Māris Kūlis: Par Bagdādī nāvi un 'Islāma valsts' nākotni  (47)

"Islāma valsts" jeb "Daesh" līdera nāve patiešām iezīmē pieturas punktu cīņā pret teroristisko organizāciju, kas līdz šim ir savērpusi pamatīgu vētru Tuvajos Austrumus un kas vēl nesen pavisam nopietni apdraudēja suverēnu valstu pastāvēšanu.

"Islāma valsts" oficiālais vadonis Abū Bakrs al Bagdādī, par kura galvu solīja 25 miljonus dolāru, īsā laikā parādīja, ka ir pārsteidzoši spējīgs stratēģis. Viņa valdīšanas laikā "Islāma valsts" ne tikai atguvās no pilnīgas sakāves 2010. gadā, bet vēlāk arī izpletās pa Sīrijas un Irākas teritorijām, kas izmēra ziņā pielīdzināmas trim, četrām Latvijām un kurās dzīvo gandrīz desmit miljoni iedzīvotāju. Smeļoties spēku "Arābu pavasara" sabangotajos ūdeņos un piesavinoties revolucionāro kvēli, viņam izdevās novājinātu kaujinieku grupējumu pārvērst starptautiskā organizācijā un padarīt to par plaši pazīstamu zīmolu, kas iedvesa bailes un neizpratni.

Pagātne

Drošu ziņu par futbola mīļotāja, divu sievu vīra un sešu bērnu tēva Bagdādī dzīvi ir maz, un tās mēdz būt pretrunīgas. Bagdādī, īstajā vārdā Ibrāhīms Avāds Ibrāhīms al Badrī, ir dzimis 1971. gada 28. jūlijā netālu no Sāmarras, Irākā. Viņš piedzima un uzauga reliģiozā ģimenē, kas lepojās ar saviem ciltsrakstiem — tie norādīja uz piederību Kuraišu ciltij un radniecību ar Muhammadu. Jaunības gados klusais zēns pēc skolas mēdzis nodoties islāma studijām tuvējā mošejā. Reliģiskā degsme viņā esot mājojusi jau no pašas jaunības.

Bagdādī gribējis turpināt izglītošanos un kārojis apgūt tiesību zinātni Bagdādes Universitātē, taču viduvējās sekmes skolā to liedza, bet viņš rada iespēju pievērsties nopietnākām Korāna studijām. Maģistra grādu viņš ieguva Huseina Islāma pētniecības universitātē 1999. gadā un studijas turpināja doktorantūrā. Pretēji plaši izplatītiem aizspriedumiem un Rietumu medijos tiražētajam vulgāru bandītu tēlam, teroristiem, arīdzan Bagdādī, mēdz būt visnotaļ laba izglītība. Augstākās izglītības prestižs vēlāk stutēja viņa autoritāti cīņubiedru vidū.

ASV iebrukums Irākā 2003. gadā pamatīgi mainīja arī Bagdādī dzīvi. Lai pretotos amerikāņu okupācijai, viņš nodibināja savu nelielu mudžāhidu grupējumu un iesaistījās pretošanās kustībā. Tomēr daudz pakarot viņš nepaspēja, jo jau 2004. gada februārī ASV drošības spēki viņu arestēja un ievietoja Buka cietumā (Camp Bucca). Te arī iegūti viņa DNS paraugi, uz kuriem tagad atsaucas ASV pārstāvji, identificējot nogalināto ķermeni. Savdabīgi, ka toreiz aresta brīdī un ieslodzījuma laikā ASV drošības spēki nezināja, ka Bagdādī ir mudžāhids vai islāmisma piekritējs.

Cietumā Bagdādī ieguva jaunus, bīstamus draugus un izkopa spējīga politiķa prasmes. Tur viņš satika turpmākos domubiedrus un ar viņiem kopā sāka kalt nākotnes plānus. Topošie džihādisti varēja veltīt savu brīvo laiku (kura cietumniekiem ir daudz) plānu izstrādei, ideoloģiskai apmācībai, islāma mācībām u. tml. Turklāt Buka cietumā, ko dažkārt dēvēja par "Mudžāhidu universitāti", sabija vesels lērums dažāda kalibra un orientācijas islāmistu. Tieši šeit arī notika salafītu mudžāhidu un Huseina armijas virsnieku satuvināšanās. Lai gan, būdami ideoloģiski pretinieki, viņi ātri aptvēra, ka naids pret amerikāņiem un šiītu jauno varu Irākā ir kopīgs, šī savienība, kas tapa ieslodzījuma vietā, vēlāk bija viens no "Islāma valsts" uzvaru stūrakmeņiem.

