kaut kas līdzīgs?
Savādi, bet, vērojot politiskos notikumus Ukrainā, var rasties jebkura no šīm sajūtām, pat nenonākot savstarpējā pretrunā.

Par atmiņām. Brīdī, kad no Kijevas pienāca ziņas, bet vēlāk arī pirmie fotoattēli ar nogāzto Ļeņina pieminekli, daudziem latviešiem acu priekšā noteikti parādījās 90. gadu melnbaltās fotogrāfijas, kur ar ceļamkrānu no postamenta tiek nocelts Rīgas galvenais "ļeņineklis". Simbolisks laikmeta maiņas brīdis. Starp citu, nav īpaši gadījies redzēt dokumentālas liecības kā tas notika citās Latvijas pilsētās un vai tiešām nekur nolādēto Iļjiču nesašķaidīja ar āmuru kā tas bija Kijevā.

Ir vēl daudzas citas pazīmes, kas Ukrainas notikumos atgādina mūsu atmodas laiku - masu demonstrācijas, nacionāli saukļi, barikādes, specvienības "plosīšanās" un pat izskanējuši draudi iesaistīt konfliktā Krievijas armiju. Ukrainā šobrīd viss norisinās kā paātrinātā filmā, taču galvas noraušana granīta Ļeņinam atšķirībā no 90. gadu Latvijas neiezīmē jau notikušās pārmaiņas, bet drīzāk lielu neskaidrību.

Tieši komunisma vadoņa tēla iejaukšanās šajā stāstā pēkšņi atklāj, ka tā nav tikai cīņa par līguma parakstīšanu ar Eiropas Savienību vai konkurējošu politisko spēku sadursme, kas no parlamenta tribīnes un televīzijas ekrāna izsprukusi uz ielas. Pat ne izšķiršanās par ģeopolitisko orientāciju, kā to nereti raksturo politiskie eksperti, bet nozīmīgāka cīņa par vērtībām.

Par attālinātību. Mēs uz Ukrainā notiekošo it kā varam skatīties nedaudz nevērīgā līdzjūtībā, sak, kā tad jums tā gadījies? Nu labi, mums pašiem savulaik varbūt paveicās, ka neskaidro politisko situāciju ātrāk palīdzēja atrisināt Maskavā notikušais reakcionāro komunistu pučs un tā izgāšanās. Tikai pēc tam ceļamkrāns mierīgi varēja nocelt Brīvības bulvāri aizstāvējušos Ļeņinu, nebaidoties no agresīvas Maskavas atbildes. Taču mēs to izdarījām, bet kāpēc Ukrainā tolaik nenotika līdzīgi procesi? Kāpēc tur 20 gadus pēc PSRS sabrukumu joprojām stāv Ļeņina pieminekļi, kas netika novākti arī pēc slavenās "oranžās revolūcijas"?

Ar piebildi, ka kaimiņvalstī Moldovā tādus gan neatrast (neskaitot, protams, pašpasludināto Piedņestru, bet tas ir atsevišķs stāsts), lai gan tur ilgus gadus pie varas bijuši komunisti. Arī šobrīd Moldova, neskatoties uz Krievijas spiedienu un draudiem, tomēr parafējusi asociācijas un tirdzniecības līgumu ar ES. Moldovas galvaspilsētas Kišiņevas vadība izlēmusi, ka turpmāk 9. maijā tā sauktie "uzvaras svētki" pilsētas centrā vairs netiks svinēti, centrālais laukumu šajā dienā atvēlēts Eiropas dienas atzīmēšanai.

Mēs šīs valstis savā ziņā uztveram kā mazāk veiksmīgos, apmaldījušos brāļus vai māsas, izsakot atbalstu viņu centieniem un apzinoties, ka viņi apbrīno un novērtē mūsu panākumus, varbūt pat apskauž, tāpēc varam ērtāk atlaisties dīvānā, ieslēgt "euronews", atvērt "twitteri" un sekot ziņām no Maidana.

Par priekšnojautām. Bet varbūt šī ērtības sajūta ir iluzora? Vai Latvijā diskusijas par ģeopolitisko orientāciju un vērtībām jau ir kaut kur pagātnē? Pēc tam, kad Ukrainas specvienības "Berkut" vīri Kijevā ar stekiem bija dauzījuši demonstrantus, atskanēja prasības šo veidojumu likvidēt. Protams, tas netika izdarīts, tomēr, šķiet, berkutiešu darbības kļuva piesardzīgākas. Tajā pašā laikā lielākā Latvijas krievvalodīgā avīzē "Vesti segodņa" iznāca ar lielu pirmās lapas virsrakstu "Rīgas OMON atgriežas".

Tas gan bija vien skanīgs pieteikums reportāžai par bēdīgi slaveno Rīgas omoniešu tikšanos un 25 gadu jubilejas svinībām Krievijas pilsētā Voroņežā, tomēr kopējā raksta noskaņa - ak šie varonīgie, brašie cīnītāji, ne ar vārdu nepieminot viņu pastrādātos noziegumus. "Ziniet, ka daudzi Latvijā gaida jūs ar prieku!" - rakstu noslēdz avīzes žurnālists.

OMON Rīgā, protams, diez vai atgriezīsies, taču idejas, kuras viņi ar spēku aizstāvēja, mazliet transformētā veidā gan var parādīties. Latvijai vajagot tādu valdību, kura varētu sēdēt pie galda ar Putinu un Medvedevu, nesen palaižot kārtējo jaunu politisko "projektu" paziņoja Ainārs Šlesers. Viņš vismaz to deklarēja skaļi un atklāti, bet cik daudz ir tādu, kas par to vēl sapņo klusībā, gaidot nākamo Saeimas vēlēšanu rezultātus?

Un labi tomēr, ka Ļeņina piemineklis Rīgā tika nogāzts savlaicīgi. Šodien to paveikt būtu grūtāk, jo kā solījis Rīgas mērs Nils Ušakovs: "Varu garantēt, ka neviens piemineklis Rīgā netiks nojaukts."

Tags

Ainārs Šlesers Kijeva Krievija Maskava Nils Ušakovs OMON Ukraina

Comment Form