Latvijas, kā demokrātiskas valsts, gadījumā īpaši nozīmīga ir reģionālā ietekme un tas, kā Latvijas kaimiņvalstis var sekmēt vai kavēt Latvijas tālāku demokratizāciju un vienotības veidošanos.
Latviju dažkārt dēvē par tiltu starp rietumiem un austrumiem. Šāda metafora tiek lietota, lai pamatotu valsts izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, ostu un dzelzceļa infrastruktūru, kas teorētiski ļautu Latvijai kļūt par nozīmīgu preču plūsmas mezglu globālajā tirdzniecības tīklā. Ja ģeogrāfiskais novietojums ir viens no mūsu resursiem, tad tas būtu jāpielieto valsts ekonomikas izaugsmē.
Vienlaikus tilta metaforu var uzskatīt par relatīvi novecojušu, jo, kļūstot par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, vairs neatrodamies starp rietumiem un austrumiem, bet esam uzsākuši pārliecinošu virzību Rietumu virzienā jeb, precīzāk sakot, atgriezušies rietumos.
Virzību uz Rietumiem Latvija uzsāka jau uzreiz pēc neatkarības atgūšanas un kopš šī brīža ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kuru laikā Latvija kļuvusi par demokrātisku valsti ar darbotiesspējīgu valsts pārvaldi un pilsonisko sabiedrību, kas spēj mobilizēties, lai ietekmētu politiskos procesus (kā to pierādīja referendums par Saeimas atlaišanu).
Vienlaikus, ja salīdzinām Latviju ar Rietumeiropas vai Skandināvijas demokrātijām, var secināt, ka Latvijai vēl ir daudz darāmā, lai uzlabotu politiskās kultūras kvalitāti, veicinātu pilsoniskās sabiedrības un valsts institūciju mijiedarbību politisko procesu kvalitātes un pārskatāmības uzlabošanai, tiesu sistēmas efektivitātes sekmēšanai un citu jomu attīstīšanai.
Šis pārejas posms Latvijas demokrātijas attīstībā atspoguļojas arī starptautisko organizāciju un pētniecības institūtu veiktajos novērtējumos, kuros Latvija ir atrodama līdzās citām jaunajām ES dalībvalstīm un Baltijas valstīm. No Baltijas valstīm visaugstākās vietas ieņem Igaunija.
Jautājumus un pārmetumus var radīt novērojums, ka Latvija savā attīstībā tomēr nav sasniegusi citu postkomunistisko valstu, piemēram, Čehijas vai Slovākijas, līmeni Bet ir jāatceras, ka, salīdzinot ar šīm valstīm, kas bija PSRS satelītvalstis ar savām de iure neatkarīgām valsts institūcijām, Baltijas valstis, kā PSRS republikas, bija cieši integrētas kopīgajā un centralizētajā PSRS struktūrā un to pieredze valsts pārvaldes funkciju veikšanā bija limitēta. Attiecīgi, lai labāk ilustrētu Baltijas valstu noieto ceļu demokrātiskas pārvaldes izveidē un nostiprināšanā, nepieciešams salīdzinājums ar citām valstīm, kas atradās PSRS sastāvā.
Starp bijušās PSRS valstīm The Economist Intelligence Unit veidotajā 2011. gada Demokrātijas indeksā nākamā aiz Igaunijas, Lietuvas un Latvijas (attiecīgi: 34.; 41.; 48. vieta) 63. vietā ierindojas Moldova, bet aiz tās seko citas valstis, tai skaitā Uzbekistāna un Turkmenistāna, kas ieņem 164. un 165. vietu (no 167 valstīm). Šādas atšķirības valstu pārvaldes un attīstības virzienos ir radījušas bažas arī Freedom House pētniekos, kuri velta īpašu uzmanību bijušās PSRS valstīm un tās satelītvalstīm jeb "Valstīm pārmaiņu procesā" ("Nations in Transit"), kur tiek pieminēta "demokrātijas plaisa" starp Centrāleiropas, Baltijas valstīm no vienas puses un "Eirāzijas autoritārajiem režīmiem" no otras puses. Freedom House pētījumā Centrāleiropas un Baltijas valstis iezīmējas kā robežas demokrātijas turklāt šī robeža ir uzskatāma par itin trauslu.
Varas centralizācija Ukrainā un pašlaik vēl neskaidrā Gruzijas tālākā virzība pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām ir parādījusi, ka demokrātijas nostiprināšanās nav lineārs process ar nemainīgu virzienu, bet gan process, kas var tikt palēnināts, apturēts un pat pagriezts pretējā virzienā. Arī politikas zinātnieks Semjuels Hantingtons izvirzīja hipotēzi par demokrātijas viļņveidīgo izplatību, kur demokratizācijas "trešais vilnis" aizsākās 20. gadsimta septiņdesmitajos gados ar autoritāro režīmu krišanu Spānijā un Portugālē un turpinājās ar PSRS sabrukumu. Nesenā "Arābu pavasara" norises savukārt tika dēvētas par "demokratizācijas ceturto vilni". Saskaņā ar S. Hantingtonu, pēc katra no viļņiem seko periods, kurā novērojams demokratizācijas "atplūdums", jeb centieni atgriezties pie agrākajiem, nedemokrātiskajiem, valsts pārvaldes principiem.
Arī viļņveidīgās izmaiņas Baltijas valstu un Centrāleiropas politiskajos režīmos nav nekas neparasts, jo līdzīgā veidā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados izplatījās autoritārie režīmi, tai skaitā K.Ulmaņa režīms Latvijā.
Šāda esamība robežas demokrātijas statusā Latvijai vienlaicīgi ir iespēja un arī "lāsts". Kā iespēju robežas demokrātiju statusu var izmantot, lai veidotu Latvijas un Baltijas kopīgo identitāti, kas balstīta uz ticību demokrātiskām vērtībām un vienošanos pret nedemokrātiskas prakses izplatīšanos. Kā "lāsts" robežas demokrātijas statuss ietver iespējamo nedemokrātijas vilinājumu un nedemokrātiskas politiskās un biznesa kultūras izplatību. Piemēram, caur aktīvu valstu ekonomisko sadarbību var tikt pārņemta zināma "lietu kārtošanas" prakse, kas var kaitēt demokrātiskās prakses nostiprināšanai.
Attiecīgi norises Ukrainā, pieaugošā varas centralizācija Krievijā un zināmā mērā arī norises Ungārijā rada bažas vai nesākas postkomunistisko valstu demokrātijas atplūdums. Šādā kontekstā ir svarīgi vērot kāda būs notikumu attīstība Lietuvā, kur pret valdības koalīcijā ietilpstošo Darba partiju turpinās tiesvedība "melnās grāmatvedības" lietā, kā arī ir aizdomas par partijas organizētiem pārkāpumiem vēlēšanu laikā. Latvijas gadījumā šāda situācija ir īpaši svarīga, jo, kā min pētījuma "Valstīm pārmaiņu procesā" autori, Latvijas demokrātija ir īpaši pakļauta "ārējam spiedienam", konkrēti gan neminot, kā šis spiediens izpaužas.