Nav noslēpums, ka politiķiem daudzkārt tīk un ir izdevīgi izmantot krasus kontrastus, kā pareizs/nepareizs labs/ļauns vai valsts interesēm atbilstošs/ kaitējošs. Protams, jāpiebilst, ka politiķi savus lēmumus uzskatīs par pareiziem, labiem un valstiskiem. Tomēr pārlieku plaša melnbaltā krāsojuma izmantošana, var novest pie plaisas veidošanās ne vien politiskajā elitē, bet sabiedrībā vai pat starpvalstu attiecībās.
Tieši starpvalstu attiecības ir tās, kurā pēdējos gados Krievija ir centusies aktīvi veidot dalījumu savējos un svešos, šķelšanu veidojot gan starp valstīm, gan valstu sabiedrībās.
Pie visa vainīgi ukraiņu un baltiešu fašisti!?
Noteikti ir dzirdēts par aktīvajiem "ukraiņu fašistiem", kuri pēdējā gada laikā ir dzinuši ķīli starp "brālīgajām ukraiņu un krievu tautām" un nav vēlējušies pieļaut Ukrainas attīstību tai izdevīgā - t.i. Krievijas virzienā. "Galvenie valsts apvērsuma īstenotāji bija nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti. Tieši viņi ir tie, kas šobrīd nosaka dzīvi Ukrainā."[1] - tā 2013. gada novembrī aizsākušos un notikumus Ukrainā raksturo Krievijas prezidents.
Arī joprojām Krievijas amatpersonas, nemaz nerunājot par oficiālo varas mediju sejām, piesauc fašistus, nacionālistus un banderoviešus, kā primāros vainīgos par notikumiem Ukrainā.
Ukraina nebūt nav vienīgā valsts, kas ir izpelnījusies šādu politiski ideoloģisko tonējumu Krievijas politiskās elites skatījumā, jo Baltijas valstis jau gadiem ir sastapušās ar Krievijas "bažām" par fašisma/nacisma atdzimšanu un glorifikāciju. Šāda aktīva birku likšana Krievijas ārpolitikā, liecina, ka fašismu/nacismu kā instrumentiem Krievijas ārpolitikā ir atvēlēta īpaša loma.
Krievijas izpratnē fašisms - Rietumu fenomens
Cīņa pret neonacismu (fašismu un agresīvu nacionālismu) ir izvirzīta kā viena no Krievijas ārpolitikas prioritātēm jau sākot ar 2008. gadu.[2] Krievijas ārpolitikas pamatdokumentos, cīņa pret dažāda veida fašisma un nacisma izpausmēm tiek prasmīgi savienota ar cīņu pret "vēstures pārrakstīšanu" un Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu. Arī pārskatos par Krievijas ārpolitisko darbību (sākot ar 2008. gadu) fašisma jautājumiem pievērsta pastiprināt uzmanība.
Krievijas ārpolitikas dokumentos fašisms tiek minēts saistībā ar šīs ideoloģijas atdzimšana Baltijas valstīs un Rietumu sabiedrībās kopumā, bet Krievija tiek minēta kā valsts pirmrindniece cīņā par fašisma tendenču ierobežošanu. Vienlaicīgi Krievija šajā cīņā saskaras ar Rietumvalstu nevēlēšanos atbalstīt Krieviju, kas šo cīņu ievērojami apgrūtinot.
Analizējot Krievijas ārpolitikas dokumentus, jāpiekrīt Andrea Umlandam, kurš ir analizējis fašisma tematiku Krievijā un Eiropā. A.Umlands secinājis, ka, salīdzinot ar Rietumeiropas izpratni, Krievijā izplatīta ir maksimāla plaša fašisma definīcija, kurā ar fašismu tiek saprasts fašisms, nacisms, radikāls nacionālisms, nacionālisms. Krievijā fašisms tiek saprasts kā tikai un vienīgi Rietumu (galvenokārt Eiropas) fenomens.[3]
Ar fašismu, kā Rietumu fenomenu netieši tiek pateikts, ka Krievija nevar tikt uzskatīta par valsti, kurā šī ideoloģija varētu būt izplatīta. Krievijas fašisma izpratni papildina vēsturiskā dimensija, kas izriet no Krievijas (PSRS) pieredzes Otrā pasaules karā. Krievijas pieredze Otrā pasaules kara laikā un šī perioda faktiskā mitoloģizācija ir radījusi priekšnoteikumus uzskatam, ka Krievijā pastāvošajai fašisma izpratnei ir antikrievisks raksturs - ja kāds ir fašists, tad tas automātiski ir Krievijas un krievu ienaidnieks, jeb rusofobs - vēl viena birka ko tīk lietot Krievijas oficiālajām amatpersonām un interešu aizstāvjiem.
