Krievijas mediji jau ironizē, ka Saakašvili izdevies sekmīgi realizēt kombināciju, kuras plānošanā savulaik, 2008. gadā, tika turēts aizdomās viņa niknākais ienaidnieks - toreizējais Krievijas prezidents, bet tagad premjers Vladimirs Putins. Taču, ja Putina gadījumā Rietumu mediji cēla troksni, ka viņš šādā veidā mēģina sev nodrošināt varas saglabāšanu, Saakašvili gadījumā valda pilnīgs klusums. Vēl vairāk - Eiropas Padomes ekspertu komisija un tās vadītājs Tomass Markerts atzinuši, ka jaunā Gruzijas konstitūcija pilnībā atbilst Eiropas standartiem un ar šo atzinumu Saakašvili triumfējoši plātījies pirms parlamenta izšķirošā balsojuma. Par tā iznākumu gan nekādu šaubu nebija, jo prezidenta Vienotā nacionālā
kustība kontrolē lauvas tiesu parlamenta deputātu mandātu.
Krievijas naidīgā un pārākuma pilnā attieksme pret Gruziju ir vispārzināma, un varētu likties, ka lielās kaimiņvalsts mediji tikai izmanto gadījumu, lai kārtējo reizi ieknābtu Gruzijas līderim. Tomēr, kā mēdz sacīt, nav dūmu bez uguns un vairākas pazīmes liecina, ka kārtējo reizi postpadomju telpā likumi tiek gatavoti nevis valsts, bet gan konkrēta cilvēka interesēs vai konkrētu apstākļu dēļ. Ja reiz Saakašvili (un nav šaubu, ka tieši pēc viņa rīkojuma tika sagatavoti grozījumi) tik ļoti vēlas parlamentāru valsti, kas liedza pieņemt reformu, kas stātos spēkā 2011. vai, sliktākajā gadījumā 2012. gadā? Muļķīgs jautājums - šajā laikā vēl ritēs Saakašvili prezidentūras otrais termiņš un pilnvaru apcirpšana viņam nepieciešama kā zaķim stopsignāls.
Toties 2013. gads ir īstais laiks - 2012. gadā Saakašvili prezidenta pilnvaras beigsies, uz trešo termiņu viņš vairs kandidēt nedrīkstēs, taču ieņemt premjera posteni - lūdzu! Gruzijas opozīcija, starp citu, mēģināja vismaz panākt, lai prezidenta amatu ieņēmušam politiķim uz pieciem gadiem tiktu noliegts pretendēt uz premjera amatu, taču šis labojums, kā viegli iedomāties, netika pieņemts.
Protams, Saakašvili ne tuvu nav sagatavojis sev automātisku pārcelšanos uz premjera rezidenci - lai tā notiktu, nākamajās vēlēšanās vēl jāuzvar partijai, kas izvirzīs tieši viņa kandidatūru. Izredzes ir lielas, tomēr viss kas vēl var gadīties, it sevišķi, ja enerģiskais prezidents, par kura eksistenci pasaule tā kā piemirsusi, sadomās uzspēlēt jaunu kariņu.
Tomēr, ņemot vērā postpadomju valstu pieredzi (arī Latvijā novērojamo muļļāšanos ar koalīciju, kurā ir te 92, te vairs tikai 55 deputāti) gribot negribot jāieklausās Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva sacītajā, ka šajā pasaules malā parlamentārā demokrātija īsti nestrādā. Viņš gan to teica attiecībā uz Kirgīziju (un neiedomājaties, ka es te tagad piesaucu Biškeku), taču būtībā tikumi arī Gruzijā nav labāki. Un, ja tā godīgi, Latvijā arī ne, jo politiskās partijas arī pie mums lielākoties ir mākslīgi radīti veidojumi, kurām ar partijām to rietumnieciskajā izpratnē ir tikpat liels sakars kā Latvijas vidējai darba algai ar analoģisku rādītāju Dānijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
