Māris Krūmiņš: Putina atgriešanās plāns sāk ļodzīties
Foto: AFP/Scanpix

Krievijas valdošā tandēma jeb premjera Vladimira Putina un prezidenta Dmitrija Medvedeva iecerētā rokāde, kuras laikā viņi nākamā gada 4. martā paredzēto prezidenta vēlēšanu aizsegā nodomājuši apmainīties amatiem, ir apdraudēta. Vairāk nekā 100 000 cilvēku Maskavā un desmitiem tūkstoši citās Krievijas pilsētās pagājušo sestdien skaidri un gaiši pateica, ka vairs nevēlas būt skrūvītes Kremļa izprojektētajā balsošanas mašīnā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vai valdošais tandēms ir sapratis šo signālu un sabiedrības aktīvākās daļas pilnīgi saprotamo vēlmi, lai tiktu ņemts vērā arī viņu viedoklis? Māc pamatīgas šaubas, vismaz attiecībā uz V. Putinu. Viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs jau paspējis atkārtot ierasto dziesmiņu par to, ka opozīcijas rindās ir "ievērojamais mazākums no 140 miljonus lielās tautas", bet pats premjers vakar aizrunājies līdz tam, ka pēc Frenklina Delano Rūzvelta parauga nepieciešama "vispārnacionāla psihoterapija, lai iedvestu valsts iedzīvotājos pārliecību par nākamo dienu". Premjers, iespējams, federālos televīzijas kanālus neskatās, un nav pamanījis, ka šāda psihoterapija realizēta jau kopš aptuveni 2001. gada, un iedzīvotāji ziņu izlaidumos regulāri baroti ar tādiem svarīgiem sižetiem kā Putins lido ar iznīcinātāju, Putins jāj uz zirga, Putins ar žiguli brauc pa Sibīrijas ceļiem, Putins palīdz tīģeriem un delfīniem, vai, sliktākajā gadījumā Putins kolhozā 40 gadu bez ražas atklāj jaunu graudu kalti. Jā, un pa vidam arī D. Medvedevs kaut ko rosās, ar kādu tiekas un nostrostē kārtējo ministru, kurš laikus nav salabojis cauru jumtu...

Šāda veida "psihoterapija" lielai daļai sabiedrības ir apnikusi līdz mielēm. Pirms pāris gadiem V. Putina mačo imidžu un nepārvaramo vēlēšanos būt speciālistam visās lietās, sākot ar airēšanu pa kalnu upēm un beidzot ar baikeru rituālu ievērošanu, slavenās stabilitātes vārdā vēl bija gatavi pieciest. Taču šogad viņa varoņdarbs, no jūras dzīlēm izceļot spīdīgas, tikko kā no muzeja plaukta nākušas senas amforas, izraisīja tikai līdzjūtīgus smaidus un ņirdzīgas piezīmes, bet mēģinājums vairot savu popularitāti uz cīņu mākslas guru Fjodora Jemeļjaņenko rēķina, beidzās ar nepieredzētu izsvilpšanu.