16. marts - izdevīgs brīdis izspēlēt kārtējo "fašisma kārti"
Lai pamatotu viedokli par fašismu kā pieaugošu problēmu Baltijā un citur Eiropā, Krievijas ārpolitikas dokumentos tiek izmantoti individuāli gadījumi (radikālo grupu/partiju darbība, protesti, padomju laika pieminekļu apgānīšana, padomju laika veterānu tiesāšana/neatbalstīšana[4], totalitāro režīmu pielīdzināšana, vai apšaubāmi pētījumi), kas tiek interpretēti, kā indikatori sistēmiskai fašisma klātesamībai.
Krievijas pieeja ir konstruēt skatījumu, ka fašismu atbalsta ne vien dažas grupas sabiedrībā, bet tas caurvij arī politisko (politiskās partijas, politiķi), institucionālo (valsts institucionālā uzbūve, institūciju un amatpersonu darbība) un tiesiskos (tiesu sistēma) līmeņus.
Jau vairākus gadus par izdevīgu brīdi, kad kritizēt Latviju, ir kļuvuši 16. martā notiekošie Otrā pasaules karā bojā gājušo leģiona karavīru piemiņas pasākumi Rīgā. Neskatoties uz privāto raksturu, 16. marts tiek izmantots, lai iekrāsotu Latviju kā fašistu valsti. Gan Krievija, gan dažādas "antifašistu" organizācijas izmanto 16. marta pasākumus, lai vairotu vairāku sabiedrisko organizāciju un politisko kustību popularitāti. Vienlaicīgi ar savu rīcību, šīs organizācijas veicina sabiedrības polarizāciju, dalot sabiedrību fašisma atbalstītājos un pretiniekos, lai gan jau vairāku gadu garumā bijušie leģionāri ir asi nosodījuši abus totalitāros režīmus - Nacistisko Vāciju un PSRS.
Tiek mēģināts ietekmēt arī Latvijas starptautisko tēlu, piemēram, 2014. gada 16.martā Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos Konstantīns Dolgovs minēja: "Rīgā atkal maršēja veterāni esesieši un neonacisti. Tas ir mūsdienu Eiropas apkaunojums, ciniska ņirgāšanās par miljoniem upuru piemiņu ... ar kādu demokrātiju var runāt valstī, kur varas iestādes godina nacistiskos noziedzniekus, bet simtiem tūkstošu krievvalodīgo iedzīvotāju ir liegtas tiesības? ES vajadzētu atmest zaudējumus nesošus mēģinājumus "sodīt" Krieviju izdomātu ieganstu dēļ un piespriest Rīgu izbeigt visrupjākos starptautisko tiesību pārkāpumus."[5] K.Dolgova citātā ļoti labi var novērot gan fašisma un krievvalodīgo tiesību aizstāvības jautājumu sasaistīšanu, gan tiekšanos padarīt fašismu par sistēmisku Latvijas iezīmi un caur to iedragāt Latvijas kā demokrātiskas Eiropas valsts tēlu.
Mērķis - savtīgu interešu īstenošana
Ja Krievija patiesi vēlētos noteikt cīņu pret dažādām fašisma izpausmēm, kā tās ārpolitikas mērķi, nevis instrumentu citu mērķu sasniegšanā, tad tai būtu jāierobežo sadarbība ar vairākām Eiropas labējām politikas partijām, kuras, prasmīgi izmantojot arī ekonomiskās krīzes sekas un populistisko pieeju, ir spējušas iegūt atbalstu sabiedrībā. Ja Krievija patiesi cīnītos pret labējo kustību izplatību, tad tā nemeklētu, kā attīstīt ciešākas attiecības ar Ungārijas "Jobbik" vai Francijas "Nacionālo fronti".
Kopumā varam secināt, ka fašisma problemātikas konstruēšana un fašistu medības Krievijas ārpolitikā nav viss kā cēls mērķis ar domu palīdzēt starptautiskai sabiedrībai, bet viens no instrumentiem, ar kura palīdzību Krievija tiecas īstenot daudz savtīgākas intereses. Atliek tikai vērot, kādi izteikumi Latvijai tiks veltīti šī gada 16.martā, kad Latvijai kā prezidējošajai valstij ES padomē tiek pievērsta pastiprināta starptautiskā uzmanība.
[1] Обращение Президента Российской Федерации, 18 марта 2014 года, http://www.kremlin.ru/transcripts/20603
[2] Cīņa pret neofašismu kā Krievijas ārpolitikas prioritāte pirmoreiz ir izdalīta 2008. gada Krievijas ārpolitikas koncepcijā un saglabājusies arī turpmākajos ārpolitikas prioritāšu dokumentos.
[3] Umland Andreas. Concepts of Fascism in Contemporary Russia and the West. Political Studies Review: 2005 Vol 3, 34-49
[4] "The veterans of Soviet law-enforcement bodies are being actively prosecuted. For example, on November 7, 2012 the Kaunas District Court found guilty a 89‑year veteran of LSSR Ministry of State Security M. Tabakaev of participation in expulsion of eight Lithuanian families to Siberia in a post-war period." (Ministry of Foreign Affairs of the Russian Federation, "Report on the Human Rights Situation in the European Union", Moscow 2012)
[5] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/501613-krievijas_am_nosoda_legionaru_pieminas_gajienu_riga