Kad Bagdādī 2004. gada beigās iznāca no cietuma, viņam bija garš potenciālo sadarbības partneru tālruņa numuru saraksts. Sameklējis ceļu pie Zarkāvī vadītās "Al Kāidas Irākā", Bagdādī vēlējās ķerties pie ieročiem, bet priekšniecība viņu aizsūtīja mācīties – pabeigt doktora disertāciju. Savienojot mudžāhida un studenta dzīvi, Bagdādī 2007. gadā iegriezās Bagdādē un patiešām ieguva doktora grādu. Akadēmiskie nopelni ļāva kāpt pa mudžāhidu karjeras kāpnēm, un viņš ieguva šariata padomes priekšsēdētāja vietu, iegūstot arvien lielāku lomu ideju un plānu virzīšanā.

Pagrieziena punkts Bagdādī dzīvē pienāca 2010. gada sākumā, kad bojā gāja tā brīža organizācijas vadība. Bijušais Irākas armijas pulkvedis un kādreizējais Buka cietumnieks, "Islāma valsts" pelēkais kardināls Hadžī Bakrs izkārtoja, ka par jauno vadītāju kļuva Abū Bakrs al Bagdādī. Vienlaikus Hadžī saglabāja savu ietekmi, bet organizācijai deva savas zināšanas. Hadžī Bakrs gāja bojā 2014. gadā.

Veikuši tīrīšanas darbus savu kompanjonu rindās, abi jaunie līderi "Islāma valstij Irākā" iesāka jaunus laikus, kas kulmināciju sasniedza 2014. gada 4. jūlijā, kad Bagdādī uzstājās ar sprediķi tikko iekarotās Mosulas Lielajā mošejā un paziņoja par Kalifāta – islāmiskās impērijas – nodibināšanu. Tā bija riskanta, bet simboliski iespaidīga uzdrošināšanās. Tieši todien pasaule beidzot kārtīgi apskatīja tobrīd jau katram zināmās organizācijas draudpilno vadītāju. Tolaik šķita, ka notiks neiespējamais. "Islāma valsts" karotāji tuvojās gan Bagdādei, gan Irākas Kurdistānas galvaspilsētai Erbīlai. Bagdādī nejaudāja sarīkot tāda mēroga teroraktu kā 11. septembra uzbrukumi, tomēr viņš īstenoja citu – pat kvēlāku – džihādistu sapni. Lai gan uz relatīvi neilgu laiku, viņam izdevās izveidot valstisku veidojumu. Tieši šis ir viņa būtiskākais idejiskais mantojums, kas turpinās iedvesmot kareivīgi noskaņotus islāmistus.

Turpmākais gan iegriezās pavisam citā gultnē, kas noveda pie viņa nāves. Vērts pieminēt, ka uzstāšanās laikā Bagdādī bija redzams, ģērbies melnās ulemu (garīgo autoritāšu) drānās, bet tuvumā nebija redzami ieroči. Tā bija liela atšķirība no Usāmas Bin Lādina vizuālā tēla – ieroči, kareivja uzkabe, kamuflāžas drānas u. tml. Tādējādi Bagdādī vēlējās akcentēt savu pārākumu un garīgo autoritāti, kas nebija pieejama Bin Lādinam. Interesanti, ka pēc Šrilankas Lieldienu terorakta klajā nāca jauns video, kur Bagdādī redzams vairs ne garīdznieka drēbēs, bet gan armijnieka apģērbā ar šauteni pie sāniem.

Turpmākās Bagdādī gaitas ir maz zināmas. Dažas reizes pavīdot video vai audio ierakstos, organizācijas vadītājs slapstījās, kamēr viņu vismaz vārdos solījās sameklēt puspasaules drošībnieki. Sekmes tam bija, maigi izsakoties, pieticīgas. Par Bagdādī nāvi ziņoja tik bieži, ka tas brīžiem jau sāka izskatīties komiski. Līdz ar to nebija jābrīnās, ka pirmās patiesās ziņas par viņa nāvi tika uztvertas ļoti skeptiski. ASV uzstājība vedina domāt, ka šoreiz gan ziņas ir pamatotas un Bagdādī nudien uzskatāms par mirušu. Turklāt to nu jau atzīst arī pati "Islāma valsts".

Nākotne

Kad vadonis ir miris, iestājas šaubu periods – ļaut ar viņu kopā nomirt arī idejai vai arī atrast jaunus ceļus? Tas ir jautājums par to, kas notiks ar "Islāma valsts" ideju – tās sludinātājiem, ideologiem, līdzskrējējiem un vienkārši atbalstītājiem. Ja Bagdādī nebūtu bijis ievērojama atbalsta, ideju un stratēģijas, viņš gluži vienkārši nebūtu bijis nedz tik draudīgs, nedz par viņu kāds solītu atlīdzību. Diemžēl sabiedriskā atbalsta pamats viņa vīzijai bija un, visticamāk, pastāvēs arī turpmāk. Kā parādīja 2015. gadā veiktie socioloģiskie pētījumi, "Islāma valstij" atbalstošu vērtējumu ir pauduši kopskaitā ap 80 miljoniem cilvēku.ⁱ Suns nomedīja vienu, bet nomedīt miljonus ir sarežģītāk.