Mūžīgā augstprātība, sazvērestības teoriju meklēšana, opozīcijas salīdzināšana ar Kiplinga aprakstītajiem mērkaķiem, bet balto lentīšu nosaukšana par prezervatīviem - izskatās, ka premjers nav pamanījis noskaņojuma maiņu sabiedrībā un pats sev rok pamatīgu bedri. Krievijā tradicionāli cara tētiņš uzskatīts par pozitīvo tēlu, bet ļauno lomu pildījuši nekrietnie bajāri. Konkrētajā gadījumā tie bija par zagļu un blēžu partiju nodēvētās Vienotās Krievijas funkcionāri. Zīmīgi, ka 10. decembrī notikušajā pirmajā protesta akcijā demonstranti V. Putina vārdu faktiski nelocīja - viņi tikai pieprasīja atcelt Valsts domes vēlēšanu rezultātus un saukt pie atbildības falsificētājus. Pagājušo sestdien situācija jau bija mainījusies - vesela virkne oratoru uzsk atīja par nepieciešamu pavēstīt, ka nevēlas, lai V. Putins atgrieztos prezidenta krēslā. Šos aicinājumus ne tikai uztvēra ar aplausiem, bet (kaut kad nebijis pēdējās desmitgades Krievijā) arī tiražēja federālajos televīzijas kanālos. Vienīgi brālīgās Baltkrievijas televīzija līdz pat pirmdienas vakaram spītīgi turpināja apgalvot, ka protestēt pret vēlēšanu rezultātu viltošanu Maskavā sanākuši pāris simti cilvēku.
Protams, ka, skatoties pēc reitingiem, V. Putinam īstas alternatīvas Krievijā pašlaik nav. Levada centr aptauja liecina, ka viņu kā premjeru atbalsta 63% iedzīvotāju.
Jebkurai demokrātiskai valstij tas būtu astronomisks reitings, taču šoreiz svarīgāka ir tendence - ar katru mēnesi V. Putina piekritēju skaits pamazām, taču stabili samazinās. Zinot Krievijas īpatnības (publiciste Olga Bakušinska atgādinājusi parunu par lēno iejūgšanu un straujo braukšanu), nav neiespējams scenārijs, ka 4. marta vēlēšanās pašreizējais premjers var arī nesavākt cerētos 50% plus vienu balsi un otrā vēlēšanu kārta viņam jau būs katastrofa. Kā šādā gadījumā rīkosies V. Putins un viņa uzticamais satelīts D. Medvedevs?

Bijušais V. Putina padomnieks ekonomikas jautājumos Andrejs Illarionovs pieļauj iespēju, ka, premjers un viņa līdzgaitnieki no vanagu spārna (Nikolajs Patruševs, Sergejs Ivanovs, Igors Sečins) varētu riskēt, un varas saglabāšanas nolūkos veikt represijas pret opozīcijas redzamākajiem pārstāvjiem, iespējams pat organizēt kādu grandiozu provokāciju (līdzīgi kā bēdīgi slaveno dzīvojamo ēku spridzināšanu, kas kalpoja par ieganstu Otrajam Čečenijas karam). Lielākā daļa politologu, apelējot pie V. Putina veselā saprāta, gan uzskata, ka šāds scenārijs ir faktiski neiespējams. Tajā pašā laikā viņiem nākas atzīt, ka kopš 1999. gada, atrodoties uz Krievijas politiskās skatuves V. Putins pieradinājis pie kādas savas izteiktas rakstura īpašības - proti, viņš nekad nepakļaujas sabiedrības spiedien am, un pat gubernatorus, kuri pieļāvuši acīmredzamas kļūdas, no amatiem atcēlis nevis tad, kad to prasījuši demonstranti, bet tad, kad pats uzskatījis par vajadzīgu. Bijušais VDK darbinieks, gluži kā kāds Austrumu valdnieks, ir pārliecināts, ka jebkāda piekāpšanās ir sava vājuma izrādīšana, un, bailēs no tā, ka opozīcija var paņemt visu roku, nevēlas tai dot par mazo pirkstiņu.

Maksimums, ko var gaidīt no V. Putina - kādu paraugprāvu pret negodīgu vēlēšanu komisijas darbinieku (taču ne jau falsifikāciju organizētāju, bet ierindas izpildītāju). Vēl, ļoti iespējams, viņš atradīs labu iemeslu, lai pēc 4. marta nepildītu D. Medvedevam doto solījumu...

Gaidāmie svētki (Jaungads un pareizticīgo Ziemassvētki) valdošajam tandēmam būs noderīga pauze, lai izstrādātu tālāku rīcības plānu. Taču ļoti daudz kas būs atkarīgs arī no opozīcijas spējām saglabāt pašreizējo neapmierinātības impulsu, turpināt regulāras akcijas un nepārtraukti izdarīt spiedienu uz varasiestādēm. Pazīstamā krievu publiciste Jūlija Kaļiņina jau aicinājusi uz protesta demonstrāciju dalībnieku bāzes izveidot jaunu, spēcīgu partiju, kas varētu izvirzīt savu kandidātu 4. marta vēlēšanās. Zinot raibo publiku (no nacionālistiem līdz liberāļiem), kas pulcējās Saharova laukumā Maskavā, tas ir maz ticami, un tās, šķiet, ir vienīgās labās ziņas Krievijas valdošajam tandēmam 2011. gada nogalē.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form