Māris Krūmiņš: Ēģiptes revolūcijas atgriešanās
Foto: AFP/Scanpix

Piecus mēnešus pēc prezidenta Hosnī Mubāraka gāšanas Ēģiptes galvaspilsētas Kairas Tahrira laukumā atkal skan revolucionāri saukļi, šoreiz vērsti pret Bruņoto Spēku Augstāko padomi. No militāristiem, kuri 11. februārī uzņēmās atbildību par valsti, tiek prasītas straujākas reformas un atteikšanās no Mubāraka režīma mantojuma, taču vienlaikus no viņiem gaida arī populistiskus soļus un cer, ka armija pēc iespējas ilgāk novilcinās jaunu vēlēšanu rīkošanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vēl februāra sākumā Tahrira laukuma demonstranti ar sajūsmu sveica armijas vienības, kas pārņēma kontroli pār Kairu, un neklausījās nevienā, kurš atgādināja, ka tieši bruņotie spēki gadu desmitiem ilgi bija nīstā Mubāraka režīma galvenā stute, ka tieši armijas ģenerāļi veido to eliti, kurai tiek pārmesta lielākās iedzīvotāju daļas nonākšana nabadzībā. Armija tika uzskatīta par mesiju, kas, ja ne dienas, tad nedēļas vai vismaz mēneša laikā ne tikai ieviesīs demokrātiju, bet arī panāks, ka ikvienam ēģiptietim ir garantēta demokrātiskas valsts iedzīvotāja cienīga dzīve, kas revolūcijas pārņemto ļaužu izpratnē ir tas pats, kas vidēji statistiskā rietumnieka dzīve.

Tagad tos, kuri cerēja, ka jau drīzumā ikviena Kairas vai Aleksandrijas graustu rajona iedzīvotāja dzīves līmenis sāks līdzināties vismaz Bruklinas vai Bronksas apkaimes iedzīvotāja dzīves līmenim, pārņēmusi vilšanās. Bezdarbs nekur nav pazudis, cenas aug krietni straujāk nekā Mubāraka valdīšanas gados, teikšana valstī joprojām ir tiem, kuriem ir pietiekami biezi maciņi un iespaidīgi banku konti, par kārtību joprojām atbild policija un pat bijušais prezidents un viņa ģimenes locekļi nav notiesāti un pakārti, bet turpina vadīt dzīvi pieczvaigžņu viesnīcu cienīgos apartamentos.

Tahrira laukumā ir pulcējusies samērā raiba publika, kuras prasības ir ne tikai daudzveidīgas, bet nereti arī pretrunīgas. Tiesa, vienā jautājumā demonstrantiem ne tikai izdevies vienoties, bet arī panākt pretimnākšanu no valdības puses - proti, iekšlietu ministrija paziņojusi par 699 policijas virsnieku (to skaitā vairāk nekā 500 ģenerāļu) atbrīvošanu no amata, turklāt solījusi, ka vairāki desmiti no tiem, kuri pavasara revolūcijas laikā piedalījās nemieru apspiešanā un ir vainojami vairāk nekā 840 cilvēku nāvē, tiks saukti pie atbildības. No premjerministra Esama Šarafa izspiests arī solījums veikt pārmaiņas valdībā, aizvācot no tās odiozākās personas, piemēram, vicepremjeru Jehaiju el Gamalu.

Valdība kārtējo reizi paziņojusi arī par jaunu darbavietu izveidošanu un minimālās algas paaugstināšanu. No vienas puses to var vērtēt kā demonstrantu uzvaru, taču no otras - šim solim nav nekāda ekonomiskā pamatojuma un agri vai vēlu tas atspēlēsies. Arī Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko pirms pērnā gada vēlēšanām paaugstināja algas un ar ko tas beidzās...

Taču vissarežģītākā situācija izveidojusies jautājumā par parlamenta vēlēšanām. Paradoksāli, bet tieši visliberālāk noskaņotie protestētāji, kuri visvairāk klaigāja par demokrātijas nepieciešamību, tagad ir ieinteresēti pēc iespējas ilgāk novilcināt šo vēlēšanu rīkošanu. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs - vienīgais nopietni organizētais  politiskais spēks Ēģiptē ir Musulmaņu brālība, kurai pat Mubāraka vienpartijas režīma apstākļos regulāri izdevās savus pārstāvjus iedabūt parlamentā kā neatkarīgos kandidātus. Pilsoniskās partijas, kas sākušas veidoties pēc 11. februāra, vēl ne tuvu nav gatavas priekšvēlēšanu cīņai un pamatoti bažījas, ka pēc vēlēšanām pie teikšanas nokļūs tieši islāmisti. Turklāt, saskaņā ar martā notikušā referenduma rezultātiem, tieši no jaunā parlamenta deputātiem tiks veidota konstitucionālā asambleja, kuras uzdevums būs Ēģiptes jaunā pamatlikuma izstrādāšana.

Arī šajā ziņā Bruņoto Spēku Augstākā padome izrādījusi pretimnākšanu, pavēstot, ka tehnisku iemeslu dēļ septembrī paredzētās vēlēšanas nebūs iespējams sarīkot ātrāk par oktobra beigām vai pat novembri. Taču pilsoniskā opozīcija vēlas ko vairāk - referenduma rezultātu anulēšanu, konstitūcijas izstrādāšanu vēl pirms vēlēšanām un militāristu rokās esošās varas nodošanu valdībai, kas baudītu šo jauno partiju uzticību. Un šādas prasības jau uzskatāmas par pārmērīgām.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form