Ir vismaz divi veidi, kā var raudzīties uz terorisma fenomenu. Ierasts terorisma pētniecības virziens, ko nereti apzīmē kā ortodoksālu vai tradicionālu, visupirms nodarbojas ar operacionālo aktivitāšu pētniecību. Vienkārši izsakoties, tas pēta, kad, kur, ar kādiem ieročiem ir šauts, bet mazāk interesējas par to, kāpēc. No ortodoksālās pētniecības skatpunkta Bagdādī nāve, protams, ir milzīgs notikums. Tas pavisam noteikti ietekmēs "Islāma valsts" kaujasspējas un turpmākos plānus.

Kādā virzienā? Lūk, tas ir jautājums, uz ko var mēģināt atbildēt, ja pievēršas otram terorisma pētniecības virzienam, ko dēvē par "kritisko". Šā virziena pētnieki atgādina, ka teroristi ir nevis kādi "ļauni marsieši", bet gan konkrētas personas ar savu vēsturi, kas veidojusies noteiktā kontekstā. Tā aptver gan ekonomiskos un politiskos, gan tradīcijas, reliģijas, filosofijas elementus. "Islāma valsts", protams, tapa ar ieročiem, taču vienlaikus tā bija un ir noteiktas idejiskas situācijas produkts.

Raugoties uz šā brīža notikumiem Sīrijā un Irākā, kā arī citur reģionā, nav pamata milzīgam optimismam. Jāsecina, ka daudzi no tiem cēloņiem, kas sekmēja "Islāma valsts" tapšanu, tā arī nav zuduši. Vēl joprojām var runāt par milzīgu nabadzību un sociālo netaisnīgumu. Var runāt par reliģisko fanātismu salīdzinoši lielā iedzīvotāju daļā, var runāt par militārismu kā dzīvesveidu, var runāt par pilnīgu neuzticēšanos valsts varai utt.

Sīrijā karš ir beidzies, bet tikai tādā nozīmē, ka daļai sabiedrības ir atņemtas materiālās kaujasspējas. Kaujas gribas iemesli – idejas un identitātes – ir dzīvi. Irākā, kas kara un postažas apstākļos atrodas jau teju 40 gadu, līdz pilsoniskai solidaritātei ir ļoti tālu. Pa malu malām izklīdušie, bet daudzskaitlīgie un ieročus noslēpušie džihādisti nu var kaldināt jaunus plānus. Šādā skatījumā Bagdādī nāve kļūst mazāk nozīmīga. Kaut dienas skaitītas ne tikai vadonim, bet, iespējams, arī konkrētajai teroristu organizācijai, jārēķinās, ka jaunu teroristisku organizāciju un tendenču izvirdums Tuvajos Austrumos var nebūt nekāds pārsteigums.

Jāizvērtē arī pašas "Islāma valsts" iespējamie attīstības scenāriji, par kuriem gan pagaidām var tikai spekulēt. Organizācijas mediju aģentūras paziņojumā tika atzīta ne tikai Bagdādī nāve, bet arī nosaukts jaunā vadoņa vārds – Abū Ibrahims al Hašemi al Kuraiši. Šis vārds, protams, ir pseidonīms, bet zīmīga ir vārdu izvēle. Pirmkārt, uzvārdā nav atsauces uz vietu (piem., Bagdādī no Bagdādes pilsētas vai Džulānī no Golānas), kas varētu nozīmēt mājienu, ka organizācija vēlas atsvabināties no asociācijas ar Irāku.

Otrkārt, īpaši ir uzsvērta tiešā radnieciskā saikne ne tikai ar visu Kuraišu cilti, bet specifiski pat ar Hašemi klanu, kas ir arī pravieša Muhammada klans. Tas vedina domāt, ka organizācija nav atteikusies no idejas par kalīfu, jo iepriekš minētā radnieciskā saikne ir viens no nosacījumiem, lai varētu pieņemt šo titulu. Ņemot vērā to, ka sākotnēji "Islāma valsts" stratēģija bija vērsta uz tuvējo ienaidnieku (Irāku, Sīriju, Irānu, Saūda Arābiju u. c.), šādi simboliski mājieni par internacionalizāciju liek bažīties, vai organizācija, pieņemot dzīves realitāti, negrasās pievērsties starptautiskiem mērķiem. Tās gan pagaidām ir tikai spekulācijas, kuru patiesumu rādīs laiks.

ASV specdienestu supersuns, protams, ir ne tikai skaists, bet, neapšaubāmi, arī palīdzējis atsvabināt pasauli no konkrētas personas. Tomēr vai atvieglojuma nopūtas nav pārsteidzīgas? Tikai tad, kad noplaks globālā džihādisma ideja un mainīsies sabiedriskā situācija, kas to stimulē, varēs runāt par īstu uzvaru.

i Māris Kūlis. Terorisma krustugunīs. Islāma valsts. 2. izd., Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018., 291. lpp.