Foto: AFP/Scanpix
Lai visi vilki būtu paēduši un visas kazas dzīves - šķiet, šādu priekšvēlēšanu moto izvēlējies Francijas prezidents Nikolā Sarkozī.

Pēdējā laikā viņš mēģina izdabāt un kaut ko labu piesolīt visiem - darba devējiem, ņēmējiem un bezdarbniekiem, nabadzīgajiem un bagātajiem, kara pretiniekiem un "vanagiem", labējiem radikāļiem un mērenajiem.

Iemesls tam, protams, ir prezidenta nožēlojamais reitings, kas atstāj diezgan mazas cerības Elizejas pilī palikt uz otro piecu gadu termiņu. Taču māc ļoti lielas šaubas, vai pēdējā laikā novērojamā histēriskā ideju mētāšana palīdzēs šo reitingu uzlabot - drīzāk jau otrādi.

Jāsāk gan ar to, ka nepilnus trīs mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām (to pirmā kārta iecerēta 22. aprīlī, bet otrā - 6. maijā), N. Sarkozī kandidatūra vēl nav oficiāli izvirzīta. Bet, spriežot gan pēc tā, ka valdošajā UMP partijā nekāda priekšvēlēšanu viļņošanās nav novērojama, gan tā, ka N. Sarkozī izvērtis plašas aktivitātes, kas pilnīgi atbilst jēdzienam priekšvēlēšanu kampaņa, līdz 17. martam, kad ir pēdējais kandidatūru iesniegšanas termiņš, tas tiks paveikts.

Francijas prezidenta pozīcijas pašlaik ir neapskaužamas. Visticamāk, viņam izdosies apsteigt Nacionālās frontes kandidāti Marinu Le Penu un iekļūt vēlēšanu otrajā kārtā, taču cīņā pret sociālistu kandidātu Fransuā Olānu, saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, prezidenta izredzes ir niecīgas - viņu gatavi atbalstīt tikai 44% balsotāju. Kaut kas ir jādara, tādēļ prezidents izvērtis aktīvu rīcību visās frontēs, kuras kulminācija bija stundu garā svētdienas vakara intervija, kas tiešraidē tika demonstrēta veselos deviņos Francijas televīzijas kanālos.

Ja N. Sarkozī un viņa polittehnologu komandai būtu iespējams panākt, ka noteiktas ļaužu grupas televizoru ieslēdz stingri noteiktā brīdī, bet par pārējo uzrunas saturu paliek laimīgā neziņā, iespējams, prezidenta reitings patiešām augtu. Taču tagad, spriežot pēc pirmajām atsauksmēm, neapmierināti palikuši visi. Darba devēji, kurus prezidents it kā aplaimojis ar iespēju maksāt mazākus sociālos nodokļus par darbiniekiem un teorētisku iespēju saīsināt darba laiku (tas nozīmē mazākus izdevumus algām) ir sašutuši par to, ka kompānijām, kas nodarbina vismaz 250 cilvēkus, nāksies nodrošināt, lai 5% no darbiniekiem būtu praktikanti - tātad, pieņemt darbā jaunus un nepieredzējušus cilvēkus.

Bezdarbniekiem, un tādu Francijā ir 10%, šī ideja patīk, taču virsroku gūst nepatika pret citu prezidenta domu - apcirpt sociālos pabalstus. Galu galā, pieņemšana darbā ikvienam nav garantēta, bet par pabalstu samazināšanu valsts gan jau parūpēsies. Savukārt tie francūži, kuriem darbs ir, tagad jūt zināmu nedrošību, jo baidās, ka liberalizējot darba likumdošanu, viņi ātri un veikli to var zaudēt. Kā medusmaize vēlētājiem tika pamesta ideja par Rūpniecības investīciju bankas izveidi - tās uzdevums būšot kreditēt mazo un vidējo biznesu, rūpējoties par jaunu darbavietu radīšanu. Taču tūdaļ pat sekoja pamatīga darvas pika uz šīs medusmaizes - sākot ar oktobri tikšot paaugstināts pievienotās vērtības nodoklis. Ne jau dramatiski, par nieka 1,6%, taču šis nu ir nodoklis, kas, gribot negribot skar pilnīg i visus iedzīvotājus - faktiski sanāk, ka tieši viņi finansēs jaunās bankas, par kuras darbības efektivitāti nav nekādas skaidrības, izveidi. Savukārt daudzmaz turīgo slāni nepavisam neapmierina N. Sarkozī vēlēšanās skriet pa priekšu Eiropas savienībai un noteikt 0,1% nodokli finanšu transakcijām.

Līdzīgā garā N. Sarkozī darbojas pēdējo mēnešu garumā. Te viņam ienāk prātā nodrošināties ar armēņu diasporas atbalstu (aptuveni 500 000 cilvēku) un lielā steigā caur parlamentu tiek izbīdīts likumprojekts, kas XX gadsimta sākumā notikušā armēņu genocīda (šo faktu gan nav atzinusi tiesa) noliegšanu padara par krimināli sodāmu darbību. Tas jau nekas, ka pie viena tiek saniknoti Francijā dzīvojošie turku izcelsmes pilsoņi, turklāt, tā kā likumprojektu skaļi atbalstīja arī sociālisti, gan jau viņi spēs nozvejot daļu armēņu balsu. Sajutis, ka valstī ir diezgan liela nepatika pret nelegālajiem ieceļotājiem, N. Sarkozī ar sava iekšlietu ministra Kloda Guēna muti lepojas, ka pērn no Francijas izraidīti 33 000 nelegālo ieceļotāju, bet šogad plānots atbrīvoties no vēl 35 000 nelegāą fiem - ja vien neiztraucēs tāds pārpratums kā sociālistu nākšanas pie varas. Ideja skaidra - N. Sarkozī komanda prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā pretendē uz vismaz daļu no M. Le Penas atbalstītajiem (pašlaik 17% no visa elektorāta). Tas, ka tajā pašā laikā tiek zaudēts mēreno centristu atbalsts, prezidenta komandai, laikam nav ienācis prātā.

Līdzīgi ir ar kara un miera lietām. Pagājušonedēļ, reaģējot uz piecu Francijas karavīru nogalināšanu Afganistānā, N. Sarkozī paziņoja, ka 3600 vīru lielais Francijas kontingents šo valsti atstās līdz nākamā gada beigām, nevis uzturēsies tajā līdz 2014. gada beigām, kā pārējie NATO spēki. Pretkara aktīvistu vidū tas viņa popularitāti varētu palielināt, taču tajā pašā laikā prezidents aktīvi mudina uz lielāku iejaukšanos Sīrijas konfliktā, un reitings atkal, labākajā gadījumā ir pa nullēm.

Tādēļ, ja nenotiks lieli brīnumi, 6. maijā uzzināsim, ka Francijai ir jauns prezidents. Un nelīdzēs pat Vācijas kancelere Angela Merkele, kura esot piesolījusies atbalstīt N. Sarkozī viņa priekšvēlēšanu akcijās (vēl viena ļoti apšaubāma ideja, kas nevarēja tiks izvirzīta bez paša Francijas līdera ziņas).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!