Aizdomas, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika uzsākta skaļā tiesas prāva pret bijušo Ukrainas premjerministri Jūliju Timošenko, bijusi Ukrainas vēlme izdarīt korekcijas ar Krieviju noslēgtajā līgumā par gāzes piegādēm, iegūst aizvien konkrētākas aprises. Pēc neveiksmīgajām sarunām starp abu valstu prezidentiem, Ukrainas premjers Nikolajs Azarovs šonedēļ bez aplinkiem paziņojis, ka Ukraina ir gatava J. Timošenko un Krievijas premjera Vladimira Putina 2009. gadā parakstīto līgumu apstrīdēt Stokholmas arbitrāžas tiesā. Sarunā ar žurnālu Korrespondent N. Azarovs lielījies, ka sarunā ar V. Putinu bijis tiešs, paziņojot, ka "Krievija vēlas iedzīt Ukrainu stūrī, no kura ir tikai viena izeja - kontrakta laušana".
Saskaņā ar spēkā esošo līgumu, pašlaik Ukraina maksā 297 dolārus par 1000 kubikmetriem gāzes, pēc mēneša šī cena pieaugs līdz 335 dolāriem, bet gada beigās pietuvosies 400 dolāriem - šādas svārstības saistītas ar dažādajām atlaidēm, kuras Ukraina spējusi izkaulēt no Krievijas apmaiņā, piemēram, pret Melnās jūras flotes palikšanu Krimā līdz pat 2042. gadam. Taču pēc Ukrainas valdības aplēsēm, taisnīga cena gāzei būtu no 200 līdz 220 dolāriem par 1000 kubikmetriem un ne centa vairāk.
Vai Ukraina var vienoties par šādu cenu? Protams, ka var, un Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs jau skaidri norādījis, kā tas darāms - sekojot Baltkrievijas piemēram. Proti, runa ir par Kijevas pievienošanos Muitas savienībai un Ukrainas gāzes transporta sistēmas nonākšanu Krievijas gāzes ieguves giganta Gazprom īpašumā. Pagājušogad, kad kļuva skaidrs, ka par jauno Ukrainas prezidentu ievēlēts Viktors Janukovičs, jau šķita, ka šie jautājumi ir izlemti, taču Maskavai par nepatīkamu pārsteigumu prezidents izrādījies mazāk prokrievisks nekā tika uzskatīts. Kaut gan, iespējams, ka daudz kas nemaz nav atkarīgs no V. Janukoviča - kā zināms, mūziku pasūta tas, kurš maksā, un Ukrainas biznesa aprindām šādi darījumi ar Krieviju nav likušies izdevīgi.
Pašlaik rodas iespaids, ka Ukraina ar visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģina panākt Krievijas piekrišanu noslēgtā līguma pārskatīšanai. Mēneša vidū N. Azarovs ar tādu pašu pārliecību kā tagad runāja par Stokholmas arbitrāžu, klāstīja, ka varētu tikt noslēgts līgums par gāzes piegādēm no Turkmenistānas. Patiesībā tā ir tikai tukšu salmu kulšana, ko labi saprot arī Maskavā. Pirmkārt, bez Gazprom ziņas nekādas turkmēņu gāzes piegādes Ukrainai nav iespējamas. Otrkārt, gandrīz visu turkmēņu gāzi tāpat jau uzpircis tas pats Gazprom. Un treškārt, aizstāt Krievijas gāzi ar Turkmenistānas gāzi Ukrainai nav lielas jēgas kaut vai tādēļ, ka līgumā ar Krieviju noteiktas zināmas kvotas, kuru neizmantošanas gadījumā Ukrainai jāmaksā ievērojama soda nauda .
Vēl viena N. Azarova fiksā ideja ir ieguldīt naudu Kaspijas - Melnās jūras gāzesvada celtniecībā, importējot gāzi no Azerbaidžānas. Taču šāda projekta realizācija nav vienas dienas jautājums, bet apkures sezona sāksies jau pēc pāris mēnešiem. Arī Stokholmas arbitrāžas tiesa īsti nav uzskatāma par risinājumu - lietas izskatīšana tajā noteikti var ievilkties mēnešiem, ja ne gadiem ilgi - un bez garantijām par Kijevai labvēlīgu spriedumu.
Turklāt, iesēdinot cietumā J. Timošenko, Ukraina panākusi to, ka tā šajos strīdos vairs nevar rēķināties ar Eiropas Savienības viennozīmīgu atbalstu. Jo vairāk tādēļ, ka pēdējos gados ES valstis centušās diversificēt gāzes piegādes un vairs tik ļoti nav atkarīgas no cauruļvadiem, kas iet caur Ukrainas teritoriju. Pašlaik Ukraina savā gāzes karā pret Krieviju ir situācijā viens pret vienu un baidos, ka jau ir skaidrs, kurai pusei nāksies piekāpties.