Gluži tāpat kā toreiz situāciju pasliktina sprādzienbīstamā politiskā situācija, kas robežojas ar visaptverošu pilsoņu karu - 1984. gadā Etiopijā, bet pašlaik Somālijā. Gluži kā 1984. gadā dzirdama dziesmas Do They Know It's Christmas? autora Boba Geldofa balss - viņš atkal pieprasa pasaules attīstītākajām valstīm dalīties ar Āfrikas austrumu iedzīvotājiem, kurus piemeklējusi pati traģiskākā nelaime kāda vien var piemeklēt cilvēkus - viņiem nav ko ēst.
Lielākā daļa laužu, raksturojot pārmaiņas, kas uz mūsu planētas notikušas kopš 1984. gada, droši vien ar sajūsmu stāstītu par tehnoloģisko uzplaukumu - internetu, visādiem iPodiem un iPhoniem, atgādinātu par atbildīgāku pieeju resursiem, zaļāku domāšanu, politkorektuma uzvaras gājienu un tamlīdzīgām lietām. Taču, ko tas dod, ja XXI gadsimtā, kā izrādās, pietiek ar pāris neražas gadiem, lai 11,6 miljoni cilvēku, kuriem nelaimīgā kārtā gadījies piedzimt reģionā, kas jau nodēvēts par Nāves trijstūri (vieta, kur sanāk kopā Somālijas, Etiopijas un Kenijas robežas) atrodas uz bada nāves robežas.
Kopš gada sākumā ik mēnesi aptuveni 15 000 somāliešu, apzinoties situācijas bezcerīgumu, pamet savas mājas četrās valsts dienvidu provincēs un dodas tur, kur, pēc viņu domām varētu atrast kādu kripatiņu ēdamā - vieni uz galvaspilsētu Mogadīšo, citi uz ANO paspārnē esošajām bēgļu nometnēm Kenijā, bet trešie - taisnā ceļā pie piekrastē dzīvojošajiem jūras laupītājiem, kuriem jaunas darba rokas ir vajadzīgas. Jāpiebilst, ka ceļamērķi sasniedz nebūt ne visi, pirmām kārtām tas attiecas uz bada nomocītajiem bērniem.
Apgalvot, ka pasaules sabiedrība uz to nereaģē, nozīmētu grēkot attiecībā pret patiesību. ANO paspārnē esošā Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija jeb FAO jau ar cepuri rokā apstaigā pasaules lielvaru pārstāvjus un deklarējusi, ka tās minimālais mērķis ir savākt palīdzībai nepieciešamos 300 miljonus dolāru trīs mēnešu laikā, bet maksimālais - 1,6 miljardus dolāru - līdz nākamajai vasarai.
Pasaules pārtikas programma (WFP) šonedēļ beidzot nosūtījusi 10 tonnas ļoti barojošas pastas uz Mogadīšo - tiek lēsts, ka ar to pietiks, lai tuvāko mēnesi noturētu pie dzīvības aptuveni 3500 bērnus, kuri mitinās galvaspilsētā ierīkotajās bēgļu nometnēs. Protams, ja ēdienu neatņems kādi islāmistu vai neislāmistu kaujinieki. Aktivizējušās nevalsts organizāci jas, privātie labdarības fondi utt., utj.
Tas viss, protams, ir skaisti, taču, diemžēl, novēloti. Bads, atšķirībā no cunami vai vulkāna izvirduma, nav stihiska nelaime, kura nebūtu prognozējama. Vēl 2009. gada nogalē zinātniskajos žurnālos bija lasāms, ka virs Klusā okeāna atkal veidojas klimatiska anomālija, kuras rezultātā Āfrikas raga reģions paliks bez dzīvinošajām lietavām. Zinot šo informāciju, tālākā notikumu gaita bija viegli prognozējama.
Nav lietus - nav ražas, nav ražas - nav ar ko barot lopus, zeme izkalst, ganāmpulki tiek izkauti. Taču tā vietā, lai nekavējoties ieguldītu naudu pienācīgu apūdeņošanas sistēmu izveidē (to, ka labu ražu iespējams iegūt tuksnešainos apstākļos, ikviens var pārliecināties Kanāriju salās vai Izraēlā), atkal tika vilcināts laiks, cerībā, ka kādu dienu lietus tomēr uznāks. Vą 7l pagājušajā rudenī pastāvēja iespēja sniegt vietējiem zemniekiem palīdzību, lai tie noturētu ganāmpulkus pie dzīvības, turklāt tas būtu izmaksājis lētāk nekā sasteigtajā glābšanas operācijā jāiegulda tagad. Taču nu par ilgtermiņa risinājumiem atkal nākas aizmirst, jāglābj, kas vēl glābjams. Lai gan ir skaidrs, ka starptautiskā palīdzība visus tos, kuriem tā nepieciešama, nesasniegs un cilvēki turpinās mirt badā.
Tikmēr, saskaņā ar tās pašas FAO šā gada maijā publiskotiem datiem, aptuveni trešdaļa uz mūsu planētas saražotās pārtikas tiek vienkārši izniekota - sapūdēta, izmesta atkritumos. Bet globālās pārtikas cenas turpina augt un augt.