Pavisam noteikti – 13. janvāris jau otro reizi ir iegājis Latvijas vēsturē, un atkal kā satraucošu notikumu laiks. Pat neatkarības atgūšanas laikā latvieši nebija izvēlējušies vardarbīgus līdzekļus sava viedokļa paušanai un spējuši turēties pretī provokatoru darbībām, bet nu tas ir noticis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Mazliet jau banāli, ka šādus pagrieziena punktus, kad nekas vairs nav tā kā iepriekš, pasaulē parasti salīdzina ar zināmajiem 11. septembra notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Tomēr dažas spilgtas līdzības ir arī šoreiz. Līdzīgi kā Baltā nama administrācija tolaik neņēma vērā daudzus specdienestu brīdinājumus par gaidāmajiem terora aktiem (kas vēlāk tika godīgi atzīts), arī šoreiz rodas iespaids, ka informācija par gaidāmajām provokācijām tikusi laista gar ausīm. Toties kā vienā, tā otrā gadījumā tas ir labs iemesls valdošajiem uzsākt "skrūvju pievilkšanas" politiku. Latvijā tas nozīmē demokrātijas un cilvēku politiskās aktivitātes ierobežojumus, kas jau 13. janvāra vakarā bija daļēji saklausāmi Ministru prezidenta Ivara Godmaņa runās.

Pirms neilga laika Igaunijas tiesa attaisnoja Tallinas 2007. gada grautiņu rīkotājus, "bronzas kareivja" aizstāvētājus Dmitriju Linteru, Marku Siriku, Maksimu Revu un Dmitriju Kļenski. Tas varēja būt labs pamudinājums tiem, kas kaut ko līdzīgu vēlējās īstenot Latvijā (grautiņu scenārijā tiešām ir ļoti daudz līdzību). Turklāt jau paklīdušas baumas, ka 13. janvārī no Igaunijas uz Rīgu devušās organizētas grupas - par to bijuši informēti igauņu žurnālisti, bet paliek jautājums, vai to zināja un mēģināja novērst arī abu valstu specdienesti?

Kas tagad pavisam noteikti būtu jādara - jāparāda sabiedrībai grautiņu dalībnieku portreti un jādod plašāki viņu biogrāfiskie apraksti. Mums ir jāzina visos sīkumos, kas ir šie cilvēki, ko viņi pārstāv, un tā nevar palikt slepena policijas informācija. Nepietiek vien ar statistiskiem kopsavilkumiem, šajā gadījumā ar to ir par maz.

Tomēr vēl svarīgāks par visu iepriekšteikto - notikušajam ir jābūt politiskām sekām. Lai kādi būtu provokatoru un agresoru netīrie nodomi, tas nebūtu noticis, ja nebūtu atbilstoša fona - nenormālas spriedzes sabiedrībā. Jāsaprot, ka šobrīd bez politiskajiem "upuriem" vairs nav iespējams iztikt. Tāpēc labākais, ko šobrīd varētu darīt politiskās partijas, ir sākt savu rindu tīrīšanu. Nu vairs nav svarīgi, cik kuram ir nopelnu partijas veidošanā, cik kurš devis naudas tās uzturēšanai. Ir cilvēki, kuriem vienkārši jāpaiet malā, jāaizbrauc uz Himalajiem vai vienalga kur, bet nevis jākaitina sabiedrība ar savu klātbūtni, vairojot jau tā uzkarsēto politisko spriedzi. Piemēri? Aigars Kalvītis, Atis Slakteris, Ainārs Šlesers... Bet ne viņi vien, šis saraksts ir daudz plašāks. Ja šāda pašattīrīšanās nenotiks, tad turpmākais gads būs kā staigāšana pa naža asmeni. Vai pat vairāk - drauds Latvijas pastāvēšanai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form